6 ответов в этой теме

[Skalagrim]

http://62.63.146.21/...is_un_vendi.pdf
Jānis Apals
CĒSIS UN VENDI
Cēsu pilsētas jubilejas gadā atkal atjaunojas interese par tās senākajiem iedzīvotājiem.
Diemžēl mūsu rīcībā pašlaik vēl nav pietiekama arheoloģiskā un antropoloģiskā materiāla, lai
varētu droši spriest par tās pirmiedzīvotājiem, viņu cilmi un etnisko piederību. Rakstītie avoti
atspoguļo etnisko situāciju Cēsīs, tikai sākot ar 13. gadsimtu. Indriķa hronikā kā Cēsu iedzīvotāji
13. gadsimta sākumā minēti vendi, latgaļi un vācieši. Ja par abu pēdējo iedzīvotāju grupu etnisko
piederību šaubu nav – senie latgaļi bija baltu, bet vācieši – ģermāņu cilmes, tad par vendiem tādas
skaidrības nebija. Interese par vendu izcelsmi un etnisko piederību radās jau teju pirms diviem
simtiem gadu, kad Lestenes mācītājs Kārlis Frīdrihs Vatsons Jelgavā 1818. gadā Kurzemes
literatūras un mākslas biedrībā referēja par latviešu vēsturiski etimoloģisko izcelsmi. Viņš domāja,
ka vendi ir latviešu cilts piederīgie, kuri tuvu radniecīgi kādreizējiem Meklenburgas apkārtnes
iedzīvotājiem Baltijas jūras dienvidu krastā – vendiem.
Kopš tā laika par vendiem savus uzskatus izteikuši jau vairāk nekā 30 autori, no kuriem vieni
viņus uzskatīja par rietumslāviem, citi par kādai baltu vai somu ciltij piederīgiem. Īstenība
noskaidrojās tikai pagājušajā gadsimtā pēc izsmeļošiem rakstīto avotu pētījumiem, arheoloģisko
pieminekļu apzināšanas un izrakumiem Ziemeļkurzemē, Cēsīs un to apkārtnē.
Kas tad īsti bija vendi, kuru vārdā vācu valodā nosauca divas pilis un pilsētu? Ko par viņiem
pauž rakstītie, ko – lietiskie vēstures avoti?
Visvairāk informācijas par viņiem sniedz Indriķa hronika, kur vendi minēti sešas reizes.
Pirmo reizi vendi minēti 1206. gadā sakarā ar kristietības pieņemšanu. Hronists raksta: „Vendi
tolaik bija pazemīgi un trūcīgi. Padzīti no Ventas, kas ir upe Kursā, viņi dzīvoja senajā kalnā, kuram līdzās
tagad uzcelta Rīgas pilsēta. No šejienes viņus atkal padzina kurši un daudzus no viņiem nogalināja; pārējie,
aizbēguši pie letiem, dzīvoja kopā ar viņiem turpat un priecājās par priestera ierašanos. Tos pievērsis ticībai un
kristījis, priesteris jau iedēstīto vīna kalnu un apsēto tīrumu uzticēja tam Kungam un atgriezās Rīgā”. Pēc tam
Indriķis min vendus 1209./1210. gada ziemā, kad Zobenbrāļu ordeņa Cēsu komturs Bertolds
”kopā ar saviem vendiem un Rūsiņa un Autīnas letiem” dodas sirojumā uz Igauniju. Nākošajā, 1210.
gadā igauņi nāk pretuzbrukumā un trīs dienas apkaro Cēsu Veco pili, kurā tolaik zobenbrāļi vēl
dzīvoja kopā ar vendiem. 1218. gada augustā Pleskavas kņaza Vladimira dēls Jaroslavs kopā ar
novgorodiešiem aplenca vendu pili, bet nespēja to ieņemt, jo vendiem palīdzēja ordeņa brāļu
strēlnieki no savas pils. 1221. gada vasarā Novgorodas kņazs ar vairāk nekā 12000 vīru atkal
uzbruka Cēsīm. Ordeņa brāļi ar vendiem nespēja pretoties lielajam uzbrucēju pārspēkam,
aizdedzināja mājas un ciemu, atkāpās savā pilī. Pēdējo reizi Indriķis piemin vendus 1225. gada
vasarā sakarā ar pāvesta legāta Modēnas bīskapa Vilhelma (Guljelmo) vizīti Livonijā. Cēsīs viņu
esot sagaidījuši ordeņa brāļi, citi vācieši un ”milzum daudz vendu un letu”.
1208. gadā vendi minēti arī pāvesta Innocenta III bullā. Pēdējoreiz vēstures dokumentos
vendu vārdu sastopam 1350. gadā Rīgas arhibīskapa Fromholda no Fishūzenes brāļiem Rozēm
izsniegtajā lēņu grāmatā, kur minēta ”vendu pārceltuve”.
Skopo rakstīto avotu ziņu dēļ vendu problēmu palīdzēja atrisināt arheoloģiskie izrakumi,
tiesa, ilgstošā laikā un ar prāvām gadu atstarpēm starp tiem.
1888. gadā, ceļot tagadējo Cēsu dzelzceļa staciju, atrada vairākus 11.–13. gadsimta
apbedījumus ar bagātām senlietu piedevām. Pēc tam, 1910. gadā zemes darbu gaitā pie stacijas
Cēsu ārsts E. Ķivulis konstatēja vēl 11 apbedījumus. Viņš domāja, ka šo kapulauku ierīkojuši latgaļi. Nelieli izrakumi stacijas kapulaukā turpinājās arī 1946. gadā, kad arheoloģe E. Šnore tur
izpētīja divus, bet 2003. gadā arheologs R. Spirģis – vienu apbedījumu. Kopš 19. gadsimta amatieru izrakumi ir notikuši arī dažos Ventas lejasteces kapulaukos.
Plašākus izrakumus Vārves Strīķos 1932. gadā izdarīja arheologs H. Riekstiņš. Viņš secināja, ka
kapukalniņš ticis izmantots no mūsu ēras paša sākuma līdz pat viduslaikiem un tur apbedīti kurši.
Vārves Strīķiem līdzīgs kapulauks atrodas arī pie Ūdrandes Druķēniem. Izdarot tur aizsardzības
izrakumus 1986./87. gados, arheologs J. Asaris konstatēja, ka arī Druķēnu kapulaukā apbedīšana
sākusies ap mūsu ēras sākumu, turpinājusies vēlāk un atkārtoti vēl 12.–13. gadsimtā. Etniskā ziņā
senkapu ierīkotāji piederējuši pie kādas no Baltijas somu ciltīm.
Pagājušā gadsimta 30. gadu vidū, vēršoties plašumā arheoloģiskajiem izrakumiem Rīgā, Cēsu
apkārtnē un Ziemeļkurzemē, mainījās uzskati par stacijas kapulaukā apbedīto cēsnieku etnisko
piederību. Pamatojoties uz jauniegūtajiem materiāliem, E. Šnore 1936. gadā secināja, ka vendi ir
lībiešu cilts, kas, kuršu vajāti, ap 11. gadsimta sākumu pēc īslaicīgas uzturēšanās pie Rīgas
nonākuši Cēsīs, kur Riekstu kalnā uzcēluši sev pili – Wendorum castrum. 1974. gadā viņa vēlreiz
pasvītroja uzskatu, ka Cēsu stacijas kapulaukā skaidri redzama tur apbedīto kurzemnieciskā
izcelsme, tādēļ tos var saistīt ar vendiem.
Izsmeļošu vendu jautājuma historiogrāfisko apskatu 1973. gadā publicēja akadēmiķis
Ē. Mugurēvičs. Salīdzinot kultūrvēsturiskā aspektā izteiktās hipotēzes ar rakstītajiem avotiem,
Ventas lejasteces, Cēsu, Rīgas pilsētas un rajona arheoloģiskajiem pieminekļiem un vietvārdiem,
arī viņš secināja, ka vendi ir Kurzemes lībiešu grupa. Vendi sākotnēji dzīvojuši Ventas lejtecē, kur
pēc 13. gadsimta rakstītajiem avotiem atradusies Vindas (Wynda, Winda) zeme. Savu nosaukumu
viņi ieguvuši no Ventas upes. Arheoloģiskie atradumi liecina, ka vendu pārceļošana ir
noslēdzošais posms lībiešu pārvietošanās kustībā no Ziemeļkurzemes uz Vidzemi, kas kuršu
kolonizācijas ietekmē sākās jau 10. gadsimtā.
2000. gadā Ē. Mugurēvičs publicēja plašu apskatu par arheoloģiskajiem pētījumiem Ventas
lejteces apgabala dzelzs laikmeta un viduslaiku pieminekļos. Izvērtējot 1930. gados Vārves Strīķu
kapulauka izrakumu materiālus, viņš noraidīja H. Riekstiņa pieņēmumu, ka tur apglabāti senie
kurši. Uzkalniņa pamatā 1. gadsimtā pr. Kr. guldīts pirmais mirušais, pēc tam apbedījumi
turpinājušies visu dzelzs laikmetu. Uzkalniņā konstatēti akmeņu krāvumi, kā arī formu ziņā
daudzveidīgas kapu piedevas, kas raksturīgas nevis 11.–14. gadsimta kuršu ugunskapiem, bet gan
Baltijas somiem un kas atrastas arī 11.–13. gadsimta apbedījumos Cēsu dzelzceļa stacijas
kapulaukā. Hipotētiski varētu pieņemt, ka Vārves Strīķu uzkalniņā un tam līdzīgos kapulaukos pie
Varves Dumbriniekiem un Ūdrandes Druķēniem apbedīti senie Latvijas vendi, kas tur dzīvojuši
pirms izceļošanas. Šajā apvidū atradās 1230. gadā senrakstos minētā Sageres zeme, kas 1253. gada
Kursas dalīšanas dokumentā minēta kā apdzīvota vieta abpus Ventai Ventavas (Winda) zemē.
Kā izriet no augstāk minētajiem pētījumiem, vendi un viņu senči šajā apvidū pastāvīgi
dzīvojuši jau ilgi pirms izceļošanas. Kaut gan kapulauki sniedz būtiski svarīgu informāciju par
senajiem cilvēkiem, viņu dzīvesveida, materiālās un garīgās kultūras pilnīgākai izpratnei
nepieciešami izrakumi arī dzīvesvietās. Diemžēl Ziemeļkurzemē vēl nav pētītas tādas apmetnes,
kuras droši varētu uzskatīt par vendu dzīvesvietām.
Kā nākošo vendu dzīvesvietu pēc izceļošanas Indriķis min Rīgu. Domājams, ka Senais kalns
(latīniski – Mons antiqua) atradies tagadējā Esplanādē, iepretim Bastejkalnam. Viduslaikos tas
saukts par Kubes vai Rīgas kalnu. Kalnu pilnīgi noraka 18. gadsimta 80. gados. Kaut arī Rīgas
senpilsētā ir pētītas vairākas apbedījumu vietas, tomēr līdz šim vēl nevienā no tām nav atrasti kapi,
kurus no senlietu hronoloģijas un tipoloģijas viedokļa neapstrīdami varētu piešķirt vendiem. 3
Kā liecina rakstītie avoti un jaunākie arheoloģiskie pētījumi, vendi pēc Kubes kalna atstāšanas
apmetās vairākās vietās Vidzemē, taču lielākā pašreiz zināmā kolonija bija izveidojusies Cēsīs. Tās
sastāvā ietilpa pils, apmetne, kapulauks, pilsnovads, kuru jaunākos laikos dēvēja par vaku jeb
pagastu, un pārceltuve pār Gauju.
Pirmos nelielos pārbaudes izrakumus Riekstu kalnā 1884. gadā izdarīja Cēsu mācītājs
G. Fīrhufs. Viņš pilskalnā atklāja mūra sienas paliekas un uz šī atraduma pamata secināja, ka
hronikā minētā Cēsu Vecā pils celta 1207. gadā Riekstu kalnā, nevis Āraišos. G. Fīrhufa
secinājumu vēlāk enerģiski apstrīdēja Āraišu mācītājs P. Bērents, kurš veco pili gribēja redzēt
Āraišu pilsdrupās.
Pagājušā gadsimta septiņdesmito gadu beigās atjaunoja stipri nolaisto pils parku.
Rekonstrukcijas darbos iekļāva arī arheoloģiskos izrakumus pilskalna bojātajā ziemeļu galā pie
estrādes. Izrakumus izdarīja Vēstures institūta arheoloģiskā ekspedīcija 1980. gadā šī raksta autora
vadībā, tos finansēja toreizējā Cēsu pilsētas Tautas Deputātu Padome.
Izrakumu gaitā Riekstu kalnā 580 m2
platībā atsedza sešas celtņu vietas ar apkures ierīču
paliekām, aku un nojauktas mūra sienas paliekas visapkārt pilskalna ziemeļu galam, kā arī divus
vaļņus. Pilskalna dienvidu, austrumu un ziemeļu pusēs konstatēja terases, kas tagad tiek
izmantotas kā pastaigas celiņi. Kultūrslānī atrada 291 senlietu, 354 māla trauku lauskas, 3
restaurējamus podus, 5000 uzturā lietoto dzīvnieku kaulu fragmentus, kā arī dažādus paraugus,
kas kopumā pieder trim Riekstu kalna apdzīvotības periodiem. Atradumi kopumā datējami laika
posmā no 11./12.–16. gadsimta beigām. Sevišķi intensīvi pilskalns bijis apdzīvots 11./12.–13.
gadsimta sākumā, pēc tam tā kā nocietinātas dzīvesvietas loma Cēsīs acīmredzot sākusi
mazināties. Izrakumu aptvertajā Riekstu kalna ziemeļu galā senākās apbūves pēdas netika
konstatētas. Kaut arī dažas švīkātās un gludās bezripas keramikas lauskas, tāpat kā augšējo
graudberzi, nevar uzskatīt par pilnīgi neapgāžamiem senākas apdzīvotības pierādījumiem, tāda
iespēja nav izslēgta: varbūt, tā ir pastāvējusi vēl nepētītajā pilskalna daļā.
Riekstu kalna izrakumu rezultāti ir publicēti, tādēļ pašlaik galveno vērību pievērsīsim vendu
materiālās kultūras īpatnībām un rakstīto avotu ziņām, kas liecina par viņu lomu Cēsu pilsētas un
tuvākās apkārtnes vēsturē gadsimtu gaitā.
Riekstu kalna hronoloģiski jaunākais, pirmais slānis atsedzās pilskalna pašā virsmā, zem
velēnas. Tam bija gaišpelēka krāsa, slānis saturēja daudz sīku akmeņu, kaļķu javas, ķieģeļu un
dakstiņu drumslas.
Pirmais slānis veidojās, kad pilskalns vairs nefunkcionēja kā dzīvesvieta, bet kalpoja kā
nocietinājums ordeņa pils aizsardzībai no viegli pieejamās rietumu puses. Šim nolūkam kalpoja
pilskalna rietumu malā izveidotais līdz 0,4 m biezais un ap 2 m platais uzbērums. Diemžēl slāņa
veidošanās sākumu neizdevās noskaidrot. Domājams, ka Riekstu kalns savu nozīmi ordeņa pils
aizsardzībā varēja zaudēt 16./17. gadsimta mijā – uz to varētu norādīt slānī atrastā Zviedrijas
karaļa Johana III 1591. gadā kaltā vara astoņu ēru klipe, kā arī svina lode, holandiešu baltā māla
pīpīšu fragmenti u.c. atradumi.
Riekstu kalna otrais, vidējais slānis atsedzās pēc akmens šķembu kārtas noņemšanas. Tā bija
0,15–0,3 m bieza, ar melno mītņu zemi jaukta mālsmilts uzpildījuma kārta. Šajā slānī atklājās
pilskalna apbūves paliekas – mūra aizsargsiena, aka un divu ēku vietas. Uzpildījuma kārta atsedzās
tikai aizsargsienas iekšpusē – ārpusē tās nebija.
Mūra aizsargsienas paliekas atsedza 40 m garumā gar visu Riekstu kalna ziemeļu galu. Tā bija
gandrīz pilnīgi nojaukta, izņemot ziemeļrietumu daļu 0,7–1 m augstumā. Sienas platums bija 1,5–
1,55 m, tā mūrēta kaļķu javā no laukakmeņiem un plienakmeņiem, gar malām liekot prāvākus (ш 4
0,2–0,4 m) akmeņus, bet vidu aizpildot ar sīkākiem un bagātīgi liktu kaļķu javu. Aizsargsienas abi
stūri bija izvirzīti uz pilskalna nogāzi ar apmēram 4 m platiem, galos taisni nogrieztiem
trapecveida kontrforsiem. Sienas apakšējā daļa bija ielaista 0,2–0,4 m dziļi būvbedrē. Kaļķu java
bija likta tikai starp pirmo un otro akmeņu kārtām. Aizsargsienā nekur nebija iestarpinātas ne
ķieģeļu, ne dakstiņu šķembas.
Otrajam slānim atbilstošo ēku vietas iezīmēja tikai melni deguma plankumi un nojauktu
akmeņu krāvuma apkures ierīču paliekas. Domājams, ka šajā apdzīvotības periodā Riekstu kalna
atraktajā daļā līdztekus aizsargsienai apmēram viena metra attālumā no tās pastāvējušas divas ēkas,
kuru izmērus diemžēl nevarēja noskaidrot.
Pilskalna plakuma ziemeļu gala vidū, tikai 1 m attālumā no aizsargsienas atradās smilšakmens
iezī izrakta 3,5 m dziļa aka. Tai bijusi divdaļīga noapaļotas piltuves forma. Akas 2 m dziļās
apakšējās daļas caurmērs bija ap 1 m, bet augšējās 2,2 m. Apkārt akai atradās apmēram 1 m plats,
no plakaniem plienakmeņiem izlikts bruģis. Kā akas sienas, tā bruģis bija saistīti kaļķu javā.
Riekstu kalna otrais slānis veidojies pēc tam, kad 13. gadsimta sākumā ap pilskalnu bija
uzcelta mūra aizsargsiena, par ko būs runa nedaudz vēlāk. Uz 13.–14. gadsimta, varbūt pat vēl
vēlāku, apdzīvotību varētu norādīt vairāki atrastie garie bronzas mēlīšveida piekariņi, kā arī dzelzs
bruņu plāksne, arbaleta bultu gali, rombveida stikla rūšu fragmenti ar svina ietvariem, dzelzs
atslēgas ar slēdzenēm, durvju viras kāsis u.c. atradumi.
Trešais jeb apakšējais Riekstu kalna slānis iezīmējās kā koši melna mītņu zeme ar stiprām
deguma piemaisām, kas gulēja tieši virs pamatzemes. Trešā slāņa veidošanās laikā pilskalna
apbūve bija stipri plašāka nekā otrā slāņa laikā, tā aizņēma nevien kalna plakumu, bet arī kalna
nogāžu augšējo trešdaļu. Diemžēl trešais slānis bija stipri cietis mūra sienas celtniecības un
plakuma līdzināšanas darbu gaitā, tāpēc par pilskalna apbūvi šajā apdzīvotības posmā arī varēja
spriest tikai pēc deguma plankumiem un nojauktām apkures ierīcēm.
No aizsargceltnēm kalna rietumu nogāzes augšējā trešdaļā konstatēja 2,5 m plata nojaukta
zemes vaļņa paliekas. Tā pamatā bija likts akmeņu krāvums, bet uz virsmas atradušās koka
aizsardzības izbūves, kas nodegušas. Nelielas, ap 3 m platas un līdz 0,5 m augstas nojaukta vaļņa
paliekas atrada arī plakuma ziemeļaustrumu malā.
Kalna austrumu nogāze bija nocietināta ar divām terasēm – augšējo un apakšējo. Augšējā
terase, kuras platums bija ap 6 m, atradās 2 m zemāk par pilskalna plakuma malu. Terase bijusi
nocietināta ar mietu joslas žogu. Mietu starpas bijušas aizpildītas ar slīpkokiem un guļkokiem, par
ko liecināja pamatzemē atsegtās iegarenās un nedaudz slīpās bedrītes.
Apakšējā terase, kuras platums 7 m, atradās 2 m zemāk par augšējo. Tās kādreizējais
augstums nav nosakāms, jo uz pilskalna pakājes tagad atrodas pastaigu celiņa uzpildījums.
Apakšējā terase tāpat bijusi nocietināta ar apmēram 1 m platu mietu joslas žogu. Terases virsmu
klāja spēcīgs deguma slānis, bet celtņu paliekas tur neatrada, un ārpus terases kultūrslāņa nebija.
Trešā slāņa apbūves laikā ēkas bijušas novietotas pa plakuma perimetru, puslokā starp aku un
pilskalna ziemeļu malas aizsargbūvēm. Tur atklāja trīs ēku vietas, kuras iezīmēja melnie deguma
plankumi ar apkures ierīču paliekām un senlietu atradumu vietām. Sliktās saglabāšanās dēļ par to
izmēriem spriest grūti – tās varēja būt ap 4x5–6 m lielas celtnes, par kuru konstruktīvo risinājumu
neko nevarēja secināt.
Vienīgā labi saglabājusies apkures ierīce, kurai varēja izsekot visas sastāvdaļas, bija pilskalna
ziemeļrietumu stūrī atsegtais pavards. Tā novietojumu telpā nevarēja droši noteikt, jo ēkas
kontūras no apkārtējā kultūrslāņa neizdalījās. Pamatzemē iedziļinātā pavarda platums bija 2,5 m,
garums – 3,5 m, dziļums – 0,6 m. Tam bija 2,2 m liela un 0,5 m dziļa kvadrātiskas formas 5
iedziļināta kurtuve ar noapaļotiem stūriem, kurai dienvidrietumu pusē kā turpinājums pieslēdzās
otra, šaurāka un dziļāka, 06x1x1,2 m liela saimniecības bedre.

Вложенные файлы

•  J.Apals_Cesis_un_vendi.pdf   244,84 КБ   2 Скачано

[Skalagrim]

Visapkārt pavardam atradās no izraktajām smiltīm apbērts līdz 0,2 m augsts un 0,5–0,6 m
plats valnītis. Ziemeļrietumu pusē uz kurtuves bedres malas atradās ap 2 m garš pārogļojies koks
– varbūtējās koka ietveres paliekas. Pavarda bedres ziemeļaustrumu stūrī atradās 0,5 m plats,
vertikāli iedzīts pārogļojies dēļa gals, bet tam blakus – 0,12 m resns, arī pārogļojies staba gals.
Kurtuves bedre bija izklāta ar 0,05–0,15 m biezu māla kārtu – “oderi”, kas pasargāja bedres
malas no izdegšanas un nobrukuma. Kurtuves dibenu sākotnēji klāja 2,2 m liels, 0,10–0,15 m
biezs, ar pelniem jaukts smilšu klons ar dažiem akmeņiem tā virsmā. Pavardu remontējot,
kurtuves bedre atkal pārklāta ar 6–12 cm biezu māla kārtu, bet bedres apmales uzbērums
paaugstināts par 25 cm. Arī uz augšējā klona gulēja vairāki ø 15–20 cm laukakmeņi.
Starp abiem kloniem atradās 1–3 cm bieza deguma kārta, kas gandrīz pilnīgi sastāvēja no
pārogļotiem graudiem ar kādas smalkas masas (miltu ?) piejaukumu.
Pavardā pavisam kopā atrada 34 senlietas. Pavarda bedres ziemeļrietumu stūrī zem
sākotnējās māla izklājuma kārtas atrada ieraktus trīs kāda dzīvnieka kakla skriemeļu un trīs nelielus
akmeņus, nedaudz tālāk – divus dzelzs nažus. Bedres priekšpusē, blakus saimniecības bedrei
atrada novietotas divas šauras bronzas lentveida aproces. Minētie atradumi uzskatāmi par celtnes
ziedojumiem maģiskā nolūkā.
Pēc otrajā slānī ap aku atsegtā plienakmeņu bruģa un tās šahtas apmūrējuma noņemšanas
noskaidrojās, ka aka izbūvēta jau trešā slāņa apbūves sākumā. Akas būvbedre izrakta smilšakmens
iezī, pēc tam sienas un apmale augšā ap to apliktas ar sārti rožainām plienakmens plāksnēm. Tā
atradās uz pilskalna zemākā – ziemeļu gala, un akā uzkrājās virsūdeņi pēc tam, kad tie bija
izfiltrējušies cauri smilšakmens iezim, kas atrodas pilskalna plakuma pamatā.
Riekstu kalna apakšējais, trešais slānis veidojies 11./12. gadsimtā. To apliecina augstāk minētā
pavarda staba absolūtais vecums, kurš, par atskaites punktu pieņemot 1950. gadu, ir 790±40
gadu.* Tas labi saskan arī ar senlietu tipoloģiskajiem datējumiem – abas šaurās bronzas aproces,
kuras bija noguldītas šajā pavardā kā ziedojums, attiecināmas uz 12. gadsimtu. Tā, ar 11. gadsimta
otro pusi vai 12. gadsimtu datē arī līdzīgas Pajusi un Riumas kapulaukos Igaunijā atrastās aproces.
Pēc trešā slāņa noņemšanas visos izrakumu laukumos, tāpat kā pārbaudes tranšejā dienvidu
pusē pilskalnam gar grantētā celiņa malu blakus dīķim, atsedzās ap 10 cm bieza gaišpelēka zeme –
domājams, senā augsnes kārta.
Izrakumi neapstiprināja arhitektūras vēsturnieka Levisa of Menāra 1888. gadā izvirzīto
hipotēzi par to, ka Cēsu mūra pili ar Riekstu kalnu kādreiz savienojis mūra tilts. Ne tilta, ne tā
balstu paliekas neatrada ne Riekstu kalnā, ne plaši pētītajā Cēsu pils rietumu pusē.
Jautājumā par Riekstu kalna iedzīvotāju etnisko piederību noteicošais vārds pieder atrastajām
rotaslietām. To formas un ornamenti redzami atšķīrās no latgaļu greznuma priekšmetiem, turpretī
kopumā labi saskanēja ar Cēsu stacijas kapulauka atradumiem, kurus arheoloģe E. Šnore jau 1936.
gadā raksturoja kā Kurzemes vendiem piederīgus. Līdzīgas, dažkārt pat analogas formas
sastopamas arī citu somu cilšu, īpaši lībiešu, idumiešu, igauņu un pat votu rotaslietās.
Bronzas pakavsaktām ar samērā platu tordējumu vai trīsstūriem rotātu loku un skaldņotiem
galiem, adatu kārbiņai, vītajai važiņai, kaula lāpstiņai, sudraba gredzenam ar paplašinātu vidusdaļu,
jostas apkalumam ar krusta motīvu tiešas analoģijas atrodam lībiešu apdzīvotajos novados.
Platajai lentveida aprocei ar sašaurinātiem galiem gandrīz pilnīgi līdzīga atrasta lībiešu kapu
uzkalniņā pie Allažu Saknītēm, kur apbedītās sievietes kaklarotai bija pievienota Anglijas karaļa
(978–1016) Etelreda II valdīšanas laikā kaltā monēta. Interesanti atzīmēt, ka tāda monēta atrasta 6
arī Cēsu stacijas kapulauka 1. kapā apbedītās sievietes kaklarotā, kas tādēļ datējama ar 11.
gadsimta sākumu vai nedaudz vēlāk.

[Skalagrim]

Interesantas, līdz šim Latvijas arheoloģiskajā materiālā retāk sastopamas formas ir Riekstu
kalnā atrastajiem važturiem, piekariņiem, krustiņiem un rotadatām.
Trīsstūrveida važturim līdzīgs važturis atrasts Pārgaujā, Teņņu viduslaiku kapsētā, kas ierīkota
ap 13./14. gadsimta miju. Domājams, ka tur apbedīti Indriķa hronikā minētie idumieši.
Lunulveida važturiem analogi vai līdzīgi važturi atrasti vairākos Igaunijas vēlā dzelzs laikmeta
pieminekļos, kur tos datē ar 11./12. gadsimtu. Pēc igauņu arheologu atzinuma, šāda veida važturu
formās saskatāma lībiešu ietekme.
Minētajam važturim ļoti tuva ir arī kāda rotadata ar volūtveida jeb dubultspirāļu galvu, kurai
bijušas piestiprinātas važiņas. Igaunijā ar divām tādām adatām, kuras savienotas ar važiņām, 12.
gadsimta otrajā pusē un 13. gadsimta sākumā sasprauda galvasautus – t.s. linnikus.
Ziemeļnieciskas cilmes šķiet arī īpatnējas formas krustiņš – piekariņš, kāds atrasts ar 13.–15.
gadsimtu datētajā Makitas kapulaukā austrumu Igaunijā, kur apbedīti voti.
Kā redzējām no augstāk izklāstītā Riekstu kalnā atrasto rotaslietu apskata, tās pieder somu
cilšu kultūras lokam. Daudz grūtāk to izsekot citās materiālās kultūras jomās. Ne Riekstu kalna
dzīvojamās ēkas, ne aizsargceltnes nebija tādā līmenī saglabājušās, lai varētu izsekot to apjoma un
konstruktīvajam risinājumam. Pilskalna apbūves un aizsardzības principi kopumā atbilst vēlajā
dzelzs laikmetā jeb agrajos viduslaikos ziemeļaustrumu Eiropā valdošajiem nocietinātu
dzīvesvietu izveides principiem. Zināmas vietējas atšķirības gan vērojamas ēku apkurē. Ja latgaļi
šajā laikā mājas apsildīja un ēdienu gatavoja galvenokārt māla krāsnīs, tad lībieši šim nolūkam
izmantoja pavardus. Arī Riekstu kalnā vienīgā labi saglabājusies apkures ierīce bija augstāk
minētais pavards, kura izveidojums stipri līdzīgs Daugavas krastā lībiešu apmetnēs Salaspils
Laukskolā un Ikšķilē atrastajiem. Vēl kāda cita īpatnība vērojama attiecībā uz mājturībā lietotajiem
traukiem. Ja latgaļi ēdienu gatavoja galvenokārt māla traukos, tad Riekstu kalna iedzīvotāji šim
nolūkam samērā daudz lietoja bronzas traukus. Par to liecināja vairāk nekā 30 atrastie bronzas
skārda gabali. To skaitā trauku augšmalas ar dzelzs osām un loceni, kas piederējušas katliem.
Iegūto māla trauku lausku lielākā daļa – 74% – piederēja Latvijā vēlajā dzelzs laikmetā plaši
izplatītajai uz podnieka ripas darinātajai keramikai, ko lietoja kā somu, tā baltu ciltis, tur atšķirības
nevarēja saskatīt. Un, protams, lietošanā bija arī koka trauki – pavardā atrada pārogļotas koka
bļodas fragmentu.
No atrastajiem ieročiem par tipiski lībisku uzskata īlenveida jeb adatveida loka bultas galu.
Tādus bultu galus speciāli izgatavoja cīņai ar važiņu bruņukreklos tērptiem pretiniekiem. Par
lībiešu materiālajai kultūrai raksturīgu piederumu uzskata arī atrasto māla diskveida vertikālo
aužamo stāvu atsvaru.
Tajā pašā laikā kā Riekstu kalna, tā īpaši Cēsu stacijas kapulauka atradumiem piemita dažas
īpatnības, ar ko Ziemeļkurzemes lībiešu sieviešu tērpa rotājumi atšķīrās no Vidzemes lībiešu
tērpiem. Viena no tām ir t.s. bruņurupuča saktu trūkums ar kurām pie pleciem piestiprināja
bagātās važiņu krūšu rotas – to vietā kurzemnieces nēsāja garas bronzas adatas ar dažādi
ornamentētām trīsstūra vai krusta veida galvām.
Pārējiem atradumiem – dzelzs darbarīkiem, iedzīves priekšmetiem, jātnieka piederumiem,
zirglietām utt. tādu spilgti izteiktu etniskās piederības pazīmju nebija, tās iekļāvās kopējā Latvijas
un tuvāko kaimiņu zemju agro viduslaiku materiālās kultūras ainā. 7
1980. gada izrakumi Riekstu kalnā apstiprināja arheologu E. Šnores 1936./74. gadā un
Ē. Mugurēviča 1973./2000. gadā publicētos secinājumus par Cēsu vendu izcelsmi no Ventas
lejasteces apvidus un viņu piederību Kurzemes lībiešu kultūras lokam.
Neskatoties uz to, joprojām vēl atklāts palika jautājums par Indriķa hronikā minētās vecās
Cēsu pils atrašanās vietu – varbūt tā tomēr atradusies Āraišos, ar kādu nosaukumu tā dažkārt
minēta rakstītajos avotos? Arī šinī gadījumā jautājumu palīdzēja atrisināt arheoloģiskie izrakumi
un rakstīto avotu studijas.
Āraišu mūra pils un priekšpils arheoloģiskie izrakumi notika laikā no 1972. līdz 1974. gadam
un no 1981. līdz 1992. gadam. Tos izdarīja Latvijas Zinātņu akadēmijas Vēstures institūta
arheoloģiskā ekspedīcija šī raksta autora vadībā sakarā ar Āraišu muzejparka (tagad – Āraišu
ezerpils arheoloģiskā brīvdabas muzeja) izveides darbu plānu. Izrakumu gaitā atsedza visu pils
rietumu spārnu un aizsarggrāvi, paceļamā tilta vietu, vārtu un piegulošo pagalma daļu. Līdz
netraucētajai pamatzemei izpētītajā pils daļā neatrada ne 12./13. gadsimta mijas, ne senāku
kultūrslāni. Tāpat arī starp priekšmetu un keramikas atradumiem nebija nevienas vendiem
raksturīgas senlietas. Visas atrastās senlietas galvenokārt bija raksturīgas viduslaikiem līdz 16.
gadsimtam, izņemot dažas jaunākas. Senākā pilī atrastā monēta ir 13. gadsimta otrajā pusē kaltais
Hamburgas brakteāts, kas ietilpa 14. gadsimta vidū vai otrajā pusē noguldītajā depozītā. Pēc
arheoloģiskajiem atradumiem var secināt, ka Āraišu mūra pils, domājams, celta 14. gadsimtā. Arī
rakstītie avoti Āraišu mūra pili piemin, tikai sākot ar 15. gadsimta pirmo pusi, kad tur atradās
ordeņa valsts pilsnovada centrs. Līdz 16. gadsimta otrajai pusei pils tiek minēta ar nosaukumu
“Arries, Ariis”, kas acīmredzot cēlies no vietējā latviskā vietvārda. Par Vecajām Cēsīm Āraišu pili
sāka saukt tikai 16. gadsimta nogalē Pārdaugavas hercogistes laika dokumentos, pie tam ar
dubultnosaukumu. Tā, piemēram, 1577. gada vācu avotos pils dēvēta par “Alt-Wenden”, d.i.
Arrasch”, bet 1582. gada poļu muižu revīziju protokolā par “zamek Aries… stara Kies”.
Domājams, tas darīts tādēļ, lai izvairītos no pārpratumiem, jo pēc Livonijas ordeņa bojāejas Cēsu
pilsnovads nonāca Lietuvas, pēc tam – Polijas pakļautībā. Poļu administrācija tur izveidoja divas
amata muižas, t.s. folvarkus, no kuriem viens atradās pie Cēsīm, bet otrs – pie Āraišu pils.
Salīdzinot Cēsu Riekstu kalna un Āraišu mūra pils izrakumos iegūtos materiālus ar
rakstītajiem avotiem var secināt, ka Indriķa Livonijas hronikā minētā Vendu pils, ko viņš dēvē arī
par Cēsu Veco pili, ir atradusies Cēsu Riekstu kalnā un Āraišu pils Veccēsu nosaukumu ieguvusi
vēlāk, 16. gadsimta otrajā pusē.
Kā Cēsu stacijas kapulaukā, tā Riekstu kalnā un Āraišu mūra pilī iegūtie materiāli pilnīgi
noraida arheologa V. Sedova atbalstīto hipotēzi par vendu piederību rietumslāviem. Nevienā no
šiem pieminekļiem līdz šim vēl nav atrasta neviena slāviskas cilmes senlieta.

[Skalagrim]

Ilgu laiku vēstures literatūrā pastāvēja uzskats, ka Cēsu ordeņa pils celta 1209. gadā. To
pamatoja ar 13. gadsimta beigās sarakstītās Vecākās Atskaņu hronikas ziņām, kurās teikts, ka
pirmais Zobenbrāļu ordeņa mestrs Venno cēlis Siguldas, Cēsu un Aizkraukles pilis. Tā kā Venno
gāja bojā 1209. gadā, šo gadu tad arī pieņēma par minēto piļu pastāvēšanas laika sākumu. Tāds
pieņēmums gan ir pretrunā ar Indriķa hronikas ziņām par novgorodiešu uzbrukumu vendu pilij.
1218. gadā Pleskavas kņaza Vladimira dēls Jaroslavs ar novgorodiešiem “aplenca vendu pili, un veselu
dienu cīnījās ar tiem. No savas pils (raksta autora izcēlums) nokāpa arī ordeņa brāļu strēlnieki, atnāca pie
vendiem, ar saviem stopiem nogalināja daudzus krievus un ļoti daudzus ievainoja… Pa tam viss krievu
karaspēks ielenca viņu pili …” Tad Novgorodas kņazs, kurš vēlāk arī piedalījās aplenkšanā,
“saprazdams, ka nespēj ieņemt vendu pili, kaut gan tā ir pati mazākā kastella Līvzemē,” pārtrauca
aplenkumu. No citāta izriet, ka 1218. gadā Cēsīs vienlaikus cieši blakus pastāvēja divas pilis – 8
Vendu un Zobenbrāļu ordeņa. Tā kā Indriķis Vendu pili apzīmē ar terminu “kastella”, var secināt,
ka tā šajā laikā jau ir bijusi nocietināta ar mūra aizsargsienu. Arī ordeņa pils, kurā mājoja brāļi
kopā ar strēlniekiem, jau bija pietiekami nocietināta, lai varētu izturēt aplenkumu un atbalstītu
vendus.
Tālāk, pamatojoties ar mūsu rīcībā esošiem 13. gadsimta sākuma notikumiem, mēģināsim
noskaidrot, kad varēja sākt celt aizsargsienu ap Riekstu kalnu, kad – ordeņa mūra pili.
Priesteris Dāniels, kurš kristīja vendus, Cēsīs ieradās 1206. gada rudenī. Pēc tam 1207. gada
rudenī notika pirmā Līvzemes dalīšana starp Rīgas bīskapu un Zobenbrāļu ordeni, kuras rezultātā
Gaujas kreisā krasta zemes no Siguldas līdz Cēsīm nonāca ordeņa varā. Ordeņa īpašumu
pārvaldīšanai mestrs Venno uz Cēsīm nosūtīja brāli Vikbertu. Tā kā Vikbertam bija nesaskaņas ar
ordeņa vadību un pārējiem brāļiem, viņa vietā par provinciālmestru, t.i. pārvaldnieku, 1208. gada
vidū nāca enerģiskais un agresīvais brālis Bertolds. Iespējams, ka tieši Bertolds organizēja mūra
sienas celtniecību ap Riekstu kalnu, jo viņš pirms tam jau bija Rīgas tuvumā uzcēlis nocietinātas
dzirnavas, kuras nosauca viņa vārdā. 1208. gadā ordeņa brāļi jau dzīvoja Cēsīs un kopā ar viņiem
tur kādu laiku uzturējās arī mestrs Venno. Domājams, ka Atskaņu hronikā minētā Cēsu pils
celtniecība Venno valdīšanas laikā attiecas uz Vendu pils nocietināšanu ar aizsargsienu, bet ordeņa
jaunās mūra pils būve blakus tai sākusies dažus gadus vēlāk. Šai hipotēzei par labu varētu runāt
Rīgas domkunga Johannesa no Meideborgas liecība kādā lietā. 1259. gadā, apmēram 70 gadu
vecumā viņš liecināja, ka, būdams ordeņa brālis, esot nodzīvojis piecus gadus Vendas pilī pirms
likti pamati jaunajai pilij. Tas nozīmē, ka pašreiz redzamās ordeņa mūra pils celtniecība varētu būt
sākusies ap 1213. –1214. gadu. Netieši par Bertolda līdzdalību Cēsu piļu celtniecībā varētu liecināt
arī Novgorodas pirmā hronika, kas, aprakstot 1218. gada karagājienu, jaunuzcelto ordeņa pili dēvē
par Pertujevo, acīmredzot atvasinot tās nosaukumu no Bertolda vārda.
Riekstu kalnam līdzīga situācija novērota arī Aizkraukles pilskalnā, kuru Zobenbrāļu ordenis
savā īpašumā ieguva 1211. gadā. Arī tur arheoloģiskajos izrakumos gar pilskalna plakuma augšējo
malu konstatēja pa perimetru celtas mūra aizsargsienas paliekas. Var secināt, ka ordenis 13.
gadsimta sākumā savu izejas bāzu ierīkošanai izmantoja arī vietējo iedzīvotāju pilskalnus, tos
nocietinot ar mūra aizsargsienām. Tikai vēlāk blakus vai netālu no tiem tika celtas vēl šodien
redzamās mūra pilis, kas vairākkārt pārbūvētas.
Diemžēl mūsu rīcībā nav nekādu ziņu par to, kāds bijis vendu pils nosaukums. Indriķa
hronikā tā saukta gan par Vendu pili, gan Veco pili. Vienīgais pieturas punkts varētu būt augstāk
minētā Johannesa no Meideborgas liecība, kurā viņš stāsta, ka piecus gadus dzīvojis Vendas pilī
(in castro Wenda). Varbūt, ka tur latinizētā formā saglabājies vendu lietotais pils nosaukums vai tā
daļa, taču tā ir tikai hipotēze.
Pēc aiziešanas no Kubes kalna Cēsis, domājams, bija vendu lielākā, taču ne vienīgā
dzīvesvieta Vidzemē. Indriķa hronikā 1211. gadā minēts Vendu ciems (Wendeculla). Tas atradies
pie lielā Rīgas–Pleskavas ceļa Turaidas atzarojuma vietā, kur 1638. gada zviedru arklu revīzijā
minēts Vengulas ciems, vēlāk saukts Turaidas viņģelieši. Izrakumi gan tur vēl gan nav izdarīti.
Turpretī pēc tam, kad pagājušā gadsimta 60.–70. gados sakarā ar hidroelektrostaciju celtniecību
notika plaši arheoloģiskie izrakumi Daugavas krastu senvietās, noskaidrojās, ka Salaspils
Laukskolas un Vējstūru, kā arī Lielvārdes kapulaukos starp Daugavas lībiešu kapiem atrodas arī
vendu apbedījumi. Tos palīdzēja identificēt tieši Cēsu dzelzceļa stacijas kapulauka bagātie
atradumi. Salīdzinot Ziemeļkurzemes un Daugavas lībiešu atšķirības tērpu izveidē un rotājumā,
ilgu gadu skrupuloza darba rezultātā Dr. hab. hist. A. Zariņa ir rekonstruējusi 11.–12. gadsimta
vendu sieviešu, vīriešu un bērnu tērpus, kam ir augsta vēsturiskās ticamības pakāpe. Acīmredzot 9
vendi te dzīvojuši starp tuvi radniecīgajiem Daugavas lībiešiem, kuri ap 11. gadsimtu arī
pārcēlušies no Kurzemes uz Vidzemi.
Neskatoties uz rotaslietu un tērpu palieku labo saglabāšanās pakāpi, mūsu rīcībā joprojām
nav antropoloģisko materiālu, kas raksturotu tieši vendu fizisko tipu, jo skeleti kapos bija slikti vai
vispār nebija saglabājušies. Domājams, ka vendi neatšķīrās no vēlā dzelzs laikmeta lībiešiem, ar
kuriem viņus saistīja kopēja cilme. Pēc jaunākajiem antropologu pētījumu datiem lībiešu vīriešiem
kopumā bijis liels vidējais ķermeņa garums – vairāk nekā 173 cm, šauri pleci un iegurnis, ķermeņa
uzbūve vidēji masīva. Sievietēm savukārt bijis vidēji liels ķermeņa garums, vidēji ap 158 cm, šauri
pleci un vidēji plats iegurnis. Jāsaka, ka Latvijas vēlā dzelzs laikmeta iedzīvotāju, tai skaitā vendu,
vidējais ķermeņa garums Eiropas zemju kontekstā jāuzskata par vienu no lielākajiem. Garāki par
lībiešiem tajā laikā bija tikai skandināvi, bet daudzu citu, tai skaitā tagadējo Anglijas, Krievijas un
Vācijas valstu iedzīvotāju vidējais auguma garums bija labi vien mazāks

[Skalagrim]

Līdzīgi vendu pils vārdam, arī par viņu kopienas pašnosaukumu īstas skaidrības nav. 13.
gadsimtā vendus min tikai hronists Indriķis un Romas pāvests, bet 14. gadsimtā Rīgas arhibīskaps.
Kopš tā laika vēstures avotos vendi vairs netiek pieminēti. Turpretī Cēsīs ir vairāki nosaukumi,
kas saistīti ar līvu vārdu. Tādas ir divas ielas (tagad gan vairs tikai viena), Līvu laukums, kā arī daži
gruntsgabali. Jāņa baznīcā, kur apglabāti arī vairāki ordeņa mestri, ir bijis līvu sols un divi zvani.
Uz lielākā no tiem ir bijuši izlieti Līvu pagasta lauku sētu nosaukumi. Tas viss norāda uz līvu īpašo
statusu vēsturisko Cēsu un tās tuvākās apkaimes dzīvē. Ir pamats domāt, ka vendu pašnosaukums
ir bijis līvi, līdzīgi pārējiem no Kurzemes uz Vidzemi pārceļojušajiem lībiešiem. Zināmu norādi uz
to varētu dot arī ieraksts augstāk minētajā Pirmajā Novgorodas hronikā, kurā par kņaza
Vsevoloda Mstislaviča 6627. gadā (=1218. gadā) karagājienu uz Cēsīm teikts, ka viņš tur esot
cīnījies pret vāciešiem, latgaļiem un lībiešiem. Tam par labu varētu runāt arī fakts, ka priesteris
Dāniels savu misijas darbu 1206. gadā veica lībiešu apdzīvotajos novados – domājams, viņš prata
lībiešu valodu. Arī vendi nonāca ordeņa varā sakarā ar lībiešu apdzīvoto zemju dalīšanu 1207.
gadā.
Tāpat mēs nekad neiegūsim pilnīgu priekšstatu par vendu skaitlisko daudzumu Cēsīs 11./12.
gadsimtā. Viņu skaits nevarēja būt sevišķi liels tādēļ, ka Ziemeļkurzemē un Vidzemē dzīvojošo
lībiešu skaits 12./13. gadsimta mijā vispār bija tikai apmēram 20 000. Turklāt vendi bija cietuši
zaudējumus kā pirms pārceļošanas, tā tās laikā un 13. gadsimta krusta karu laikā. Arī par viņu
dzīvesvietām mums ir tikai minimālas ziņas. Indriķis norāda, ka pēc Senā kalna atstāšanas vendi
“… aizbēguši pie letiem, dzīvoja kopā ar viņiem turpat…”, tātad Cēsu pilsnovadam agrajos viduslaikos
11./12. gadsimtā bija etniski jaukts iedzīvotāju sastāvs. Neapšaubāmi tā laika vendu pieminekļi ir
pilskalns Riekstu kalns un tam atbilstošais stacijas kapulauks, turpretī par Cēsu latgaļu
pieminekļiem tādas skaidrības nav. Ē. Mugurēvičs uzskata, ka Indriķa hronikā minētās 1221. gadā
novgorodiešu uzbrukuma laikā nodedzinātās Cēsu mājas un ciems varētu būt bijušas ordeņa
priekšpils un latgaļu ciems, kas atradies uz dienvidiem no pils. Diemžēl visai plašo arheoloģisko
izrakumu laikā Cēsīs līdz šim vēl nekādas drošas liecības šajā jautājumā nav atrastas. Acīmredzot
vēlāko gadsimtu gaitā notikušās apbūves un pārbūves ir daudz ko zem sevis noslēpušas vai
iznīcinājušas. Arī Cēsu pilsētai tuvākajā lauku apvidū līdz šim vēl nav atrasta kāda senajiem
latgaļiem piederoša nocietināta dzīvesvieta un tai atbilstošais kapulauks. Maz ticams, ka Cēsu
latgaļi savus mirušos būtu veduši apbedīt uz turpat desmit kilometrus attāliem kaimiņu latgaļu
kapulaukiem Drabešu Liepiņās, Priekuļu Ģūģeros vai Kārļu Ainavās.
Tāpat mūsu rīcībā arī nav nekādu drošu avotu, kas liecinātu par vendu un latgaļu lauku
apmetņu veidiem un atrašanās vietām Cēsu apkārtnē 11.–12. gadsimtā. Jautājumam par Cēsu līvu 10
dzīvesvietām pilsētā un ārpus tās ir pievērsušies vairāki autori, pamatojoties galvenokārt uz 17.–
18. gadsimtā rakstīto, kartogrāfisko u.c. avotu ziņām. Apkopojošus darbus, kuros apskatīts
iespējamo vendu pēcteču – līvu sētu izvietojums blakus pilsētai bijušajos un esošajos Līvu,
Avotenes un Priekuļu pagastos, publicējuši P. Bērents 1928. gadā, M. Enzeliņš 1936. gadā, kā arī
A. Vilka un D. Vasmanis 1995. gadā. Salīdzinot pēc 1683. gada zviedru revīzijas plāna zīmēto līvu
māju izvietojumu Līvu, Avotenes un Priekuļu pagastos ar šī apvidus topogrāfiskajās kartēs
redzamajām dabiskajām robežām varam secināt, ka Cēsu pilsnovada teritorija senākā variantā it kā
sakrīt ar Līvu un Avotenes pagastu robežām 17. gadsimtā. Šajā variantā Cēsu pilsnovada teritoriju
no rietumiem un ziemeļiem norobežoja Gauja, ziemeļaustrumos un austrumos – Rāviņu strauts
un Vaive, bet dienvidos no Cēsīm – mežaina un purvaina josla. 18. gadsimtā daļu no tās iekļāva
Priekuļu pagastā.
Īpašu interesi izraisa sētu grupa, kas atrodas starp Rāviņu strautu, Vaivi, Raunu un Gauju. 17.
gadsimtā tā vēl ietilpst Avotenes pagastā, bet 18. gadsimtā Priekuļu pagastā. Tur esošās mājas
uzdotas par līvu mājām. Domājams, te atradās tie lauki, kurus zobenbrāļi atņēma Autīnes
latgaļiem un atdeva vendiem, tādējādi 1212. gadā izraisot t.s. Autīnes sacelšanos. Pēc sacelšanās
apspiešanas latgaļi atguva viņiem atņemtos bišu kokus, bet lauku vietā no ordeņa saņēma
atlīdzību. Vēsturnieks I. Šterns uzskata, ka zobenbrāļi atņēma Autīnes latgaļiem un Satezeles
lībiešiem tīrumus, pļavas un lopus tādēļ, ka viņi bija sākuši veidot savas patstāvīgas konventa
saimniecības, t.i., muižas uztura sagādei. Iespējams, ka pie Cēsīm to ierīkošanā zināma loma varēja
būt vendiem – Cēsu līviem, kuru vārdā nosauca pagastu un kuru valdījumā nonāca arī Autīnes
latgaļiem atņemtās zemes.
Tradīcija par līvu pēctečiem piederējušām sētām Līvu, Autīnes un Priekuļu pagastos
saglabājās līdz pat jaunākiem laikiem. Diemžēl šo sētu iemītnieki cieta daudzo viduslaiku karu
laikā, sevišķi Livonijas karā. Pēc Lietuvas metrikas ziņām, 1582. gadā no 30 Līvu pagasta sētām
tukšas bija 14, t.i., puse, bet no 39 Avotenes pagasta sētām – postažā 27 un pastāvīgi apdzīvotas
tikai 12, tātad bojā gājušas vairāk nekā divas trešdaļas iedzīvotāju.
Jau 1980. gadā, ņemot vērā Vendu pils īpašo nozīmi nevien Cēsu pilsētas, bet arī visas
Latvijas un kaimiņu zemju vēsturē, šī raksta autors ierosināja atjaunot izrakumos atsegtās mūra
aizsargsienas apakšējo daļu Riekstu kalna ziemeļu galā kā brīvdabas ekspozīcijas objektu ar
simbolisku nozīmi – no šejienes stāv Cēsis! Šo ideju ļoti atsaucīgi uzņēma arhitekts T. Nigulis u.c.
entuziasti. Diemžēl toreiz to neizdevās realizēt. Tagad, sakarā ar Cēsu pilsētas jubileju, šis
ierosinājums Cēsu pilsētas domē guva atbalstu un arhitekts T. Nigulis izstrādāja Riekstu kalna
aizsargsienas apakšējās daļas rekonstrukcijas projektu. Cerēsim, ka izdosies to ieviest dzīvē.

[Skalagrim]

Bibliogrāfija
1. Apala Z. Cēsu ekspedīcijas darbs // Zinātniskās atskaites sesijas materiāli par arheologu
1994. un 1995. gada pētījumu rezultātiem. – Rīga, 1996. – 6.–7. lpp., 1. att.
2. Apals J. Āraišu mūra pils arheoloģiskā izpēte // Cēsu novada vēsture, I. – Cēsis: Cēsu
muzeju apvienība, 1995. – 59.–76. lpp.
3. Apals J. Vendi un Cēsu Riekstu kalns // Senā Rīga. – Rīga, 1998. – 125.–141. lpp.
4. Apals J. Vēstures avotu ziņas par Āraišu mūra pili // Arheoloģija un etnogrāfija. – Rīga,
1996. – 17. laid. – 27.–37. lpp.
5. Asaris J. Izrakumi, pieminekļu apsekošana un arheoloģiskie uzraudzības darbi
Ziemeļkurzemē un Rīgā // Zinātniskās atskaites sesijas materiāli par arheologu un
etnogrāfu 1986. un 1987. gada pētījumu rezultātiem. – Rīga, 1988. – 26.–28. lpp.
6. Atskaņu hronika / V. Bisenieka atdzejojums; Ē. Mugurēviča priekšvārds; Ē. Mugurēviča
un K. Kļaviņa komentāri. – Rīga, 1998. – 626.–640. rinda; Ē. Mugurēviča 43.–46.
komentārs.
7. Baerent P. Nochmals die Frage: Wo lag die Burg Alt- Wenden? // Sb. Rig. 1904. – Riga,
1905. – S. 231–237.
8. Baerents P. Līvu pagasts pie Cēsīm // Burtnieks. – 1928. – Nr. 6.
9. Benninghoven F. Der Orden der Schvertbrüder. – Köln, Graz, 1965.
11. Enzeliņš H. Skats Cēsu pilsētas un novada pagātnē. – Cēsis, 1936. – 144.–156. lpp.
12. Gerhards G. Latvijas iedzīvotāju ķermeņa uzbūves izmaiņas pēdējo divu gadu tūkstošu
laikā // Latvijas Vēstures Institūta Žurnāls. – Rīga, 2004. – Nr. 1. – 11.–14. lpp.
13. Indriķa hronika / Ā. Feldhūna tulkojums; Ē. Mugurēviča priekšvārds un komentāri. –
Rīga, 1993. – X:14; XI:3; XII:6; XIII:2; XIII:5; XIV:7, 8; XV:3; XVI:3, 6; XX:4, 5;
XXII:4–5; XXV:3; XXIX:3; komentāri 334., 335., 377.–380., 389., 401., 410. lpp.
14. Katalog der Ausstellung zum X. archäologischen Kongress in Riga 1896. – Riga, 1896. –
Tafel 13: 18, 23; 18: 8, 14, 15.
15. Kivull E. Gewandreste und Bronzefunde aus einem lettischen Gräberfelde der jüngeren
Eisenzeit bei Wenden // Mitteilungen aus der livländischen Geschichte. –
Einundzwanzigsten Bandes erstes Heft. – Riga, 1911. – S. 1–29, Taf. I–V.
16. Latvijas PSR arheoloģija. – Rīga, 1974. – 201. lpp., 123. att.
17. Ligi P., Valk H. Vadjapärased kalmistud Tartumaal: 13.–15. sajand // Muinasaja teadus. –
Tallinn, 1993. – Tahvel LXXXI:10.
18. Livländische Güterurkunden aus dem Jahren 1207 bis 1500 / Hrsg. H. Bruiningk, N.
Busch. – Riga, 1908. – Nr. 122.
19. Lövis of Menar K. v. Schloss Wenden vor 200 Jahren // Sb. Rig. 1889. – Riga, 1890. – S.
47, 48.
20. Mugurēvičs Ē. Arheoloģiskie pētījumi Ventas lejteces apgabala dzelzs laikmeta un
viduslaiku pieminekļos. Izrakumi Zlēkās // Arheoloģija un etnogrāfija. – Rīga, 2000. – 20.
laidiens. – 74.–88. lpp.
21. Nigulis T. Tehniskais projekts Riekstu kalna Veccēsu pils aizsargmūra rekonstrukcijai.
Cēsīs, Pils parkā, Palasta ielā 25. – Rīga, 2006. – Projekts glabājas Cēsu pilsētas domē.
22. Riekstiņš H. Latviešu cilšu kapu tipi un apbedīšanas parašas dzelzs laikmetā. – Rīga, 1935.
– 5. lpp.
23. Selirand J. Estlaste matmiskombed varafeodaalsete suhetetärkamisse perioodil: 11.–13.
sajand. – Tallinn, 1974. – Tahvel XXXI:1, Tahvel XXXIX:3, 7.
24. Sitzungsberichte der Gesellschaft für Geschichte und Altertumskunde der
Ostseeprovinzen Russlands aus den Jahre 1902. – Riga, 1903. – S. 36.

[doors]

raksta ir tikai iezīmēta vendu un lībiešu mantiskās kultūras sakritība, 11-13 gadsimtam. Tās var būt tā ari ir, bet ir tāda lieta, ka vendi (dažādos variantos) tika piefiksēti Baltijas rajonā arī daudz agrākos periodos. Ko darīt ar tiem pašiem - Ģerodotu, Pulībiju, Plinīju, Ptolimēju, Tacitu?