Перейти к содержимому

Добро пожаловать на Balto-Slavica, форум о Восточной Европе.
Зарегистрируйтесь, чтобы получить доступ ко всем нашим функциям. Зарегистрировавшись, вы сможете создавать темы, отвечать в существующих темах, получить доступ к другим разделам и многое другое. Это сообщение исчезнет после входа.
Войти Создать учётную запись
Фотография

1931. gada Bauskas latviešu antropoloģiskie pētījumi un “krieviņu” problēma antropoloģijā


  • Пожалуйста, авторизуйтесь, чтобы ответить
В этой теме нет ответов

#1
Skalagrim

Skalagrim

    Nobody

  • Супермодераторы
  • PipPipPipPipPip
  • 22 977 сообщений
  • Пол:мужской
  • Город:------------------
  • Национальность:-----
  • Фенотип: --------
  • Y-ДНК:-
  • мтДНК:--
  • Вероисповедание:Смерть фашистским оккупантам!
Цитата
1931. gada Bauskas latviešu antropoloģiskie pētījumi
un ”krieviņu” problēma antropoloģijā
Anthropological Data about Latvians from Bauska in the
Year 1931 and the ”Krieviņu” Problem in Anthropology
Rita Grāvere
J. Prīmaņa Anatomijas muzejs
Kronvalda bulv. 9, Rīga, tālr. 7325104
Dr. med. P. Lapsas (1911) zinātniskās darbības sākums saistās ar LU Anatomijas institūtu, kur profesora
J. Prīmaņa vadībā viņš sāka piedalīties antropoloģiskās pētniecības darbā. 1931. gadā P. Lapsa pēc
J. Prīmaņa ieteikuma devās uz Bauskas apkārtni, kur izmērīja un aprakstīja 158 latviešu vīriešus.
Atslēgvārdi: Pēteris Lapsa, LU Anatomijas institūts, ” krieviņu” problēma antropoloģijā.
2006. gada februārī Dr. med. Pēterim Lapsam, kas pašreiz dzīvo ASV, apritēja
95 gadi. Pēteris Lapsa dzimis 26. februārī 1911. gadā Biržos. 1918. gadā, nodibinoties
Latvijas valstij, ģimene pārcēlās uz Bausku. 1930. gadā P. Lapsa pēc Bauskas valsts vidusskolas
absolvēšanas tika imatrikulēts Latvijas Universitātes Medicīnas fakultātē (1).
Jau 1931. gadā P. Lapsa, būdams vēl pirmā kursa students, J. Prīmaņa vadībā sāka
savu zinātnisko darbību LU Anatomijas institūtā. 1931. gadā viņš pēc J. Prīmaņa ieteikuma
subasistenta Alfrēda Miltiņa vadībā kopā ar savu brāli Arnoldu, Lauksaimniecības fakultātes
studentu, devās pirmajā antropoloģiskajā ekspedīcijā uz Bauskas apkārtnes ciemiem,
lai veiktu antropoloģiskos pētījumus (2).
1934. gadā J. Prīmanis piedāvāja P. Lapsam subasistenta vietu, lai viņš varētu apkopot
antropoloģiskos materiālus par Bauskas apkārtnes latviešiem. 1936./37. gadā šo pētījumu
atzina par labāko studenta zinātnisko darbu, un P. Lapsa saņēma 1. godalgu un zelta medaļu.
1935. gadā P. Lapsa, paklausot profesora J. Prīmaņa ieteikumam, devās vēl vienā antropoloģiskajā
ekspedīcijā, šoreiz – uz Liepājas apriņķa dienvidu daļas ciemiem Nīcu un Bārtu.
Tur viņš veica mērījumus un izanalizēja iegūtos datus par 525 vietējiem iedzīvotājiem.
Par šo darbu 1938./39. gadā P. Lapsa saņēma 2. godalgu un sudraba medaļu. 1939. gadā
P. Lapsa beidza medicīnas studijas, iegūstot ārsta grādu. 1940. gadā viņu iesauca obligātajā
karadienestā Latvijas armijā. Ienākot padomju karaspēkam Latvijā 1941. gadā, P. Lapsa
no armijas tika demobilizēts un atgriezās LU Medicīnas fakultātē, kur kļuva par jaunāko
asistentu. Taču drīz vien viņu pārcēla uz Cēsu tuberkulozes sanatoriju, kur strādāja par
otorinolaringologu. Vācu okupācijas laikā 1942. gadā P. Lapsa atgriezās LU Anatomijas
institūtā, tika ievēlēts par asistentu Latvijas Universitātes Ausu, kakla un deguna slimību
katedrā, kur specializējās pie profesora R. Sniķera.
1944. gada beigās P. Lapsa kopā ar ģimeni nonāca Vācijā, 1957. gadā viņš izceļoja uz
ASV, kur sākotnēji apmetās Varrenas pilsētā Ohaio pavalstī, bet no 1959. gada dzīvoja un strādāja
Baltimorā Merilendas pavalstī. 1985. gadā P. Lapsa aizgāja pensijā. 1997. gada 22. janvārī
atjaunotajā Latvijas Republikā par nopelniem valsts labā P. Lapsam tika piešķirts Triju
Zvaigžņu ordenis (3).
54 ZINĀTŅU VĒSTURE UN MUZEJNIECĪBA
2006. gadā apritēja 75 gadi kopš P. Lapsas un A. Miltiņa veiktajiem Bauskas apkārtnes
latviešu antropoloģiskajiem pētījumiem, kuru manuskripts tā arī palika nepublicēts
(4). Šogad, atzīmējot 75 gadus kopš šīs antropoloģiskās ekspedīcijas, varam atskatīties uz
P. Lapsas un A. Miltiņa savulaik paveikto un, lietojot mūsdienu statistiskās analīzes metodes,
pētījuma rezultātus iekļaut kopējā 20. gs. latviešu antropoloģiskā sastāva izmaiņu
procesa vērtējumā.
1931. gada antropoloģiskās ekspedīcijas mērķis, kā to vairākās trīsdesmito gadu publikācijās
atzina J. Prīmanis (5), bija pārliecināties, vai Bauskas apkārtnes latviešu antropoloģiskajā
tipā vēl samanāmas šajā apkārtnē 15. gs. no Krievijas ievesto somu cilmes
(votu) karagūstekņu antropoloģiskās pazīmes. Spriežot pēc pētījuma ievirzes, šķiet, 1931.
un 1932. gadā J. Prīmanis vēl sekoja sava skolotāja profesora G. Bakmaņa pētnieciskā
darba tradīcijai, vispirms antropoloģiskajai izpētei pakļaut tos latviešus, kuri apdzīvoja
kādreizējās citu etnosu vai jauktās zonas. Viens no stimuliem doties uz Bauskas apkārtni,
bija ne tikai viduslaiku ”krieviņu” atstātā ģenētiskā mantojuma izvērtējums, bet arī tas, ka
P. Lapsa arī pats dzimis šajā apkārtnē un bija vietējo apstākļu pazinējs (6). Lai sasniegtu
pētnieciskā darba mērķi, Pēteris Lapsa sadarbībā ar LU Anatomijas institūta toreizējo
subasistentu A. Miltiņu antropoloģiskajiem mērījumiem izvēlējās galvenokārt vīriešus,
kuru vecāki, un iespēju robežās arī vecvecāki, dzimuši Bauskas apvidū. Kopumā pētnieki
veica mērījumus un aptaujāja 200 vīriešu vecumā no 18 līdz 65 gadiem. A. Miltiņš savāca
datus par 140, bet Pēteris Lapsa par 60 cilvēkiem. Pētījuma programma ietvēra virkni
galvas un ķermeņa atsevišķu daļu izmēru.
Atgriezušies Rīgā, ekspedīcijas dalībnieki veica rūpīgu atlasi. No 200 anketām par izmērītajiem
cilvēkiem par atbilstīgām Bauskas apkārtnes antropoloģiskā tipa noteikšanai
tika atstātas 158 (7). Tās sagrupēja trīs vecuma grupās: jaunākajā – no 19 līdz 25 gadiem,
vidējā – no 26 līdz 50 gadiem un vecākajā – no 51 līdz 70 gadiem. Rakstot manuskriptu, tā
ievadā, kā tolaik bija pierasts, P. Lapsa sniedza nelielu pārskatu par zemgaļu cilšu likteni.
20. gadsimta trīsdesmitajos gados viņu pēcteči, kā atzina autors, raksturojās gludiem, tumšiem
matiem un gaišām, pārsvarā zaļām acīm, slaidām sejām, gariem, slaidiem deguniem
un īsām galvām (8). Profesors J. Prīmanis, pārskatot pētījuma rezultātus, atzina, ka, piemēram,
Bauskas apriņķa vīriešiem dominējošā ir tumša matu krāsa, kas šeit ir pārsvarā pār
gaišo. Viņš to pamatoja ar ”krieviņu” atspoguļojumu organismā (9). Tā ”krieviņu” izpētes
problēma Latvijā ieguva savu antropoloģisko aspektu.
Pārlūkojot 1931. gada Bauskas apkārtnē mērīto vīriešu antropoloģiskās anketas un papildinot
šīs izpētes datus ar viduslaiku kranioloģiskajiem materiāliem, rodas iespēja izteikt
arī vairākus jaunus secinājumus. Analizējot Bauskas 1931. gada populācijas vēsturisko atmiņu,
interesanti atzīmēt, ka no šeit pētītajiem 200 vīriešiem (10) savas saknes līdz trešajai
paaudzei (vecvecākiem ieskaitot) zināja 65 cilvēki jeb 32,5% no visiem aptaujātajiem. 77
no viņiem jeb 38,5% atcerējās vecāku un tēvatēva dzimšanas vietu, bet vairums aptaujāto
cilvēku zināja tikai abu vecāku dzimšanas vietu. Salīdzinājumam varam piebilst, ka astoņus
gadus vēlāk, aptaujājot Zemgales triju pagastu (Sīpeles, Līvbērzes un Bērzmuižas) iedzīvotājus,
vecāku un vecvecāku tēva līnijā identitāti vecākās paaudzes cilvēki spēja apliecināt
nepilni 18%, vidējā vecuma – nepilni 42%.
Lai gan antropoloģiskās pētniecības mērķis 1931. gadā, kā šķiet, bija aptaujāt un izmērīt
vienīgi Bauskas apkārtnē dzimušos vīriešus, kuru saknes vairākās paaudzēs rodamas
šajā apkārtnē, tomēr izpētītā Bauskas apkārtnes populācija izrādījās plašāka. No 200
toreiz pētītajiem vīriešiem 152 jeb 76% bija ar dziļām, vismaz trijās paaudzēs ieaugušām
saknēm Bauskas apriņķī, sešiem cilvēkiem (3%) raduraksti bija meklējami Jelgavas apriņķī,
divi bija dzimuši Krievijā, viens no viņiem arī pēc tautības bija krievs. Savukārt 10
jeb 5% no 1931. gadā mērītajiem vīriešiem bija dzimuši dažādos Kurzemes apvidos (trīs
cilvēki nāca no Talsiem, trīs no Kuldīgas, divi no Aizputes un viens no Rucavas). Bauskas
Rita Grāvere. 1931. gada Bauskas latviešu antropoloģiskie pētījumi.. 55
kopējā grupā tika iekļauti trīs vīrieši, kas gan paši, gan viņu vecāki un vecvecāki bija
dzimuši Latgalē, 11 (5,5%) bija dzimuši Lietuvā ar radurakstos ierakstītiem lietuviešiem,
11 (5,5%) nāca no Rīgas, starp viņiem viens bija baltvācietis, kura tēvs dzimis bijušajā
Austrumprūsijā – Tilzītē. Savukārt astoņi (4%) no 1931. gadā mērītajiem bija dzimuši
Vidzemē (2 – Valmieras, 3 – Cēsu , viens – Rūjienas apkārtnē). Kopumā no citiem Latvijas
novadiem, ārpus Zemgales, Bauskas apriņķa populācijā bija pārstāvēti 40 cilvēki jeb 20%
no pētītajiem.
Raksturojot Bauskas apkārtnes 1931. gada populāciju, mēs atbilstīgi pētīto cilvēku aptaujas
datiem pēc dzimšanas un dzīvesvietas, sadalījām to grupās. Lielāko, kā jau minējām,
152 cilvēku grupu veidoja tie latvieši, kas dzimuši Bauskas apkārtnē un kuru vecāku un
vecvecāku dzimtu lielākā daļa tāpat sakņojās šeit. Šī Bauskas apkārtnes latviešu vīriešu
grupa raksturojās ar brahikefālu galvu, ko iezīmēja vidēji liels (190,4 mm) galvas garuma
rādītājs un liels galvas platums (155 mm), samērā augsta piere (107 mm), vidēji plata
(137,4 mm) un augsta (131 mm), hiperleptoprozopa seja (sejas indekss 96) ar vidēji izceltiem
vaigu kauliem, garu (63,3 mm), vidēji platu (35 mm), leptorinu degunu (deguna
indekss 56,1 ) un vidēji garu – 169,29 cm augumu. Pēc pigmentācijas pazīmēm jāatzīmē,
ka vairāk nekā puse (67,5%) aptaujāto cilvēku raksturojās ar gaiši zilām, zilpelēkām vai
pelēkām acīm. Brūna un dzeltenbrūna acu krāsa piemita apmēram 13,5% aptaujāto cilvēku
(27 no 200). Vērtējot matu krāsu, 35 indivīdi jeb 17,5% no kopējās Bauskas populācijas
raksturojās ar melniem matiem, 39,5% brūniem vai pelēkbrūniem matu toņiem un tikai 6
indivīdiem jeb 3% no kopējās populācijas bija dažādu nokrāsu gaiši mati.
Skaitliski nelielā Jelgavas grupa (4 cilvēki) no Bauskas vīriešiem atšķīrās ar stipri garāku
(193,5 mm) un līdz ar to – iegarenu galvas formu (galvas indekss 80,8), tāpat šauru
(135,3 mm) un vidēji augstu seju, kā arī nedaudz lielāku ķermeņa garumu (169,75 cm). No
Kurzemes latviešiem Bauskas apkārtnes vīrieši atšķīrās vienīgi ar nedaudz garāku seju
(133,9 mm) un, iespējams, nedaudz garāku augumu – 168,7 cm. Salīdzinot Bauskas apkārtnē
dzimušos cilvēkus ar nosacīti izdalīto Vidzemes latviešu grupu, jāsecina, ka arī šeit
vērojamās atšķirības nav lielas. Vidzemes latvieši, atšķirībā no Zemgales iedzīvotājiem,
raksturojās ar platāku un nedaudz augstāku seju. Lielākās atšķirības vērojamas starp visām
Latviju pārstāvošajām grupām un Lietuvā dzimušajiem iedzīvotājiem. Pēdējie raksturojās
ar mazāku galvas garumu (188 mm), īsāku seju un mazāku ķermeņa garumu (167 cm).
Līdz ar to jāsecina, ka visas šeit minētās grupas atšķīrās tikai nedaudz, kas ļauj 1931.
gadā pētīto Bauskas kopējo populāciju, izņemot Lietuvā dzimušos cilvēkus, visā pilnībā
vērtēt kā vienu (sk. 1. tab.). To raksturoja vairumā gadījumu brahikefāla (galvas indekss
81,6) galva ar lielu tās garumu (190,5 mm), lielu platumu (155 mm), augsta (131 mm) un
vidēji plata (137,8 mm) seja ar garu (63,3 mm), vidēji platu (34,9 mm), leptorinu (slaidu)
degunu un vidēji lielu ķermeņa garumu (169,1 cm).
Šai populācijā uzmanību piesaista tās lielākās daļas antropometrisko pazīmju visai
ievērojamā mainība (sk. 1. tab. ). Bauskas latviešiem galvas garums svārstījās no 172 mm
(maza) līdz 206 mm (ļoti lielam rādītājam), galvas platums – no 142 līdz 169 mm, sejas
platums – no 105 līdz 163 mm, sejas augstums – no 102 līdz 154 mm, ķermeņa garums
– no 146 cm līdz 184 cm. Meklējot cēloņus tik lielai pazīmju izkliedei, jānorāda, ka
viens no tiem skar antropoloģiskā materiāla metodisko līmeni un ir attiecināms galvenokārt
uz divām pazīmēm (sk. 1. tab. standartnovirzes rādītājus), kas skar sejas izmērus. Nevar
neatzīmēt, ka hipermazie jeb neparasti mazie sejas platuma izmēri (105–119 mm) fiksējas
tikai P. Lapsas aizpildītajās veidlapās. A. Miltiņa sniegtie materiāli rāda stipri mazāku gan
pazīmju izkliedi, gan ticamākus to absolūtos rādītājus.
Tas liek domāt, ka P. Lapsa, būdams tikai 1. kursa students un pirmo reizi piedaloties
antropoloģiskajā ekspedīcijā, acīmredzot tikai mācījās pilnībā apgūt antropometrijas metodiku.
Šā iemesla dēļ, analizējot Bauskas populācijas antropoloģiskos rādītājus, ārkārtīgi
56 ZINĀTŅU VĒSTURE UN MUZEJNIECĪBA
mazos atsevišķu pazīmju absolūtos izmērus vairumā gadījumu izņēmām no kopējā populācijas
raksturojuma, kas gan tikai nedaudz mainīja pazīmju kopējos rādītājus. Bauskas
populācija raksturojās nevis ar ļoti šauru (129 mm), bet gan vidēji platu (137,8 mm) un
augstu seju. Jāatzīmē, ka Bauskas populācijā izskaitļotie standartnovirzes koeficienti pārliecinoši
liecina, ka sejas platumam (9,97), sejas morfoloģiskajam augstumam (7,80), daļēji
ķermeņa garumam un deguna rādītājiem ir visai svarīga nozīme šīs populācijas izvērtējumā.
Raksturojot Bauskas populācijas vecuma struktūru, sadalījām to trijās vecuma grupās –
jaunākajā (36 cilvēki), kas aptvēra vecumu no 18 līdz 25 gadiem, vidējā – no 26 līdz 50
gadiem (75 cilvēki) un vecākajā – no 51 gada vecuma līdz 74 gadiem (41 cilvēks). Gan
jaunākās, gan vecākās grupas cilvēki atšķīrās ar mezokefālu galvu, kamēr vidējā vecuma
grupa raksturojās ar brahikefālu galvas apveidu (sk. 2. tab.). Īpaši jāakcentē dažas jaunākās
vecuma grupas atšķirības no abām vecākā gadagājuma grupām. Jaunākajai grupai ir
stipri mazāks galvas garums – 187,5 mm pie individuālās variācijas 172–198 mm, mezokefāla
galva (galvas indekss 80,2), šaurāka (131,2 mm) un īsāka seja (129 mm), taču lielāks
ķermeņa garums (170 cm).
Lai pārliecinātos, vai lielāks ķermeņa garums jaunākajā vecuma grupā atspoguļo zināmu
gadsimta pārmaiņu raksturu, arī šo jaunāko vecuma grupu saskaldījām divās atsevišķās
vecuma kopās. Izrādās, ka jaunākā grupa vecumā no 18 līdz 20 gadiem atšķīrās no 21 līdz
25 gadu veciem vīriešiem ar garāku augumu (171,67 cm), bet vēl īsāku un apaļāku galvu.
1931. gadā Bauskas populācijas abas vecākās grupas raksturojās ar garāku galvu, platāku
un garāku seju, taču īsāku augumu. Vecuma grupā no 26 līdz 50 gadiem augums bija
169,8 cm, vecākajā grupā no 51 līdz 74 gadu vecumam vairs tikai 167,55 cm. Izvērtējot
atšķirību tendenci, nepārprotami jaunākajā vecuma grupā vērojamais lielākais ķermeņa
garums saistāms ar jau tolaik iezīmējušos gadsimta pārmaiņu procesu (akcelerācijas izpausmēm).
Grūtāk atbildēt, kas noteica dažādu vecuma grupu galvas un sejas uzbūves
antropoloģiskās atšķirības.
Fiksējot Bauskas latviešu vietu tā laika latviešu antropoloģiskajā kartē, jāsecina, ka
Bauskas latvieši pēc saviem vidējiem morfoloģiskajiem rādītājiem vairāk salīdzināmi ar
Tukuma un Talsu 1928. gadā pētīto grupu (11), mazāk – ar 1924. gada Cesvaines populāciju
(12). Tajā pašā laikā arī no minētajām populācijām, kas arī raksturojās ar gandrīz mezokefālu
galvas formu, garu, vidēji platu galvu un vidēji platu, zemu seju, Bauskas latvieši
atšķīrās ar vēl šaurāku, bet garāku (?) seju un īsāku ķermeņa garumu, kā arī stipri tumšākiem
matiem. Pēdējās pazīmes dominante acīmredzot arī kalpoja par ieganstu profesoram
J. Prīmanim izteikt viedokli par Bauskas latviešu antropoloģiskajā tipā saglabājušos seno
”krieviņu” komponentu, savā cilmē atvasināmu no 15. gs. Novgorodas zemes atvestajiem
votu cilšu pēctečiem (13). Var piebilst, ka 1939. gadā no Bauskas pagasta iesaukto karavīru
antropometriskie dati ir daudz tuvāki kopējam Zemgales latviešu fiziskajam tipam (14).
Salīdzinot 1931. gada Bauskas populācijas antropometrisko materiālu ar 20. gs. sešdesmito
gadu beigu un septiņdesmito gadu sākuma vairāku Zemgales novada grupu datiem, un
jo īpaši Bauskas apkārtnes latviešiem (15), 1931. gada populācija raksturojas ar mazākiem
galvas absolūtajiem izmēriem, šaurāku seju un stipri īsāku ķermeņa garumu. Pēc Otrā
pasaules kara Zemgales novadā pētītās atsevišķās grupas, arī Bauskas latvieši, vairs krasi
neatšķīrās pēc savām antropoloģiskajām pazīmēm.
Izdalītās atšķirības starp 20. gadsimta trīsdesmito gadu un sešdesmito, septiņdesmito
gadu Bauskas latviešiem ļauj izteikt divus pieņēmumus. Vai nu pēc Otrā pasaules kara iedzīvotāju
sastāvs Zemgales novadā, un jo īpaši apskatāmajā Bauskas apkārtnē, ir mainījies,
vai arī 1931. gada Bauskas apkārtnes iedzīvotāji, atšķirībā no 20. gs. sešdesmito un septiņdesmito
gadu cilvēkiem, savā antropoloģiskajā tipā saglabājuši zināmas, vēl no viduslaiku
”krieviņiem” mantotas īpašības, kuras zudušas pēc Otrā pasaules kara.
Rita Grāvere. 1931. gada Bauskas latviešu antropoloģiskie pētījumi.. 57
Savukārt salīdzinot 1931. gada Bauskas latviešu populāciju ar pēckara somu tautu
antropoloģiskajiem materiāliem (16), arī no tiem Bauskas latvieši atšķīrās. Šo atšķirību pamatā
bija latviešiem raksturīgā garāka galva un šaurāka seja, kā arī tumšāki mati.
Šajā ziņā īpašu ievērību pelna 1931. gada Bauskas populācijas precīzāks iekšējās mainības
rādītāju izvērtējums, kam 20.gs. trīsdesmitajos gados netika pievērsta uzmanība. Kā
jau atzīmējām, Bauskas 1931. gada latviešu populācija nebija viendabīga, jo tajā bija
indivīdi ar stipri lielākiem galvas un ķermeņa garuma izmēriem nekā caurmērā populācijā
un indivīdi ar mazāku ķermeņa garumu, mazākiem galvas un sejas izmēriem. Atsevišķu
pazīmju variācija kategoriju robežās, kā jau norādījām iepriekš, svārstījās no mazas līdz
pat lielai.
Lai izvērtētu pazīmju iekšējās mainības tendences, šīs populācijas antropoloģisko
datu analīzei tika izmantota klasteriācijas metode (sk. 3. tab.). Tās lietojums ļāva Bauskas
populācijas struktūrā izdalīt vairākus (divus lielus un vienu mazu) antropoloģisko pazīmju
pamatkompleksus. Vienu daudzskaitlīgāko (35 indivīdi), ko varētu apzīmēt par pirmā lielā
klastera pirmo grupu, pārstāvēja vīrieši, kuru antropoloģisko tipu raksturoja gara (192 mm),
plata (155mm), mezokefāla (galvas indekss 76,4) galva, vidēji plata (141 mm), tomēr zemāka
nekā citās grupās (130 mm), vidēji gara seja un nedaudz virs vidēja, liels ķermeņa
garums (169,86 cm). Šā paša pirmā klastera otrā grupa (31 cilvēks) pēc pazīmju kopuma
bija visai līdzīga, vienīgi pazīmju absolūtie lielumi bija nedaudz mazāki.
Otrajā lielajā klasterī apvienotās grupas jau atšķīrās ar brahikefālu galvu, ko iezīmēja
nedaudz mazāki galvas garuma, lielāki galvas platuma, sejas platuma un augstuma rādītāji,
taču mazāks ķermeņa garums: 167 cm atšķirībā no 169–170 cm apvienotajām grupām
pirmajā klasterī. Pirmā šā lielā otrā klastera grupa atšķīrās ar nedaudz lielākiem galvas un
ķermeņa gareniskajiem absolūtajiem izmēriem, otra – nedaudz mazākiem.
Īpašu uzmanību pelna nelielā, tomēr atšķirīgā trešajā klasterī apvienotā atsevišķu grupiņu
kopa (4 grupas), kas raksturojās ar krietni īsāku (187 mm), izteikti brahikefālu galvu
(galvas indekss 83,4), šaurāku (139 mm), taču augstāku seju un mazāko ķermeņa garumu
(167,7 cm). Tieši šī grupa raksturojās ar tumšākiem matiem.
Raksturojot klasterizācijas tendences, rodas iespaids, ka minētās atšķirības starp klasterī
ietvertajiem indivīdiem ataino, ja var tā izteikties, ”metisācijas” spektru starp kādreizējiem
”krieviņiem” un latviešu iedzīvotājiem. Savukārt trešajā klasterī izdalītā visai
nelielā taču kompaktā un visai īpatnējā grupa, kā šķiet, visprecīzāk ataino seno ”krieviņu”
antropoloģisko tipu vai komponentu. To apliecina šīs trešās grupas antropoloģisko pazīmju
salīdzinājums ar mūsdienu somu tautu līdzīgiem materiāliem. Varam secināt, ka Bauskas
t. s. ”krieviņiem” savulaik bija raksturīgs visai neliels galvas garums, liels platums, kas
veidoja brahikefālu galvas formu, šaura un, domājams, ieplacināta pēc profilējuma seja, kā
arī visai neliels ķermeņa garums.
J. Prīmanis, skaidrojot ”krieviņu” ilgo ietekmi latviešu fiziskajā tipā, uzskatīja, ka
Livonijas ordenis no Novgorodas zemes šos cilvēkus uz Bauskas apkārtni pārvedis 15. gs.
18. gadsimta vidū tur vēl bijuši apmēram 3 000 indivīdi, bet ap 19. gs. vidu (1840. g.) tikai
15. Vēl tagad, kā atzīmēja profesors, Kurzemē klīst nostāsti par ”krieviņiem” (17).
19. gs. vidū Krievijas impērijas Zinātņu akadēmijā un vairākās zinātniskajās biedrībās
aktualizējās jautājums par Krievijas malieņu mazo tautu pētniecību. Latvijā tādas bija
divas – lībieši un „krieviņi”. Krievijas ģeogrāfiskā biedrība ierosināja to izpēti, nosakot
aptuveno šo tautu skaitu (18).
1846. gadā uz Latviju ar mērķi aprakstīt lībiešus un „krieviņus”, to kultūru, etnogrāfiju,
antropoloģisko tipu devās pirmā zinātniskā ekspedīcija, kuru vadīja Krievijas Zinātņu
akadēmijas etnoloģijas muzeja direktors A. J. Šēgrēns (19). ”Fotoaparāta veidā”, kā izteicies
kāds pētnieks, viņš paņēma līdzi igauņu mākslinieku Augustu Georgu Vilhelmu
58 ZINĀTŅU VĒSTURE UN MUZEJNIECĪBA
Pecoldu (20). Kā, raksturojot A. J. Šēgrēna darbību, uzsvēra etnogrāfs S. Cimermanis, viņš
parādīja „krieviņu” un visu triju lībiešu grupu reālo situāciju 1846. gadā: izvietojumu, valodas
zinātāju skaitu, asimilācijas pakāpi. Viņš minēja, ka Zemgalē dzīvo apmēram 10–11
„krieviņi”, atzīmējot, ka ”krieviņu valoda jau praktiski izzudusi.” Pie mācītāja Rekkes
A. J. Šēgrēns norakstīja Vecsaules mācītāja Kārļa Lucava sastādīto „krieviņu” – vācu vārdnīcu,
kura sastāvēja no 360 vārdiem (21), un kuru, izmantodams salīdzināmās valodniecības
datus, analizēja un publicēja valodnieks akadēmiķis F. J. Vīdemans. Ja A. J. Šegrēns par
pamatotāko atzina Lestenes mācītāja K. Vatsona uzskatu, ka „krieviņi” bija 18. gadsimtā
šeit muižnieku izmitinātie Sāremas zemnieku pēcteči (22), tad F. J. Videmans pārliecinoši
argumentēja ”krieviņu” somugrisko cilmi un viņu piederību somu cilmes votu atzaram
(23). Šajā ziņā norādīsim uz mākslinieka A. Pecolda akvareli Vecsaules ”krieviņi”, kas,
runājot S. Cimermaņa vārdiem, antropoloģiski precīzi izzīmēja „krieviņu” savdabīgos etniskos
vaibstus (24). Lūkojoties šajā akvarelī, var pieņemt, ka „krieviņiem” – gan vīriešiem,
gan sievietēm – bija raksturīgs neliels ķermeņa garums, samērā apaļa galva, pazema un
apaļa seja, iespējams, ar nedaudz ieplacinātiem vaibstiem. Kaut gan, pēc F. J. Videmaņa
apraksta, starp Vecsaulē sastaptajiem 11 „krieviņiem” vecākais no viņiem astoņdesmitgadīgais
Miķelis, saukts Krieviņš-Kuiva, raksturojās ar garu augumu, garu seju, garu degunu
un augstu pieri (25).
”Krieviņu” problēma šoreiz jau antropoloģiskā skatījumā vēlreiz kā diskusijas objekts
sevi pieteica 20. gs. septiņdesmitajos gados. 1966. gadā Latvijas vēstures muzejs I. Cimermanes
vadībā veica arheoloģiskās izpētes 16.–17. gs. Vilces Kalna Plāteru kapulaukā
(26) un nodeva Latvijas Zinātņu akadēmijas Vēstures institūtam samērā labi saglabājušos
kaulu materiālu. Tā izpētes autore profesore R. Denisova, analizējot šo materiālu, atzīmēja
krasas atšķirības starp Vilces Kalna Plāteru kapulauka kranioloģisko materiālu un pārējās
Latvijas šā laika sērijām (27). Atšķirību pamatā bija kopumā latviešiem neraksturīgs gracils
antropoloģiskais tips ar šauru, pazemu un bieži vaigu līmenī ieplacinātu seju. Kaulu
gracilitāte un šaurā seja apvienoja Vilces 16.–17. gadsimta iedzīvotājus ar tiem latviešiem,
kas apdzīvoja senās Vidzemes lībiešu zemes. Taču nebija pamata šo tipu saistīt ar
lībiešiem. Tam nebija ģenētiska sakara arī ar zemgaļiem raksturīgo antropoloģisko tipu, no
kura tas atšķīrās ar stipri mazākiem galvaskausa smadzeņu daļas izmēriem, ar zemāku, šaurāku
un vājāk profilētu seju. Viņa tad arī izteica hipotēzi, ka visai iespējams Vilces Kalna
Plāteru kapulaukā apbedīti seno ”krieviņu” pēcteči, tik ļoti viņu fiziskais tips atgādināja
Viborgas apkārtnes 15.–17. gadsimta somu antropoloģisko tipu (28). Savukārt arheoloģe I.
Cimermane, analizējot 16.–17. gs. Zemgales bronzas skārda vainagus, no kuriem divi veseli
un trīs fragmentāri atrasti Vilces Kalna Plāteros, un apkopojot šo materiālu kādā publikācijā,
pretstatā R. Denisovas viedoklim, atzina, ka vainagi, saktas, ar bronzu rotātās ādas jostas
u. c. šeit iegūtie materiāli pēc formas un ornamenta pilnībā iekļaujas šā laika Zemgales
materiālajā kultūrā. Diskutējot ar R. Denisovu par šā kapulauka apbedījumu etnisko piederību,
viņa izteica šaubas, ka ”grūti ticēt, ka ienācēji 100 gadu laikā būtu pilnībā pārņēmuši
vietējo iedzīvotāju materiālo kultūru, nesaglabājot neko no savas iepriekšējās” (29).
Citu viedokli izsaka etnogrāfe I. Ziņģīte, atzīstot, ka ”krieviņu” kultūras pēdas visai
uzskatāmi ir saglabājušās 19. gadsimta Zemgales latviešu etnogrāfiskajā kultūrā (30).
Nepārstāstīsim visus zinātniskajā literatūrā atrodamos viedokļus par Zemgales novadā iemitinātajiem
„krieviņiem”. Atzīmēsim, ka, pamatojoties uz 16.–17. gs. Vilces Kalna Plāteru
kapulauka apbedījumu individuālajiem mērījumiem, varam sacīt, ka to divu gadsimtu laikā
(no 15. gs., kad šo etnisko grupu ieveda, līdz 17. gs.), kā šī kopiena atsedzas mūsu priekšā,
tās sastāvā redzam gan gracilas kaulu uzbūves vīriešus ar šaurām, nereti ieplacinātām vaigu
apvidū sejām, gan tādus, kuri „metisācijas” procesa rezultātā ieguvuši garāku un platāku
seju. Īpaši tas sakāms par sievietēm. Viņas pēc sava fiziskā tipa ir krietni ”latviskākas” par
vīriešiem, kas, nenoliedzami, arī izskaidro latviskās kultūras caurausto kolorītu. Iespējams,
Rita Grāvere. 1931. gada Bauskas latviešu antropoloģiskie pētījumi.. 59
tieši latviskā mentalitāte caur sieviešu līniju arī būs veicinājusi ”krieviņu” kultūras ieaugšanu
zemgaļu vidē.
Vienlaikus paši ”krieviņi”, kā to apliecina mājas vārdu izplatība Zemgalē, pamazām
aizvirzījās austrumu virzienā līdz pat Augšzemei – Seces apkārtnei. Tāpēc pilnīgi iespējams,
ka vēl 19. gadsimtā, kā to apliecina šeit minētā etnoloģiskā ekspedīcija, varēja satikt
un satika šīs tautas piederīgos vairākos Zemgales apvidos. Antropoloģiskie materiāli apliecina
arī vēl kādu interesantu un savdabīgu ”krieviņu” problēmas aspektu, kas saistās ar
viņu etnoģenētiskā mantojuma saglabāšanos vairākās slavenās latviešu dzimtās (Pliekšānu,
Ulmaņu) (31). Taču tas jau ir cits stāsts.
ATSAUCES
1. Lapsa, P. Latviešu ārsti pasaulē. Latvijas Ārsts, 1993, 36. lpp.
2. Arājs, K. Atmiņas par Pētera Lapsas antropoloģisko darbu. Latvijas Ārsts, Nr.4, 1996, 304.
lpp.; Arājs, K. Daktera P. Lapsas antropologa gaitas; Arājs, K. Latviešu kauli....atmiņas
par anatomikumu un antropoloģijas ziedu laikiem Latvijā. Rīga, 2005, 192.–200. lpp.
3. Gaudiņš, E., Miglāns, V., Ķīse, L. Neatlaidība un centība mūža garumā. Latvijas Ārsts, Nr.4,
1996, 305. lpp.
4. Veidapas glabājas J. Prīmaņa Anatomijas muzejā.
5. Prīmanis, J. Antropoloģiskais darbs Latvijā. Sējējs, Nr.3, 1937, 254.–259. lpp.; Prīmanis,
J. Antropoloģiskie pētījumi Latvijā. No: Zinātne tēvzemei. Rīga, 1938, 261.–266. lpp.;
Prīmanis, J. Latviešu antrōpoloģiskās īpašības. No: Latviešu literatūras vēsture. Rīga,
1935.
6. Arājs, K. Daktera P. Lapsas antropologa gaitas.
7. Lapsa, P. Antropoloģiski dati par Bauskas apkārtnes latviešiem. Rīga, 1936. Manuskripts,
110 lpp.; Pārējās anketas kā ”nederīgas” tika ievietotas atsevišķā mapē un attiecīgā novada
populācijas raksturojumā netika ņemtas vērā.
8. Lapsa, P. Antropoloģiski dati par ar Bauskas apkārtnes latviešiem. Rīga, 1936. Manuskripts.
Arājs, K. Daktera P. Lapsas antropologa gaitas. Latviešu kauli.. 196. lpp.
9. Prīmanis, J. Antropoloģiskais darbs Latvijā. Sējējs. Rīga, 1937, 254.–259. lpp.; Prīmanis, J.
Antropoloģiskie pētījumi Latvijā. No: Zinātne tēvzemei. Rīga, 1938, 261.–266. lpp.
10. Bauskas populācijas raksturojumam izmantojām visas antropoloģiskās veidlapas, kādas
atrodamas J. Prīmaņa Anatomijas muzeja antropoloģiskajā fondā.
11. Jerums, N., Vītols, T. Beitrage zur Anthropologie der Letten. LU Raksti. 18.[sēj.]. 1928,
279.–386. lpp.
12. Vītols, T. Beitrage zur Anthropologie der Letten des apriņķis Tukums-Talsi. Latvijas
Bioloģijas biedrības raksti. 7.[sēj.] 1937, 25.–86. lpp.
13. Prīmanis, J. Latviešu antrōpoloģiskās īpašības. No: Latviešu literatūras vēsture. Rīga,
1934.
14. Kokare, I., Cauna, N. Latviešu vīriešu somatisko pazīmju teritoriālā mainība 1939. gadā. N.
Caunas antropoloģiskie pētījumi Latvijas armijā. Acta Medico-historica Rigensia. Vol. V,
2002, Rīga, 373.–390. lpp.
15. Denisova, R. Latviešu antropoloģija kultūrvēsturisko teritoriju atspulgā. No: Latvijas zemju
robežas 1000 gados. Rīga, 1999, 14–15. lpp.
16. Mark, K. Zur Hernkunft der finnisch-ugrischen Volker vom Standpunkt der Anthropologie.
Tallin, 1970. 129 S.
17. Prīmanis, J. Latviešu antrōpoloģiskās īpašības. No: Latviešu literatūras vēsture. Rīga,
1934.
18. Риттих, А .Ф. Материалы для этнографии России Прибалтийский край. Спб. 1873.
19. Ванага, Л. Первые этнографические экспедиции в Латвии. Изучение ливов и криевиней.
LZAAV, Nr.11, 1992, 11.–40. lpp.
20. Karma, T. Kā kurpniekdēls par zinību vīru tika. Īsi par Andersa Jūhana Šēgrēna dzīvi un
darbību. Latvijas ZA Vēstis, 50.[sēj.], (Nr.4/5), 1996.
21. Cimermanis, S. A. J. Šegrēna darba metodes 1846. gada ekspedīcijā un paliekošais devums.
LZAAV, 50.[sēj.], (Nr.4/5), 1996, 82.–95. lpp.
22. Vanaga, L. K. F. Vatsons (1777–1826) Kurzemei un latviešiem. Arheoloģija un etnogrāfija.
XX [laid.]. Rīga, 2000, 192.–209. lpp.
23. Wiedemann, F. J. Űber die Nationalitat und die sprache der Jetzt Ausgestobenen Kreewinen
in Kurland. St. Petersbourg,1871.
24. Cimermanis, S. A. J. Šegrēna darba metodes 1846.gada ekspedīcijā un paliekošais devums.
LZAAV, 50.[sēj.], (Nr.4/5), 1996, 82–95. lpp.
25. Wiedemann, F. J. Űber die Nationalitat und die sprache der Jetzt Ausgestobenen Kreewinen
in Kurland. St. Petersbourg, 1871.
60 ZINĀTŅU VĒSTURE UN MUZEJNIECĪBA
26. Cimermane, I. Aizsardzības izrakumi Vilces Kalnaplāteru kapulaukā. No: Arheologu un
etnogrāfu zinātniskās sesijas referātu tēzes par 1966.gadu. Rīga, 1967, 27.–28. lpp.
27. Denisova, R. Latvijas iedzīvotāju antropoloģiskais sastāvs 16.–18. gs. Arheoloģija un
etnogrāfija. Rīga, 11.[laid.]. 1974, 268. lpp.
28. Turpat.
29. Cimermane, I. Zemgaļu 16. gs. bronzas skārda vainagi. Arheoloģija un etnogrāfija. Rīga,
[17.laid.]. 1994, 53.–59. lpp.
30. Ziņģīte, I. Zemgales tautastērpos saglabātās liecības par krieviņiem. Latvijas Vēstures
muzeja zinātniskie lasījumi 2001.-2003. Rīga, 2004, 19.–24. lpp.
31. Grāvere, R., Lindberga, R., Vētra, J. Atceroties J. Raiņa nāves gadadienu. Latvijas
Arhīvi. Nr.4,1999, 72.–85. lpp.; Grāvere, R. Daži somatiski–medicīniskie Ulmaņu dzimtas
ģenealoģijas aspekti. Latvijas Ārsts. 1998, marts, 164.–171. lpp.
Summary
Dr. med. P. Lapsa’s 95th birthday was celebrated in 2006. He was born on 26.03.1911 in the town
Birži. Having attented the Bauska secondary school, he enrolled in the University of Latvia Faculty
of Medicine, graduating in 1939 . In the summer of 1931, with sub-assistant of the Department of
Anatomy A. Miltiņš, student P. Lapsa made some anthropological studies of the ”krieviņi” of Zemgale.
They went to the Bauska district in order to study the influence of the ”krieviņi” upon Latvians.
P. Lapsa described 200 Latvians of Bauska, and in his work Anthropological Data About Latvians
from Bauska District” ( 1936) Lapsa concluded that the influence of the ”krieviņi” was evidenced by
the fact that dark hair predominated over blond.
In 1962 prof. R. Denisova undertook the first craniological studies of the ”krieviņi”. She studied
anthropological material during archealogical excavations in the 16th-17th cemetery of Vilce Kalna
Platery. This study showed that the ancient krieviņi of Vilce and other Latvians represented different
anthropological types. The krieviņi represented a gracial anthropological type with narrow faces and
this type was characterized by Finnish tribes.

http://www.lu.lv/mat.../raksti/704.pdf




Посетителей, читающих эту тему: 0

0 пользователей, 0 гостей, 0 анонимных пользователей