6 ответов в этой теме

[Skalagrim]

Ticība, vara un tirdzniecība: kristietības loma vietējo iedzīvotāju sabiedrībās Latvijas teritorijā 11.–13. gadsimtā
Andris Šnē
Latvijas Universitātes Vēstures un filozofijas fakultāte

LATVIJAS UNIVERSITĀTES RAKSTI. 725. sēj.

Rakstā aplūkota kristietības nozīme un loma baltu un somugru vietējās sabiedrībās Latvijas
teritorijā krusta karu laikmetā un iepriekšējos gadsimtos, mēģinot raksturot tos faktorus, kas
noteica kristietības pieņemšanu vai noraidīšanu. Lai gan Latvijas teritorijas iedzīvotāji pazina
kristietību jau kopš 10. gs., tomēr līdz 12./13. gs. mijai nevar runāt par kristietības ieplūšanu
Austrumbaltijā. Tikai līdz ar pirmo Rīgas bīskapu Meinardu un krusta kariem aizsākās
Livonijas iedzīvotāju kristīšana, taču vēl vairākus gadsimtus lielākā daļa vietējo iedzīvotāju
palika pagāni vai neofīti. Abpusējā ieinteresētība politiskajās un tirdznieciskajās attiecībās,
nevis reliģiskajās atklāsmēs, veicināja Livonijas sociālās struktūras divdabības noformēšanos
un saglabāšanos.

[Skalagrim]

Viduslaiku sākumi Austrumbaltijā, aizstājot šī reģiona iepriekšējo aizvēstures
beigu gadsimtu sociālpolitiskās, saimnieciskās un kultūras struktūras, saistīti ar 13. gs.
krusta karu laikmetu, kad Baltijas jūras austrumu krastā tika ieviesta virkne jaunu
sociālu, politisku un kultūras iezīmju. Līdztekus no Rietumeiropas importētajiem
lēņu sistēmas, valstiskuma, urbanizācijas un rakstītās kultūras pirmsākumiem
Baltijā krusta kari bija saistīti arī ar reliģiskām transformācijām, sākoties kristietības
nostiprināšanas procesam šajā reģionā. Šajā rakstā nepievērsīsimies krustnešu
darbības skaidrojumiem un to motivācijas meklējumiem (par to sk. sējumā ietverto
E. Eihmanes rakstu), bet aplūkosim jautājumus par kristietības nozīmi un lomu
vietējās baltu un somugru sabiedrībās Latvijas teritorijā krusta karu laikmetā un
iepriekšējos gadsimtos, mēģinot raksturot tos faktorus, kas noteica kristietības
pieņemšanu vai noraidīšanu.
Šo jautājumu, līdzīgi kā citu 12. gs. beigu un 13. gs. problēmu, risināšanai liecības
sniedz gan rakstītie avoti, gan materiālā kultūra, turklāt vietējo sabiedrību un kultūru
diskursā īpaša nozīme būtu to atstātajām materiālajām liecībām. Tomēr precīzas
datēšanas trūkums līdz šim tikai dažos gadījumos ļāvis runāt par 13. gs. krusta
karu apbedījumiem vai kādas dzīvesvietas kultūrslāni. Piemēram, viens no šādiem
izņēmumiem ir kuršu Sāraju kapulauks tag. Talsu rajonā, kur 1989.–1990. gada
arheoloģiskajos izrakumos Jāņa Asara vadībā kopumā atsegti 53 apbedījumi, kas
datējami ar laikaposmu no 11. gs. līdz 13. gs. 1. pusei, ļaujot izvirzīt hipotēzi, ka
daļa apbedīto krituši pirmajās kaujās ar krustnešiem 13. gs. sākumā (Asaris 1992,
21), lai gan jāņem vērā, ka kapulauka izmantošanas periods ir arī kuršu ekspansijas
laiks somugru apdzīvotajos apgabalos Ziemeļkurzemē. Iespējams, ka Durbes Dīru
kapulaukā apbedītie kurši varētu būt krituši kaujās ar krustnešiem, pieļaujams, arī
1260. gada Durbes kaujā (Stepiņš 1967). Taču lielākoties arheologu pētījumos tiek
izmantots aptuvenais materiālās kultūras liecību datējums 12.–13. gs. vai 13.–14. gs.,
kas gan vienlaikus arī acīmredzami norāda uz vietējo sabiedrību kultūras kontinuitāti
šajos gadsimtos. Tā, piemēram, visu 13. gs. vietējās kopienas turpināja izmantot
daudzus vecos kapulaukus un iepriekšējās tradīcijas.
Savukārt rakstītie vēstures avoti, kas krusta karu laikmetā pirmo reizi tiek radīti
arī Baltijas jūras austrumu piekrastē, nav tieši saistīti ar vietējām sabiedrībām un
to kultūru, tāpēc vietējo sabiedrību raksturojums un pat atsevišķu vietējo indivīdu
parādīšanās jaunieviestās viduslaiku kultūras tekstos ir cieši saistīta ar noteiktu
autoru interesēm un uzskatiem, kā arī viņu personisko pieredzi, informētību un
vietējo apstākļu ierobežoto pārzināšanu. Mūsu aplūkojamo jautājumu kontekstā no
13. gs. literārajiem un citiem sacerējumiem lielākā nozīme ir viduslaiku Livonijas
plašākajam un arī dziļākajam sacerējumam, kas pētnieciskajā literatūrā parasti tiek
apzīmēts par Indriķa hroniku (IH 1993; turpmāk tekstā – IH). Taču arī šis sacerējums
politiskās, kultūras un sociālās pārmaiņas jaunveidojamajās Livonijas zemēs raksturo
ienācēju, nevis vietējo iedzīvotāju perspektīvā, tekstam pieņemot ideoloģisku un pat
propagandas raksturu, kura ietvaros vietējās sabiedrības parādās ļoti fragmentāri.

[Skalagrim]

Kristietība pirms kristianizācijas:
kristīgās ticības izplatīšanās 11.–12. gadsimtā
Krusta karu ideja tika attiecināta uz Ziemeļeiropas pagāniem, kad Romas pāvests
Eigens (Eugenius) III bullā “Divina dispensatione” 1147. gada aprīlī pasludināja
krusta karu pret vendiem (tā tika dēvēti Baltijas jūras dienvidu piekrastē dzīvojošie
ziemeļrietumslāvi), traktējot to kā Otrā krusta kara daļu un piešķirot krustnešiem
pilnu indulgenci un atsevišķas privilēģijas (sk. Fonnesberg Schmidt 2005, 243–244).
Krusta karu laikmets Baltijā kopš 12. gs. beigām pamatoti tiek dēvēts par dažādu
kultūru tikšanās, koeksistences un konfrontācijas laikmetu, viduslaiku tradīcijai
sasniedzot Eiropas perifēriju un ietverot tās teritorijas savas noteiktās kultūras
areālā. Tādējādi krusta kari ir laikmets, kad Baltijas reģionā satiekas divas kultūras
un divas tradīcijas, kā arī divas ticības. Tiesa, vairāk informācijas pētnieku rīcībā
ir par jaunienākušo kristīgo ticību un tās ieviešanas mēģinājumiem, nevis Baltijas
aizvēstures iedzīvotāju reliģiskajiem priekšstatiem un reliģisko organizāciju.
Aizvēstures sabiedrībās sakrālā un profānā dzīves joma, darbības telpa un fenomeni
nebija nodalīti, bet rituālā un ikdienas dzīve darbojās savstarpēji saistīti un līdztekus,
un tādējādi tās nav iespējams strikti nodalīt (sk. Bradley 2005). Tas apgrūtina Baltijas
vietējo sabiedrību materiālās kultūras liecībās izdalīt tieši ar sakrālajiem priekšstatiem
saistītas iezīmes. Jāatzīst, ka par aizvēstures sabiedrību mitoloģiskajiem priekšstatiem
un dievībām mums nav liecību (mītiskais senlatviešu panteons ir mākslīgi radīta
pēdējo gadsimtu konstrukcija), taču iespējams izdalīt atsevišķus reliģiskos kultus,
kas saistīti ar apbedīšanu, upurēšanu u. tml., kā arī atsevišķus reliģiskos simbolus
(galvenokārt piekariņus, kuriem var piedēvēt amuletu funkciju). Par upurēšanas
tradīciju krusta karu laikmetā stāsta arī Indriķa hronika, minot, ka 1212. gadā pie
lībiešu vadoņa Dabreļa pils lībieši ziedoja suņus un āžus (IH XVI, 4). To apliecina
arī arheoloģiskais materiāls, jo suņu līdzapbedījumi bija raksturīga Turaidas lībiešu
bēru tradīcija, lai gan šādi apbedījumi sastopami arī citos reģionos. Savukārt āžu ragi
konstatēti Rīgas celtņu pamatos 13. gs. kultūrslānī (Caune 1979).
Turaidas lībieši ir vienīgā vietējo iedzīvotāju kopiena, kuriem rakstītajos avotos
(IH I, 10) minēts svētnieks jeb zīlnieks (latīņu ariolus) – kulta kalpotājs, kas skaidroja
dievu gribu. Šādu sabiedrības locekļu apbedījumi arheoloģiski pētītajos kapulaukos
sastopami ļoti reti, pagaidām vienīgie divi vietējo svētnieku apbedījumi identificēti
vēlā dzelzs laikmeta latgaļu Kivtu un Nukšu kapulaukos (Šnore 1987, 32). Tāpēc,
iespējams, rituāla darbību veikšanai nebija noformējusies īpaša iedzīvotāju grupa,
bet tos veica kopienas vai dzimtas reprezentatīvākie pārstāvji, piemēram, vecākais
vai vadonis.
Tomēr krusta kari nebija pirmā Baltijas austrumu piekrastes iedzīvotāju
sastapšanās ar kristietību. Latvijas historiogrāfijā jau vairākas desmitgades stabili ir
iegājies arheologa Ēvalda Mugurēviča savulaik piedāvātais Latvijas kristianizācijas
trīs posmu modelis, kura ietvaros krusta kari veidoja tikai pēdējo posmu pēc
skandināvu un austrumslāvu aktivitātēm Baltijā (Mugurēvičs 1987; 1998). Tiesa,
jānorāda, ka tieši šādu pašu modeli jau 20. gs. pirmajā pusē piedāvāja vācbaltiešu
vēsturnieks Leonīds Arbuzovs jaunākais (Arbusow 1933, 39–46).
Saskaņā ar trīs kristietības ienākšanas viļņu Latvijas teritorijā koncepciju, šī
reģiona kristianizācijas pirmie mēģinājumi saistāmi ar skandināvu aktivitātēm, kuru
zemēs kristietība nostiprinājās pēc vikingu laikmeta beigām, 11. un 12. gs. sākumā.
Par galveno ticības centru visam Eiropas ziemeļu zemju reģionam 12. gs. kļuva
Lundas arhibīskapija, kas bija cieši saistīta ar Hamburgas–Brēmenes arhibīskapiju.
11. gs. 70. gados Brēmenes Ādama sarakstītajā Hamburgas baznīcas hronikā vienā
no tās pēdējām nodaļām par dāņu valdnieka Svena Estridsona (ap 1020–1074) laiku
ir arī ziņas par Latvijas teritoriju, konkrēti Kurzemi: “Pati lielākā no tām [salām,
kas pakļautas sveonu varai], šķiet, ir Kurlande. Tā ir astoņu dienu ceļa liela. Tur
mitinās cilts, no kuras visi izvairās, jo šī novada iedzīvotājiem raksturīga pārlieka
elku pielūgšana. [Kurlandē] ir daudz zelta un lieliski zirgi. Tur mudž no gaišreģiem,
zīlniekiem un mūkiem, kuri pat nevalkā mūku tērpu. No visas pasaules šurp dodas
pēc pareģojumiem, bet īpaši bieži no Spānijas un Grieķijas. (..) Pašlaik, pateicoties
kāda tirgotāja pūlēm, kuru tur ar daudzu dāvanu palīdzību atvilināja dāņu karalis,
šajā salā uzcelta viena baznīca. Šo notikumu, slavinot Dievu, man pastāstīja pats
karalis.” (Misāns, Šnē 2004, 58) Šī nelielā piezīme, kas Brēmenes Ādama darbā
netiek nedz plašāk izvērsta, nedz minēta citos avotos, ir raisījusi virkni vēsturniekupētījumu, īpaši šim jautājumam pievērsās latviešu vēsturnieks Edgars Andersons.
Viņš arī min dažus vēlākos gadsimtos (15.–16. gs.) pārrakstītus dokumentus par dāņu
militāru misiju Kurzemē (tekstā tiek minēts uzbrukums Palangas pilij) 1161. gadā
un tai sekojošo Dānijas bīskapijas izveidošanu Kurzemē (Andersons 1990b, 16–19).
Starp šiem dokumentiem minams arī t. s. Kursas bīskapu saraksts, kurā uzskaitīti
pirmie bīskapi – sākot ar 1161. gadu. Latviešu vēstures pētnieks Arnolds Kursis,
kritiski izvērtēdams vēstures avotus, uzskata, ka šis dokuments ir “rupjš viltojums
kāda noteikta [dāņu] plāna īstenošanai senajā Kursā” (Kursis 1998, 95).
Lai gan hipotētiski var pieņemt, ka Kurzemes iedzīvotāji ar kristietību
iepazinās jau vikingu laikā, kad, sākot ar 9. gs. vidu, skandināvu un kuršu aktīvās
savstarpējās attiecības raksturo Rimberta hronika un vairākas skandināvu sāgas,
tomēr tieši Brēmenes Ādama ziņas tiek ņemtas par pamatu, veidojot vīziju par pirmo
misionāru darbību Kurzemes zemēs. Tiek pieņemts, ka šajā gadījumā izveidota t. s.
tirgotāju baznīca, kas vienlaikus kalpoja gan merkantiliem, gan sakrāliem mērķiem,
bet pēc konstrukcijas bijusi vienkārša stāvkoku celtne. Baznīcas atrašanās vieta
nav (un acīmredzot, pēc pašlaik pieejamās informācijas, arī netiks) lokalizēta –
piemēram, E. Andersons un latviešu arheologs Pēteris Stepiņš to lokalizē kaut kur
Dienvidkurzemē (Andersons 1990a, 41), lietuviešu arheologs Vlads Žulkus pat
mēģina to lokalizēt Palangas apkārtnē (Žulkus 2004, 189–190), savukārt lielākā
daļa arheologu to redz kaut kur Ziemeļkurzemē (Mugurēvičs 1987, 12–13; 1998,
81; Mugurēvičs, Vasks 2001, 364; Zemītis 2004, 135). Tiesa, jāņem vērā, ka liecības
par Kurzemes baznīcu veidotas laikā, kad risinājās intensīva sacensība par varu
Austrumbaltijas telpā starp Hamburgas–Brēmenes un Lundas arhibīskapijām, un
tāpēc, pieļaujams, šīs liecības drīzāk saistāmas ar ideoloģiskiem mērķiem, uzdodot
vēlamo faktu par esošo un vēsturisko realitāti transformējot vēsturiskā fikcijā.
Kurzemes ziemeļu daļā 11.–12. gs. vērojamas izmaiņas materiālajā kultūrā –
atrasti daži skandināviskas izcelsmes krustiņi, kā arī ugunskapu vietā parādās
skeletapbedījumi ar sakrustotām rokām (to daži pētnieki uzskata par kristietības
pazīmi). Tomēr tradīcija likt kapā piedevas saglabājas, tāpat nemainīga ir apbedījumu
orientācija uz ziemeļaustrumiem, nevis ievērojot kristiešu apbedījumiem raksturīgo
rietumu virzienu (Mugurēvičs, Vasks 2001, 364). Līdz ar to skandināvu misija nebūt
nav uzskatāma par veiksmīgu, drīzāk jau tai bija nejaušs raksturs, kas neradīja nekādas
būtiskas konsekvences vietējās sabiedrībās – Rietumlatvijas teritorijas iedzīvotājiem
kristietība nekļuva pazīstama. Pieļaujams arī, ka iespējamās skandināvu misijas
darbība bija pakārtota tirdznieciskajām interesēm un nespēja ieinteresēt vietējās
sabiedrības, kuru ideoloģija bija drīzāk militāra (par militārisma nozīmi vēlā dzelzs
laikmeta sabiedrībās sk. Šnē 2007). Tieši ar skandināvu tirdzniecisko, ne misionārisko
interesi par Kurzemes teritoriju būtu skaidrojama arī nelielā informācija par dāņu
mēģinājumiem ieviest Baltijas austrumu piekrastē kristīgo ticību.
Jāatzīmē, ka līdzīgu likteni piedzīvoja arī skandināvu nelielie pūliņi pievērst
kristietībai igauņu zemes. Jau 1120. gadā Igaunija tiek minēta kā Sigtūnas bīskapijas
misijas interešu teritorija, un, pieļaujams, ka vēlākās viduslaiku Rēveles (Tallinas)
vietā 12. gs. sākumā Gotlandes tirgotāji uzcēluši baznīcu (Christiansen 1980, 23).
Dāņu reliģiskā interese par pagāniskajām Baltijas jūras austrumu piekrastes zemēm
savijās arī ar militārām darbībām, kas bija vērstas pret šo reģionu, piemēram,
1170. gados dāņi uzbruka Igaunijai, 1191. gadā Somijai un 1196. gadā atkal Igaunijai
(Jensen 2005, 211). Taču jāatzīst, ka šīs skandināvu misijas nesasniedza savus
mērķus, darbojoties bez tālākejošiem rezultātiem.
Šķietami plašāka informācija un avotu bāze saistīta ar tā dēvēto otro kristianizācijas
vilni Latvijas teritorijā, kad Austrumlatvijā, īpaši latgaļu, mazāk lībiešu
zemēs, sākot ar 11. gs. 2. pusi, ieplūda bizantiskā (Austrumu, grieķu) kristietība (kas
reizēm neprecīzi jau šajā laikā tiek dēvēta par pareizticību). Krievzemē kristietība
nostiprinājās 11. gs. pašās beigās, no turienes vēlāk arī sākot izplatīties kaimiņu
zemēs. Tādējādi austrumu kristietība Baltijas jūras piekrasti sasniedza apmēram tajā pašā laikā, kad kuršu un igauņu zemēs bikli darbojās skandināvu misijas un
tirgotāji.
Austrumu kristietības ietekmes pēdas baltu un somugru materiālās kultūras
liecībās pētnieki meklējuši gan apbedījumu organizācijā, gan artefaktos. Apbedīšanas
tradīcijās kristietības ietekme tikusi saistīta ar apbedītā roku novietojumu, uzskatot,
ka latgaļu skeletkapos apbedītie ar sakrustotām rokām vai abām pārliktām pār
vidukli atspoguļo kristietības ietekmi (Mugurēvičs 1987, 15). Tomēr, kā norāda
arheologs A. Radiņš, šī pazīme vērojama jau pat pirms 10. gs., to nosaka arī rokas
rotu lietojums, tādējādi apbedīšanas tradīcijas kristīgā ticība šajā laikā neietekmē
(Radiņš 1999, 127).
11. gs. latgaļu un lībiešu zemēs – vispirms pilskalnos, tad arī kapulaukos –
parādās dažāda veida krustiņi, piekariņi ar svēto attēliem, enkolpioni, pie tam senākie
eksemplāri tikuši ievesti no Krievzemes, bet 12. gs. veidoti jau to atdarinājumi
uz vietas (Mugurēvičs 1974; Vilcāne 2004, 75). Tā, piemēram, Jersikā atrasts 31
krustiņš, Daugmalē pāri par 50, Tērvetē – 37, Asotē – 18 krustiņi, taču šo skaitu
nevar pat salīdzināt ar citiem masveidā atrastajiem piekariņiem (Vilcāne 2004, 81).
No Krievzemes importēti krustiņi vai pēc to paraugiem uz vietas darināti izstrādājumi
atrasti vairākos arheoloģiski plaši pētītos senkapos, piemēram, 10.–13. gs.
lībiešu Laukskolas kapulaukā (Zariņa 2006, 272), 8.–12. gs. latgaļu Kristapiņu
kapulaukā (Kuniga 2000, 46) un sēļu Lejasdopeļu uzkalniņu kapulaukā (Šnore
1997, 7). Lielākā daļa šo atradumu iegūti sieviešu un bērnu apbedījumos, reizēm vienā
apbedījumā atrasti pat četri krustiņi, bet Lejasdopeles kapulauka vienā uzkalniņā –
deviņi no Krievzemes importēti krustiņi. Savukārt vīriešu apbedījumos tie atrasti
reti, piemēram, Laukskolas, Strantes, Jersikas kapulaukā (Mugurēvičs 1987, 15).
Taču krustiņa vai krustiņveida piekariņa atrašanās starp kapa piedevām nebūt
nevar būt par kritēriju mirušā ticības noteikšanai, turklāt citas pagāniskās tradīcijas
šajos apbedījumos ievērotas atbilstoši tradīcijām un paši krustiņi atrasti kopā ar
citiem piekariņiem un reliģiskajiem simboliem. Tāpēc arī austrumu kristietības
krustiņu izplatīšanās drīzāk bija gaumes, modes un arī turības lieta, kas bija cieši
saistīta ar tirdznieciskajiem sakariem starp Austrumbaltiju un austrumslāviem. Un,
lai gan kristietības simboli atrasti plašākā teritorijā, ne tikai ap tirdzniecības ceļiem,
domājams, ka šie simboli Austrumbaltijā ienāca līdz ar tirdzniecību, nevis ticību.
Tiesa, dažās Austrumlatvijas vietās, spriežot pēc lielā Krievzemes rotu īpatsvara,
pieļaujama
pat slāvu epizodiska vai pastāvīga uzturēšanās, piemēram, Rīgas mūsdienu
Alberta laukumā 12. gs. izvietotajā ciemā (Smiltniece, Vijups 1998, 119–120).
Samērā liels austrumslāvu izcelsmes priekšmetu skaits atrasts arheoloģiskajos pētījumos
Kokneses pilskalnā (Stubavs 1963, 36), tomēr pētījumi Kokneses kapulaukā
(izmantots 10.–13. gs. sākumā) neapliecināja nedz austrumu kristietības, nedz slāvu
klātbūtni šajā pārsvarā latgaļu un sēļu apdzīvotajā vietā (Žeiere 2002, 228).
Latvijas teritorijas iedzīvotāji savu austrumu kaimiņu ticību varēja iepazīt ne
tikai tirdznieciskajās attiecībās, bet arī saistībā ar krievu kņazu politisko spiedienu
un mēģinājumiem nostiprināt savu varu Austrumlatvijā un Igaunijā. Aizvēstures
beigās krievu hronikas min virkni pret šīm teritorijām vērstu karagājienu, ko rīkoja
Novgoroda, Pleskava un Polocka. 1106. gadā zemgaļi atvaira milzīga polockiešu
karaspēka iebrukumu (tie zaudēja 9000 vīrus), bet iebrukumi čudu zemēs (ar tiem tika apzīmēti Baltijas somi, īpaši igauņi un Ziemeļlatvijas teritorijas iedzīvotāji), ko
veica novgorodieši un pleskavieši, piemēram, 1111., 1113., 1116., 1130.–1131. utt.
gadā, risinājās visu 12. gs., un vēl 1200. gadā novgorodieši izsiroja latgaļu zemes
un savāca laupījumu un gūstekņus. Liels sirojums notika ap 1180. gadu, kad čudu
un atzeliešu zemēs iebruka Novgorodas kņaza Mstislava Drošsirdīgā 20 000 vīru
lielais karapulks (tajā esot bijuši arī lībieši un lietuvieši) (Mugurēvičs, Vasks 2001,
375; Švābe 1940, 212). Ar šiem regulārajiem sirojumiem mēģināja ievākt meslus no
igauņiem, latgaļiem un lībiešiem, lai gan, piemēram, Gaujas lībiešu zemes, kurās
turklāt arī atrasts ļoti maz kristīgās ticības simbolu, vēl 12. gs. beigās nav uzskatāmas
par meslu maksātājām. Jāpiekrīt latviešu vēsturnieka Arveda Švābes (Švābe 1940)
apgalvojumam, ka mesli bija īslaicīgi, tie pastāvēja līdz nākamajam sirojumam, un
tiem nebija politiskās atkarības raksturs (sk. IH XXVIII, 9). Pieļaujams, ka vietām
mesli maksāti jau kopš 10. gs., kad krievu hronikā “Pagājušo gadu stāsts” vairākas
tautības minētas kā meslu maksātājas (Moora 1952, 122–123), lai gan Tālavas
latgaļu meslu atkarība skaitāma tikai no 1180. gada, kad Novgorodas kņazs Mstislavs
Drošsirdīgais devās jau minētajā karagājienā. Tomēr vēl 13. gs., kad Austrumbaltijā
jau parādījušies krustneši, krievu kņazistes cenšas ievākt meslus, piemēram, līdz
1212. gadam lībiešu nodevas ievāca Polocka (IH XVI, 2), bet 1218. gadā krievi
iebruka igauņu zemēs (IH XXII, 2–5), un 1224. gadā Novgorodai un Pleskavai
tiek atjaunotas meslu ievākšanas tiesības Tālavā (IH XXVIII, 9; sk. Selarts 2007).
Iespējams, meslu vākšanas sirojumu laikā tika pievērsta uzmanība arī kristietības
izplatīšanai, lai gan nav nekādu norāžu par krievu misiju darbu Baltijā.
Ne reizi vien ar kristīgo ticību saistītā terminoloģija latviešu valodā uzskatīta
par apliecinājumu krievu baznīcas ietekmei latgaļu zemēs jau aizvēstures beigās
(piemēram, Mugurēvičs 1987, 17; Mugurēvičs, Vasks 2001, 365). Tomēr drīzāk
gribētos pievienoties latviešu vēsturnieka Indriķa Šterna viedoklim, ka “tie krievu
vārdi, kas attiecas uz kristīgo ticību, tirdzniecību un nodevām (pagasts), ieviesti
latviešu valodā no vācu viduslaiku Rīgas, nevis aizgūti pirmsvācu laikos” (Šterns
1996, 72). Tādējādi austrumu kristietības un krievu baznīcas ietekmju ienākšana
Latvijas teritorijā drīzāk ir saistāma ar viduslaiku Livonijas laikmetu, tai zināmā
mērā konkurējot ar katoļticību.
Indriķa hronika jau 13. gs. sākumā kā austrumu kristietības centrus Latvijas
teritorijā min Koknesi un Jersiku, tāpēc arī parasti tiek pieņemts, ka Jersikas, Kokneses
un Tālavas zemju latgaļi jau pirms krusta kariem bija iepazinušies ar austrumu
kristietību un daļa no viņiem, īpaši sabiedrības politiskā un sociālā elite, bija pārgājusi
šajā ticībā. Indriķa hronika, piemēram, norāda, ka Pleskavas krievi “savā laikā bija
ieradušies un kristījuši savus Tolovas latgaļus, kas viņiem arvien maksāja meslus”
(IH XI, 7), bet 1214. gadā Tālibalds kopā ar dēliem pārgāja no austrumu ortodoksālās
ticības katoļticībā (IH XVIII, 3). I. Šterns gan izvirzījis interesantu versiju, ka
Tālibalds nebija iepriekš pievērsies austrumu kristietībai, bet pieņēma jauno katoļu
ticību kopā ar citiem zemes iemītniekiem 1208. gadā (Šterns 2000).
Saskaņā ar Indriķa hronikas ziņām gan Koknesē, gan Jersikā bija grieķu
katoļu baznīcas pārstāvji. 1208. gadā, krustnešiem uzbrūkot Koknesei, hronikas
autors stāsta, ka, “ielauzušies pilī, viņi kristīgas ticības dēļ neuzdrošinājās krievus
nogalināt, bet, piedraudot ar zobeniem, piespieda bēgt, citus saņēma gūstā un
sasaistīja” (IH XI, 8). 1209. gadā, ieņemot Jersiku, krustneši līdzīgi rīkojās ar krieviem, kas devās tiem pretim, nogalinot tikai nedaudzus, bet citiem ļāva aizbēgt,
tiek arī minēts, ka karaspēks pilsētā savāca daudz laupījuma, bet “baznīcās – zvanus,
svētbildes un citus piederumus, naudu un daudz mantu” (IH XIII, 4). Jau minētie
krievi (rutheni) varētu būt nevis etnisks, bet baznīctiesisks apzīmējums (Švābe
1940, 353–354), ko apstiprina arī pētījumi abu pilskalnu kapulaukos, kur apglabātie
ir vietējie iedzīvotāji (vismaz apbedīšanas tradīcijas neuzrāda to atšķirību no
Austrumlatvijas iedzīvotājiem latgaļiem, lībiešiem un sēļiem). Turklāt arheoloģiskās
liecības par baznīcas atrašanos Kokneses pilskalnā ir apšaubāmas (tur ar 12. gs.
otro pusi datētā slānī atrastas ovāli konturētas sienas mūrējuma paliekas, kas, pēc
arheoloģiskajiem izrakumiem, tika saistītas ar austrumu kristiešu baznīcas apsīdas
paliekām; sk. Mugurēvičs 1987, 16–17), savukārt Jersikas pilskalnā baznīcas vieta
nav atrasta (lai gan viss pilskalns nav arheoloģiski izpētīts un baznīcai būtu jābūt
apmetnē pilskalna pakājē; Vilcāne 2004).
Savstarpējie sakari starp Austrumbaltijas un kaimiņu teritorijām gan austrumu,
gan rietumu virzienā veidojās pietiekami intensīvi, iegūstot izpausmes
importa priekšmetos, ornamentu pārcēlumos, tomēr šķiet, ka šie pirmie divi t. s.
kristianizācijas viļņi nebija saistīti ar ticības izplatīšanu pagāniskajās teritorijās,
bet drīzāk ar saimnieciskiem un politiskiem apsvērumiem. Ticības jautājums gan
skandināvu, gan austrumslāvu darbībās Baltijā bija otršķirīgs, tāpēc par baltu un
somugru kristianizāciju mēs varam runāt, sākot ar krusta karu laikmetu, kad līdztekus
skandināviem reģionā parādījās arī ziemeļvācu zemju pārstāvji. 12. gs. beigās, sākoties vācu misijai, kristietība vietējiem iedzīvotajiem, arī sociālajai elitei, tomēr
bija jauna mācība. Tāpēc pārspīlēts būtu apgalvojums, ka “Latvijas teritorijas zemes
12. gs. beigās vairs nevarēja uzskatīt par tīri pagāniskām” (Mugurēvičs 1987, 17).
Varētu pieņemt, ka kristietība vietējās teritorijās un sabiedrībās bija zināma to
aktīvāko pārstāvju aktīvās darbības dēļ ārpus savām sabiedrībām, taču tā noteikti
netika izprasta kā reliģija, un reliģiskā plāksnē kristietība Austrumbaltijas vietējos
iedzīvotājus bija atstājusi vienaldzīgus. Zināmā mērā to noteica arī literārās kultūras
un rakstības trūkums vietējās sabiedrībās, tādā veidā liedzot iepazīt kristīgo vārdu un
teoloģisko domāšanu.

[Skalagrim]

Kristīgā misija un krusta karu sākums
12. gs. beigās un 13. gs. pirmajā pusē
Ziemeļvācijas tirgotāju aktivitātes Daugavas lejtecē sākas jau pirms 1180. gadiem,
regulāri kuģojot no Gotlandes un nodibinot tirdznieciskos sakarus ar krievu
tirgotājiem. Vācu tirgotāji bija arī vieni no galvenajiem Baltijas krusta karu
virzītājiem, un kopā ar tiem 1184. gadā Daugavas lejtecē ieradās pirmā vācu misija,
ievadot jaunu posmu kristietības izplatīšanā Baltijā. Misijas priekšgalā bija Meinards,
kurš, iespējams, šajā reģionā bija ieradies jau iepriekš (Mugurēvičs 1993, 333). Arī
turpmākajos gados tirgotāju atbalsts misijai bija ļoti nozīmīgs, piemēram, pirmo piļu
celtniecībā noteikti savu artavu, arī materiālo, deva tirgotāji, kuri bija ieinteresēti
iegūt savām precēm drošas noliktavas.
Tomēr jau pirms Meinarda ierašanās, 1160.–1170. gadā, notika pirmā dokumentētā
kristiešu misionāra nosūtīšana uz Livoniju – trimdā esošais dāņu arhibīskaps
Eskils (1137–1177) par Igaunijas bīskapu ieceļ cisterciešu mūku Fulko no Francijas.
Tas gan notiek pāvesta Aleksandra III (1159–1181), pareizāk sakot, Eskila un dāņu
karaļa Valdemara I (1157–1182) savstarpējas konkurences apstākļos, kas atrisinās
1160. gadu vidū. Fulko atbalstīja trimdā esošais pāvests Aleksandrs III, 1171. vai
1172. gadā izdodams trīs vēstules par igauņu kristīšanu, aicinot dāņus atbalstīt viņa
misiju finansiāli un lūdzot Norvēģijas arhibīskapu atļaut Stavangeras Sv. Ū lafa
klostera mūkam Nikolasam pavadīt Fulko viņa misijā (Fonnesberg Schmidt 2005,
244–245). Taču avotos nav atrodamas ziņas, ka Fulko vispār būtu sasniedzis
Igauniju (Andersons 1990b, 22–24). Tāpēc arī šī misija būtu drīzāk jāpieskaita pie
nesekmīgajiem 12. gs. otrās puses Austrumbaltijas kristīšanas mēģinājumiem.
Pirmais misijas laiks Meinarda vadībā parasti tiek vērtēts kā miermīlīgu ticības
izplatīšanas centienu posms. Uz varu Baltijas jūras austrumu reģionā šajā laikā
pretendēja arī citi spēki – dāņi, kuri drīz iebruka igauņu un sāmsaliešu zemēs, zviedri
un krievi, kuriem Meinards izprasīja atļauju sludināt un celt baznīcu lībiešu zemē.
Jāatzīst, ka Meinarda došanās uz Polocku joprojām ir neskaidra, lai gan iespējams,
ka tā bija politiska sūtniecība, uzskatot, ka lībieši bija pakļauti Polockai. Arī Romas
pāvesta Klemensa III 1188. gada 1. oktobra vēstījumā Brēmenes arhibīskapam
Ikšķiles bīskapija minēta Rutēnijā (SLVA 1937, 16, Nr. 24), ar to acīmredzot saprotot
Polockas zemes, taču jāņem vērā, ka tas ir politisks, nevis ģeogrāfisks vēstījums.
Krievi vai austrumu kristietībai piederīgie Austrumbaltijas zemēs uzturējās
arī pēc krusta karu sākuma. 1225. gadā Romas pāvesta legāts Guljelmo (literatūrā
biežāk saukts par Vilhelmu) nenošķir grieķu un latīņu ticību Kokneses apkārtnē,
kur arī pēc kristīšanas dzīvoja grieķu kristietības piekritēji vai krievi (IH XXIX, 5).
Tiesa, nedaudz agrāk pāvesta Honorija III (1216–1227) vēstījums Livonijas soģiem
1222. gada 8. februārī minēja grieķu katoļus, kuru darbības jāierobežo, kad tie veic
rituālus, kas nesaskan ar katoļu mācību (SLVA 1937, 76–77, Nr. 101). Tomēr avotu
liecības nesniedz liecības par jebkādām vajāšanām, kas būtu tikušas vērstas pret grieķu
katoļiem. Tāpēc gribētos piekrist igauņu vēsturnieka A. Selarta apgalvojumam, ka
politiska sadarbība Baltijā starp katoļiem, grieķu katoļiem un pagāniem bija drīzāk
normāla parādība nekā izņēmums (Selart 2001, 173).
Ar 1206. gadu Baltijas austrumu daļā, lai gan nesekmīgi, mēģināja nostiprināties
dāņi, kuru interesi piesaistīja Sāmsala (IH X, 13). Dāņu cīņa par Livoniju bija aktīva
Valdemara II Uzvarētāja (1202–1241) laikā līdz 1222. gadam, kad viņš tika sagūstīts
un nogāja no politiskās skatuves. 1218. gadā dāņi arī mēģināja iespiesties Baltijas
iekšzemē (IH XXII, 1; Christiansen 1980, 106), un turpmākajos gados norisinās
sīva konkurence starp dāņu un vācu misijām, abām cīnoties par pagānu dvēselēm un
zemēm. Savukārt 1220. gadā Igaunijas kristīšanā laimi izmēģināja arī zviedri, taču
sāmsalieši viņus sagrāva (IH XXI, 3). Tomēr, lai gan 1220. gadu beigās skandināvu
konkurence acīmredzot bija novērsta, pāvesta legāts Alnas Balduīns vēl 1231. gadā,
slēdzot līgumu ar Lamekinu, vienu no kuršu vadoņiem Kurzemes ziemeļrietumu
daļā, ietvēra tajā noteikumu, ka viņa valsts kurši nepakļausies nedz Dānijas, nedz
Zviedrijas karalistei.
Tādējādi vietējām sabiedrībām krusta karu laikmetā pastāvēja izvēles iespēja,
kurai pusei pievērsties. To labi raksturo kādas latgaļu daļas kristīšanas attēlojums
Indriķa hronikā – 1208. gadā priesteris Alebrands devās pie Imeras latgaļiem, lai
sludinātu un pievērstu, taču “vispirms viņi meta lozes, lai uzzinātu savu dievu prātu,
vai viņiem kopā ar citiem Tolovas latgaļiem pakļauties Pleskavas krievu vai latīņu
kristībai (..) Un loze krita par labu latīņiem, un tā viņi līdz ar Līvzemes baznīcu tika
pieskaitīti rīdziniekiem” (IH XI, 7).
Meinarda darbība nenoliedzami bija svarīgs un nozīmīgs posms Livonijas
kristianizācijas gaitā, lai gan būtībā no kristīgās baznīcas perspektīvas bezrezultatīvs.
Tomēr vēsturnieku domas dalās arī pirmā bīskapa Meinarda darbības vērtējumā.
Tradicionāli dominē viedoklis par viņa miermīlīgajiem nolūkiem un misijas raksturu
līdz pat darbības beigām. Tomēr eksistē arī uzskats, ka Meinards domājis par
militāra spēka lietošanu. Tiesa, jāņem vērā, ka Meinardam, 1190. gadu sākumā sākot
meklēt atbalstu misijas turpināšanai, nebija pie kā vērsties pēc palīdzības. Svētās
Romas impērijā šajā laikā risinājās savstarpējās cīņas par troni, kurās iesaistījās arī
Brēmenes arhibīskaps un Dānijas karalis Knuts VI (1182–1202), turklāt jāņem vērā,
ka vēl nebija beidzies uz Tuvajiem Austrumiem vērstais Trešais krusta karš (1189–
1192) un tā krusta karotāji vēl nebija atgriezušies Eiropā.
Turklāt kopumā viduslaiku Eiropā misija un krusta karš netika uztverti un
izprasti kā atsevišķi fenomeni (sk. Kedar 1984). Misijas jeb kristīgas ticības
izplatīšanas izpratne nebija saistīta ar toleranci (līdz 13. gs. beigām), tādējādi nebūtu
korekti pretstatīt abas – miermīlīgo un militāro – metodi, jo tās netika dalītas. Arī
Livonijā visu laiku militārā un pārliecināšanas misija iet roku rokā, kristieši karo
par jaunkristītajiem un aicina pagānus pievērsties ticībai, un nevar nodalīt atsevišķi
“zobena un vārda misiju”, arī paši misionāri un krustneši tās nenodala (Jensen
2005, 209). Ja kristietību negribēja pieņemt, bija jāpiespiež ar varu pieņemt ticību
un doties baznīcā (sk. IH VII, 2, kur aprakstīts, kā krustneši pie Visbijas uzbruka
pirātiem no Sāmsalas). Tāpat jāatceras, ka raksturīga iezīme, Meinardam kristījot,
bija prasība dot ķīlniekus; tas acīmredzot it kā garantēja vai vismaz deva drošības
izjūtu, ka vietējie izpildīs uzliktās saistības. Tāpēc nav pamata runāt par mierīgu
misiju Livonijas kristianizācijas sākumposmā bīskapa Meinarda laikā, jo būtiskākā
pārmaiņa krustnešu organizēšanā saistāma ar krustnešu uzturēšanās ilgumu Livonijā,
un tikai ar Alberta ierašanos 1200. gadā krustnešu darbība Livonijā bija paredzēta
ilgāka nekā līdz tam. 1202. gadā līdz ar Rīgas dibināšanu krusta karotāji ieguva
patstāvīgu apmetni, kas arī prasīja militāra spēka nodrošināšanu visu gadu, nevis
tikai kādu sezonu, kā bija Meinarda laikā (Jensen 2005, 212–213). Tomēr arī vēlāk
krustnešu spēki, kas bija lokalizēti Livonijā, bija salīdzinoši nelieli. Tā, piemēram,
Kristus bruņinieku brāļu jeb Zobenbrāļu ordenī līdz 1210. gadam nebija vairāk par
10 bruņiniekiem, bet šī ordeņa ziedu laikos to skaits jau sasniedza 110–120 cilvēkus,
pie tam līdz ar ordeņbrāļiem, kas veidoja tikai apmēram desmito daļu, ordenī
darbojās ieročnesēji, loka šāvēji, īpaši brāļi–garīdznieki u. c. (Benninghoven 1965,
406–408).
Sākoties krusta kariem, Latvijas teritorijas sabiedrībām beidzās arī to ilglaicīgā
anonīmā vēsture – Livonijas teritorijā radītajos rakstītajos vēstures avotos parādās
konkrētu vietu un indivīdu nosaukumi. Tā, piemēram, jau 1184. gadā kristījās
Ikšķiles ciema iedzīvotāji “Ilo, Kulevenes tēvs, un Vieco, Alo tēvs, un tiem savukārt
sekoja citi” (IH I, 4). Iespējams, ka šie pirmie lībieši jauno ticību pieņēma tiešām
emocionālu vai intelektuālu atklāsmju rezultātā, patiesi ticot jaunajai mācībai. Starp
Daugavas lībiešiem Indriķa hronika min arī Aso (IH IV, 3), kas parasti tiek dēvēts
par Rīgas lībiešu kungu. Tomēr par viņa dzīvi liecību un ziņu ir ļoti maz, nav nekas
zināms arī par viņa nāvi un dzimtu. Arī viņa apzīmējums – Rīgas lībiešu vadonis – ir
tikai pieņēmums, drīzāk pieļaujams, ka viņš šajā avotā tika minēts, jo bija kristietis
vai arī hronikas autoram Indriķim pazīstams. Kādas nelielas kopienas vadonis
Turaidā ir arī Anno, kurš bija viens no pirmajiem kristiešiem Turaidā un pat palīdzēja
Meinardam, to brīdinādams par lībiešu nodomiem viņu nogalināt miermīlīgās misijas
krīzes laikā 1195./1196. gadā (IH I, 11). Anno parādās arī 1200. gada ķīlnieku došanā
starp lībiešu vecākajiem, un arī vēlāk viņš tiek minēts kā atsevišķa ciema (ja šādi
interpretējam apzīmējuma villa lietojumu) saimnieks (IH IV, 4; XI, 5). Tāpēc, šķiet,
viens no iemesliem, lai kāds vietējais indivīds iekļūtu vēstures avota lappusēs, bija
viņa attiecības ar kristīgo mācību.
Lai gan vietām kristīšana norisinājusies masveidā (piemēram, igauņu zemēs,
IH XXIV, 5–6), tomēr laikam jau misijai nebija panākumu un vietējās kopienas jauno
mācību uzņēma vēsi. Tāpēc misionāri, piemēram, mēģināja ieinteresēt Daugavas
lejteces lībiešus un vienlaikus arī nodrošināt paši sevi, kā atlīdzību par kristīgās ticības
pieņemšanu lībiešiem uzceļot mūra pilis Ikšķilē un Salā (Mārtiņsalā). Taču arī pēc
darbu pabeigšanas ticība tika noskalota Daugavas ūdeņos (IH II, 8). Hrestomātisks
ir tēlainais stāsts par divu jaunkristīto ikšķiliešu Kirjāna un Lajānu bēdīgo dzīves
galu: “(..) un tā notika, ka, viņiem pēc līvu kopīga lēmuma ap kājām apsienot virves,
abus pārplēsa vidū pušu. Viņus mocīja visbriesmīgākajām mocībām, izrāva iekšas
un saplosīja kājas un rokas” (IH X, 5). Tiesa, šis sods netika piespriests par to, ka
viņi bija pieņēmuši jauno ticību, bet par spiegošanu, mēģinot izzināt lībiešu vecāko
nodomus pret krustnešiem.
Diezgan neskaidrs ir jautājums par vietējo sieviešu attieksmi pret jauno ticību,
pieņemot, ka viņām šajā jautājumā bija negatīva nostāja. Indriķa hronika, kurā
sievietes gan minētas tikai pāris vietās, it kā sniedz pamatojumu šādam pieņēmumam:
“Arī kāds slimnieks atsauca brāli Teoderihu pie sevis un lūdza, lai viņš to kristī,
bet sievu nekaunīgā iecirtība aizkavēja viņa svēto nodomu” (IH I, 10). Sieviešu
noraidošo attieksmi pret ticības maiņu var saprast, jo, pieņemot jauno ticību, zaudētu
spēku iepriekšējās laulības tradīcijas, tostarp daudzsievība, un mantojuma paražas.
Arī igauņu arheoloģe Marika Megi uzsver, ka sievietes nebūt nebija ieinteresētas
kristietībā, drīzāk jau viņas tai pretojās, lai gan būtībā viņu attieksme bija tāda pati
kā vīriešiem, un nav pamata, balstoties uz ļoti skopajām avotu ziņām, izdalīt kādu
īpašu sieviešu attieksmi (Mägi 2002, 152–153).
Kā rakstīja hronists Indriķis, jau 1206. gadā lībiešu zemes esot kristītas,
baznīcas uzceltas un priesteri apstiprināti. Turpmākajos gados ar jauno mācību
iepazinās latgaļi un sēļi, no kuriem daļa ticību pieņem pēc jau minētās izlozes
(Imerā), daži, piemēram, Kokneses Vietseke (Vjačko), dodas uz Krievzemi (IH XI,
8–9), bet citi kļūst par vasaļiem, kā tas notiek ar Jersikas vadoni Visvaldi pēc jau
pieminētā uzbrukuma Jersikas pilsētai (lai gan nekur nav minēta tās pārkristīšana vai
kristīšana; Švābe 1936, 15–17; SLVA 1937, 38, Nr. 51; IH XIII, 4), savukārt Autines
vecākais Varidotis 1208. gadā kļūst par krustnešu sabiedroto (IH XII, 6). Līdzīgi arī
zemgaļi sākotnēji krustnešus uzskatīja par iespējamajiem sabiedrotajiem cīņās pret
kaimiņiem – 1205. gadā rietumzemgaļu vadonis Viestarts ieradās Rīgā, lai kopīgi
ar krustnešiem cīnītos pret lietuviešiem. Turklāt zemgaļi saglabāja savu pagānisko
ticību šo kopīgo cīņu laikā pret lībiešiem un lietuviešiem, un tikai 1219. gadā bīskaps
Alberts pirmo reizi pieprasīja Mežotnes zemgaļu kristīšanos, kad tie lūdza palīdzību
pret lietuviešiem. Indriķis stāsta, ka kristīti 300 zemgaļu vīriešu, neskaitot sievietes
un bērnus, bet pašā Mežotnes pilī apmetās krustneši (IH XXIII, 3). Taču pēc Tērvetes
Viestarta uzbrukuma un krustnešu padzīšanas no Mežotnes “kristītie zemgaļi,
aizmirsuši saņemtos sakramentus, atkrita un apvienojās ar pārējiem zemgaļiem” (IH
XXIII, 4). Viestartu 1225. gadā vēl nesekmīgi mēģināja pierunāt pāriet pareizajā
ticībā pāvesta legāts Livonijā, Modenas Guljelmo. Vienīgais viņa panākums bija
kāds nezināms katoļu priesteris, kuru Viestarts paņēma līdzi uz Tērveti (IH XXIX,
4), tomēr par šī priestera darbības rezultātiem ziņu nav. Jāatzīst gan, ka arī kopumā
ziņu par zemgaļu kristīšanu 13. gs. pirmajā pusē ir maz, un tikai hipotētiski varam
pieņemt zināmas krustnešu virsvaras nodibināšanu šajās zemēs.
Ar līgumu palīdzību, ko papildināja militāras virsvaras veidošana, krustneši
ieguva kontroli arī kuršu zemēs. 1201. gadā kurši noslēdza mieru ar rīdziniekiem
un solījās kristīties (IH V, 12), taču pieļaujams, ka kuršus drīzāk interesēja iespējas
tirgoties ar Rīgu. Vanemanes un Rietumventavas kurši 1229. gadā noslēdza līgumu
par kristīšanos, apņemoties maksāt nodevas un cīnīties pret Kristus ienaidniekiem.
Krustnešu ierašanās Baltijā sekmēja vietējo sabiedrību politiskās attīstības
centralizācijas tendences, Lietuvas teritorijā tām pat izveidojot savu valsti. Citās
zemēs valsts sabiedrības krusta karu sākumā netika izveidotas, krustnešu mērķtiecīgā
un straujā agresija, piesaistot savā pusē atsevišķus aktīvos indivīdus – vadoņus,
kuri savukārt cerēja izmantot krustnešus savās interesēs, neļāva sabiedrībām
konsolidēties un apjaust notiekošās pārmaiņas. Tāpēc, piemēram, sākoties krusta
kariem, kā jaunu līdzekli savās interesēs atsevišķi aktīvie indivīdi mēģināja, lai gan
nesekmīgi, izmantot kristietību, ar tās ideoloģisko palīdzību (kā arī ar tās sludinātāju
militāro atbalstu) cenšoties nostiprināt paši savu ietekmi. Jau minētais zemgaļu
vadonis Viestarts pēc sākotnējās izvēles sadarboties ar krustnešiem vēlāk nonāca
līdz atklātai konfrontācijai. Taču viens no Indriķa hronikā populārākajiem un plašāk
aprakstītajiem tēliem no vietējo vadoņu vidus bija Kaupo, kurš arī acīmredzot centās
izmantot krustnešu palīdzību savu politisko interešu realizēšanā (par Kaupo sk. Šnē
2005; Šterns 1998; Zemītis 1995). Pieļaujams, ka Kaupo ir bijis viens no pirmajiem
Turaidas lībiešiem, kas kristījās. Gan Kaupo attieksmē pret kristietību, gan krustnešu
attieksmē pret Kaupo nozīmīgs bija 1203. gads, kad kopā ar Daugavgrīvas klostera
abatu, bijušo Turaidas priesteri Teodorihu, Kaupo devās jau minētajā svētceļojumā
uz Romu, apmeklējot arī Romas baznīcas galvu pāvestu Innocentu III (IH VII, 3).
Pēc atgriešanās no Romas Kaupo iemantoja krustnešu uzticību, taču tajā brīdī viņš
zaudēja savu ļaužu uzticību – Kaupo, kurš, domājams, aktīvi centās uzspiest jauno
ticību un savu varu pār ļaudīm, tiek padzīts no lībiešu zemēm un pēc tam uzturas
Rīgā un Cēsīs.
Tādējādi viens no nozīmīgākajiem iemesliem, kāpēc norisinās pievēršanās
jaunajai ticībai, vismaz oficiālajā līmenī, ir politisko spēku samērs un politiskās
intereses. Sava loma bija arī ekonomiskajiem apsvērumiem, kad, piemēram, “sanāca
no Daugavas, Turaidas un no visiem Līvzemes apgabaliem un lūdzās bīskapus, lai
viņiem atvieglina kristiešu pienākumus, īpaši desmito tiesu, un apsolīja mūžīgu
uzticību kā cīņās pret pagāniem, tā visās kristietības jomās” (IH XV, 5).

[Skalagrim]

Kristietības izplatīšanās Austrumbaltijā krusta karu laikmetā:
rezultāti un perspektīvas
Sākoties krusta kariem, Rīgas bīskaps Alberts apmēram 30 gadu laikā nostiprināja
bīskapijas ietekmi Austrumbaltijā. Par Livonijas centru kļuva Rīga, kas līdz ar
vācu pilsētas dibināšanu noderēja gan kā atbalsta punkts militārām aktivitātēm,
gan aktīvi iesaistījās tirdzniecībā ar austrumiem. Līdztekus Rīgas bīskapijai 13. gs.
vidū izvirzījās otrs lielākais militārais un politiskais spēks Livonijā – Vācu ordeņa
atzars Livonijā, kas plašāk pazīstams kā Livonijas ordenis. Tādējādi Livonijā jau
kopš pašiem pirmsākumiem būtībā izveidojās daudzvaldība. Sākot ar Honorija III
pontifikāta laiku (1216–1227), pāvesti konstanti atzina Baltijas krusta karus par
līdzvērtīgiem Tuvo Austrumu kariem (Fonnesberg Schmidt 2005, 251), veicinot
kristiešu interesi par līdzdalību kristīgās Eiropas pierobežas reģiona pievēršanā
patiesajai ticībai. Tomēr – atšķirībā no Baltijas jūras dienvidu piekrastes vendu un
prūšu zemēm – no Vācijas uz Baltijas jūras reģiona ziemeļdaļu nekad netika vērsta
agrārā kolonizācija, līdz ar to ienācēju sociālās un kultūras dzīves formas netika
ieviestas lauku kopienās. Livonijas vietējie iedzīvotāji viduslaikos palika neofīti, kas
runāja savā valodā un saglabāja lielu daļu savu tradīciju, lai gan pilsētās vietējās
izcelsmes iedzīvotāju situācija bija atšķirīga.
Jau 13. gs. vidū kļuva skaidrs, ka kristianizācijas rezultāti nav apmierinoši,
un, piemēram, 1261. gadā Vācu ordeņa vicemestrs rakstīja Lībekas pilsētas domei:
“Daudzi no tiem, kas bija atmetuši pagānisma kļūdas un pieņēmuši Dieva vārdu, ir
atkal pievērsušies elku kultam” (Kala 2001, 17). Arī vēlāko, 15.–16. gs. dokumenti
apliecina, ka vietējo iedzīvotāju paražas bijušas izteikti pagāniskas. 1415. gadā franču
bruņinieks Žilbērs de Lanuā rakstīja, ka daļa kuršu mirušos sadedzina apģērbtus
un ar labākajam rotām mežā vai tuvākajā birzī (Spekke 1995, 95), vācu ģeogrāfs
Sebastians Minsters 1544. gadā atzīmēja, ka vietējie iedzīvotāji “pielūdz sauli,
mēnesi, zvaigznes, kokus un putnus. Viņiem ir kristiešu vārds, bet viņi nezina nekā
teikt par Kristu” (Spekke 1995, 194), bet 1589. gadā Solomons Hennings norādīja,
ka kurši vēl aizvien paslepus pielūdz elku dievības (Spekke 1995, 229).
Tradīciju saglabāšanās vērojama arī arheoloģiskajā materiālā, īpaši apbedīšanas
tradīcijās. Arī daudzās senlietu formās un to ornamentikā pēc 13. gs. saglabājās solārā
un lunārā simbolika (Zemītis 2004, 57). Lai gan Livonijas zemju kristianizācija bija
notikusi, jau 3. gs. noformējusies kristīgā apbedīšanas tradīcija (skeletapbedījums,
kas orientēts rietumu virzienā un apglabāts bez piedevām iesvētītā zemē) šajā
reģionā ienāca ļoti lēni. Tomēr daudzi Daugavas lībiešu kapulauki 13. gs. vairs
netika izmantoti, savukārt baznīcu tuvumā parādījās pirmās kristīgās kapsētas
(senākie, jau 12. gs. beigās veiktie apbedījumi, konstatēti Mārtiņsalas un Ikšķiles
kapsētās). Kapulaukos, kas izmantoti vēl 13.–14. gs., arī vērojama kristīgās mācības
ietekme – apbedījumos samazinās piedevu skaits, sarūkot rotu skaitam, bet ieročiem
parādoties reti, ugunskapi un vairākas rotu formas (kaklariņķi, krūšu rotas) izzūd.
Kapsētu teritorijas jau tiek iežogotas, mirušos apbedīja ciešās rindās ar galvām
rietumu virzienā, vietām pat vairākās kārtās (šī iezīme gan vairāk raksturīga pilsētu
kapsētām), bez piedevām.
Taču, piemēram, kurši (piemēram, Roņu kapulaukā) vēl 15. gs. mirušos sadedzināja,
ugunskapi konstatēti arī atsevišķās latgaļu kapsētās (sievietes 15. gs.
ugunskaps Krāslavas Augustinišķu kapsētā). Latgaļiem vēl 17. gs. kapos liek
piedevas (Augustinišķi, Slutišķi, Vilmaņi; sk. Berga 2007), lai gan 13. gs. ieroči
izzūd tajos latgaļu zemju rietumu daļas pieminekļos, kas atradās nozīmīgāko
krustnešu centru tuvumā, bet austrumu daļas kapulaukos tie sastopami arī pēc 14. gs.
(Radiņš 1999, 117). Vīriešu 14.–15. gs. apbedījumi ar ieročiem un sieviešu kapi
ar bagātīgām rotu piedevām sastopami visās plašāk pētītajās kapsētās (piemēram,
Dobelē, Sēlpilī). Viens no pēdējo gadu plašāk pētītajiem viduslaiku kapulaukiem,
kas izmantots no 13./14. gs. mijas līdz 17. gs. sākumam, ir Lejaskroga kapulauks.
Apbedījumos līdzdotas senlietas atrastas 84% jeb 124 kapos, to skaitā ieroči iegūti
astoņos vīriešu kapos. Unikāls atradums ir 53. kapā atklātā bronzas vāles galva, kas
varētu būt saistīta ar lēņa vīra (leimaņa) vai ciema vecāka apbedījumu (Muižnieks
2003, 102–106). Jāatzīmē, ka Lietuvas arheologi pēdējos gados norāda, ka monētu
likšana apbedījumos, kas Lietuvā zināma kopš 14. gs., nav pagāniskās tradīcijas
relikts, bet gan izteikti kristīga tradīcija. Tiek uzskatīts, ka Livonijas 16.–17. gs.
avotus, kas min šo paražu, ir sarakstījuši protestantisma pārstāvji, kas meklēja
pagāniskās tradīcijas katolicismā. Bet šīs tradīcijas ienākšana sakrīt ar Lietuvas
kristianizāciju, tāpēc Lietuvā tā īpaši izplatās kontrreformācijas laikā (Jarockis 2005;
Svetikas 2003, 442).
Livonijas dienviddaļai (mūsdienu Latvijas teritorijai) līdzīga situācija veidojās
Livonijas ziemeļdaļā, Igaunijas teritorijā, kur aizvēsturiskās apbedīšanas tradīcijas
saglabājās uz laukiem, līdztekus baznīcu kapulaukiem, līdz pat 17. gs. beigām–
18. gs. sākumam. Jāpiekrīt igauņu arheologam Heiki Valkam, ka apbedīšana vietējās
kapsētās, nevis baznīcu kapsētās, var tikt uzskatīta gan par Livonijas kultūras
īpatnību, gan arī no viduslaiku Eiropas ļoti atšķirīgas mentalitātes manifestāciju.
Pat baznīcas, kas līdzās muižām bija eiropeizācijas centri laukos, nespēja mainīt
domāšanu; lauku neiesvētītas kapsētas ir konstants fenomens, ko neskāra Eiropas
ietekmes (Valk 1999, 215). Pat Sāmsalā, kurā nav zināmas lauku kapsētas, saglabājas
pagāniskas tradīcijas. Tomēr šajā reģionā pāreja uz kristīgo rituālu bija ātra, arī elite
strauji ģermanizējās (Mägi 2002, 136).
Tādējādi krusta karu laikmetā, kas būtu uzskatāms par kristianizācijas sākumu
reģionā, Baltijas vietējās sabiedrības saskārās ar jauniem politiskiem, sociāliem
un kultūras izaicinājumiem, no kuriem viens bija arī kristietība. Taču lielākā daļa
šo jauno iezīmju vietējos iedzīvotājus neskāra, pat krusta karu laikā viņu interese
par kristietību bija drīzāk praktiska – vai nu tās bija bailes un centieni izvairīties
no agresijas, vai cerības un centieni iegūt jaunajā mācībā sev politisko sabiedroto
cīņā par varu. Ticības jautājums, līdzīgi kā iepriekš un arī vēlākos gadsimtos,
palika otrā plānā, un, līdzīgi kā ienācējus, arī vietējos iedzīvotājus vairāk interesēja
tirdznieciskā un militārā sadarbība. Taču līdz ar personisko brīvību saglabājās arī
ticības neatkarība, kas ietvēra daudzus pagāniskus elementus. Un, lai gan tie varēja
slēpties zem kristietības formas, eksistenciāli svarīgos brīžos tie rada izpausmes,
piemēram, apbedīšanas tradīcijās, ziedojumos, dzīvnieku upurēšanā, artefaktu
simbolikā. Lielā mērā šī inertā attieksme (turklāt abpusēja) pret reliģiskajiem
jautājumiem noteica vēlākās Livonijas duālo raksturu, tās sociālās organizācijas un
kultūras dzīves divdabību, līdztekus pastāvot ienācēju un to pēcteču apdzīvotajām
kristīgajām pilsētām un pilīm ar rakstīto kultūru un pagāniskajiem vietējo iedzīvotāju
apdzīvotajiem lauku rajoniem ar mutvārdu tradīciju. Lai gan Livonijas sakrālā ainava
bija kristīta, pagāniskās kulta vietas iesvētītas un zeme sadalīta starp jaunajiem
zemes kungiem, vietējo lauku iedzīvotāju vide vēl vairākus gadsimtus pēc krusta
kariem slēpa virkni pagānisku domāšanas un darbības formu.

[Skalagrim]

Literat ūra
Andersons E. 1990a. Dānijas sakari ar Baltijas zemēm no IX līdz XIII gadsimtam vēstures
avotu gaismā. Latvijas PSR Zinātņu Akadēmijas Vēstis, 1: 30–46.
Andersons E. 1990b. Dānijas sakari ar Baltijas zemēm no IX līdz XIII gadsimtam vēstures
avotu gaismā. Latvijas PSR Zinātņu Akadēmijas Vēstis, 2: 16–33.
Arbusow L. 1933. Frühgeschichte Lettlands. Riga : Verlag von E. Bruhns.
Asaris J. 1992. Arheoloģiskie pētījumi Sāraju un Upīšu senkapos. Grām.: Zinātniskās atskaites
sesijas materiāli par arheologu 1990. un 1991. gada pētījumu rezultātiem. Rīga : Zinātne,
20–23.
Benninghoven F. 1965. Der Order der Schwertbrüder. Köln, Graz : Böhlau.
Berga T. 2007. Augšdaugavas 14.–17. gs. senvietas no Krāslavas līdz Slutišķiem. Rīga :
Latvijas vēstures institūta apgāds.
Bradley R. 2005. Ritual and Domestic Life in Prehistoric Europe. London, New York :
Routledge.
Caune A. 1979. Celtņu ziedojumi Rīgā 12.–16. gs. Grām.: Zinātniskās atskaites sesijas materiāli
par arheologu un etnogrāfu 1978. gada pētījumu rezultātiem. Rīga : Zinātne, 19–22.
Christiansen E. 1980. The Northern Crusades: The Baltic and the Catholic Frontier,
1100– 1525. London : McMillan Press.
Fonnesberg Schmidt I. 2005. Pope Alexander III (1159–1181) and the Baltic Crusades. In:
T. M. S. Lehtonen and K. V. Jensen (eds.), Medieval History Writing and Crusading
Ideology. Helsinki : Finnish Literature Society, 242–256.
IH 1993 = Heinrici Chronicon. Indriķa hronika. Red. Ē. Mugurēvičs. Rīga : Zinātne.
Jarockis R. 2005. Christian Coins in Pagan Graves? Artefacts, Texts and Research Traditions.
In: V. Lang (ed.), Culture and Material Culture. Papers from the First Theoretical Seminar
of the Baltic Archaeologists (BASE) Held at the University of Tartu, Estonia, October
17th–19th, 2003. Interarchaeologia 1. Tartu, Riga, Vilnius : Tartu University, 97–104.
Jensen C. S. 2005. The Early Stage of Christianisation in Livonia in Modern Historical
Writings and Contemporary Chronicles. In: T. M. S. Lehtonen and K. V. Jensen (eds.),
Medieval History Writing and Crusading Ideology. Helsinki : Finnish Literature Society,
207–215.
Kala T. 2001. The Incorporation of the Northern Baltic Lands into the Western Christian
World. In: A. V. Murray (ed.), Crusade and Conversion on the Baltic Frontier, 1150–1500.
Aldershot : Ashgate, 3–20.
Kedar B. Z. 1984. Crusade and Mission: European Approaches toward the Muslims.
Princeton : Princeton University Press.
Kuniga I. 2000. Kristapiņu kapulauks. Rīga : RaKa.
Kursis A. 1998. Mīti un īstenība. Ziemeļnieku sāgas par seno Latviju un latviešiem.
Stokholma.
Mägi M. 2002. At the Crossroads of Space and Time: Graves, Changing Society and Ideology
on Saaremaa (Ösel), 9th–13th centuries AD (CCC papers 6). Tallinn : Gotland University
College.
Misāns I., Šnē A. 2004. Klosteris, pils un pilsēta. Materiāli semināriem Rietumeiropas
viduslaiku vēsturē. Rīga : Latvijas Universitāte.
Moora H. 1952. Pirmatnējā kopienas iekārta un agrā feodālā sabiedrība Latvijas PSR
teritorijā. Rīga : Latvijas Valsts izdevniecība.
Mugurēvičs Ē. 1974. Krustiņveida piekariņi Latvijā laikā no 11. līdz 15. gs. Arheoloģija un
etnogrāfija, XI: 220–238.
Mugurēvičs Ē. 1987. Kristīgās ticības izplatība Latvijas teritorijā 11.–12. gs. un katoļu
baznīcas ekspansijas sākums. Latvijas PSR Zinātņu Akadēmijas Vēstis, 5: 10–27.
Mugurēvičs Ē. 1993. Komentāri. Grām.: Heinrici Chronicon. Indriķa hronika. Red.
Ē. Mugurēvičs. Rīga : Zinātne.
Mugurēvičs Ē. 1998. Die Verbreitung des Christentums in Lettland vom 11. Jahrhundert bis
zum Anfang des 13. Jahrhunderts. In: M. Müller–Wille, Hg. Rom und Byzanz im Norden.
Mission und Glaubenswechsel im Ostseeraum während des 8.–14. Jahrhunderts. Bd. II.
Stuttgart : F. Steiner, 81–96.
2001. Latvijas senākā vēsture. 9. g. t. pr. Kr.–12. gs. Red. Ē. Mugurēvičs un A. Vasks. Rīga :
Latvijas vēstures institūta apgāds.
Muižnieks V. 2003. Arheoloģiskie pētījumi Puzes Lejaskroga kapsētā un viduslaiku
apbedīšanas tradīcijas Ziemeļkurzemē. Ventspils Muzeja Raksti. III: 94–12.
Radiņš A. 1999. 10.–13. gadsimta senkapi latgaļu apdzīvotajā teritorijā un Austrumlatvijas
etniskās, sociālās un politiskās vēstures jautājumi. Rīga : N.I.M.S.
Selart A. 2001. Confessional Conflict and Political Co-operation: Livonia and Russia in the
Thirteenth Century. In: A. V. Murray (ed.), Crusade and Conversion on the Baltic Frontier,
1150–1500. Aldershot : Ashgate, 151–176.
Selarts A. 2007. Vendi, ziemeļlatgaļi un Livonijas – Krievzemes attiecības 13. gadsimtā.
Grām.: Sast. V. Rozentāle. Qou vadis, Cēsis? Vēsture un mūsdienu nosacījumi pilsētas
attīstībai. Cēsis : Vidzemes vēstures un tūrisma centrs, 95–102.
SLVA 1937 = Senās Latvijas vēstures avoti. 1. sēj. Red. A. Švābe. Rīga : Latvijas Vēstures
institūta apgādiens.
Smiltniece E., Vijups A. 1998. Rotas Alberta laukuma arheoloģiskajā materiālā. Grām.: Red.
A. Caune, I. Ose un A. Celmiņš. Senā Rīga. Pētījumi pilsētas arheoloģijā un vēsturē.
Rīga : Latvijas vēstures institūta apgāds, 107–124.
Spekke A. 1995. (1935) Latvieši un Livonija 16. gs. Rīga : Zinātne.
Stepiņš P. 1967. Durbes kauja. Rīga.
Svetikas E. 2003. Alytaus kapinynas: christianizacijos šaltiniai. Vilnius : Diemedžzio
leidykla.
Šnē A. 2005. Vara, kristietība un cilvēks lībiešu sabiedrībās 12.–13. gs. sākumā. Grām.: Sast.
L. Beitiņa. Kristietības ienākšana Līvzemē. Zinātniska konference, veltīta Krimuldas
baznīcas astoņsimtgadei 2005. gada 9. jūnijā. Turaida : Turaidas muzejrezervāts, 29–34.
Šnē A. 2007. Warfare and Power in Late Prehistoric Societies in the Territory of Latvia (10th
to 12th centuries). In: A. Bliujiene (ed.), Weapons, Weaponry and Man. In memoriam
of Vytautas Kazakevičius. Archaeologia Baltica, vol. 8. Klaipeda : Klaipeda University
Press, 254–262.
Šnore E. 1987. Kivtu kapulauks. Rīga : Zinātne.
Šnore E. 1997. Lejasdopeļu kapulauks senajā Sēlijā. Arheoloģija un etnogrāfija, XIX: 64–81.
Šterns I. 1996. Pareizticība Senlatvijā. Latvijas Vēsture, 5: 70–72.
Šterns I. 1998. Kaupo – Senlatvijas trimdinieks. Latvijas Zinātņu Akadēmijas Vēstis, 3: 12–13.
Šterns I. 2000. Tālavas Tālivalža ticība. Latvijas Vēstures Institūta Žurnāls, 2: 24–33.
Švābe A. 1936. Jersikas karaļvalsts. Senatne un Māksla, 1: 5–31.
Švābe A. 1940. Krievu mesli. Grām.: A. Švābe A. Straumes un avoti. II daļa. Rīga : A. Gulbja
izdevniecība, 312–402.
Valk H. 1999. The Distribution of Medieval/Post-Medieval Burial Grounds of Western and
Eastern Estonia: Association with Villages, Manors and Parish Centre. In: N. Blomkvist
and S.-O. Lundkvist (eds.), Europeans or Not? Local Level Strategies on the Baltic Rim
1100–1400 AD (CCC Papers: 1). Visby, Kalmar : Gotland University, 215–230.
Vilcāne A. 2004. Senā Jersika. Rīga : Latvijas vēstures institūta apgāds.
Zariņa A. 2006. Salaspils Laukskolas kapulauks 10.–13. gadsimts. Rīga : Latvijas vēstures
institūta apgāds.
Zemītis G. 1995. Kaupo – nodevējs vai laikmeta pretrunu upuris? Latvijas Zinātņu Akadēmijas
Vēstis, 11–12: 27–33.
Zemītis G. 2004. Ornaments un simbols Latvijas aizvēsturē. Rīga : Latvijas vēstures institūta
apgāds.
Žeiere I. 2002. 1986.–1989. gada izrakumi Kokneses senkapos. Grām.: Sast. I. Virse. Latvijas
arheoloģija. Pētījumi un problēmas. Latvijas Vēstures muzeja raksti, Nr. 8. Rīga : N.I.M.S.,
201–236.
Žulkus V. 2004. Kuršiai Baltijos juros erdveje. Vilnius : Versus Aureus.

[Skalagrim]

Summary
The article is devoted to the issues related to the introduction of Christianity in the eastern
Baltics and the meaning of Christian faith in the native communities of the Balts and
Finno-Ugrians during the Late Iron Age and the Age of Crusades (i.e. 10th–13th century).
It is often assumed that there were three waves in the course of which the inhabitants of
the eastern shore of the Baltic Sea got acquainted with Christianity and, finally, were
converted. The process started with activities of Scandinavians in the western part of
Latvia in the late 11th century, which partly overlaps with the increasing influence of
Russian principalities in the eastern part of Latvia during the 12th century. However, the
sources do not reveal attempts at conversion; rather, it looks that these were trading and
power interests that led both Scandinavians and Slavs to turn their attention to the eastern
Baltics. The beginnings of the mission of northern Germans in the eastern Baltics (later
Livonia) in the late 12th century were also directly connected with trading activities of
the early Hanseatic merchants. The natives managed to maintain their pagan traditions
for several centuries despite the fact that the 13th century crusades were the form of
conversion of the native people. Mutual interest in trading and political relations, no so
much religious factors, influenced the acceptance of Christians and their faith in Livonia
by the natives, and that led to the formation of the dual social structure in Livonia.



LATVIJAS UNIVERSITĀTES RAKSTI. 725. sēj.