3 ответов в этой теме

[Skalagrim]

Jānis Krēsliņš

Mīti par latviešu un Latvijas vēsturi un piezīmes par tā dēvēto Latvijas tēla jautājumu


Esmu savu draugu un paziņu pulkā, tāpat savos rakstos diezgan daudz, un dažam labam līdz galīgam apnikumam, minējis, kādi mīti par Latvijas un latviešu vēsturi daudzās latviešu aprindās gan Latvijā, gan arī trimdā joprojām plaši izplatīti, tāpat kāpēc šādu mītu uzturēšana ir kaitīga ne tikai latviešu un Latvijas vēstures pareizākai izpratnei, bet arī atjaunotās neatkarīgās Latvijas politiskai dzīvei un ārpolītikai. Savās piezīmēs pieskaršos dažiem šādiem mītiem, ja arī varētu minēt citus.

Vispirms par to, kas saistās ar latviešu tautas it kā neatkarības zaudēšanu un kristiānizāciju 13. gadsimtā, otrkārt, par tā dēvēto tautas atmodu 19. gadsimta vidīt, treškārt, par 1905. gada revolūcijas notikumiem Latvijā, ceturtkārt, par strēlniekiem I pasaules kaŗa laikā un tā pēcposmā un beidzot par latviešu militārām vienībām Hitlera un Staļina bruņotajos spēkos II pasaules kaŗa laikā. Minot pāris piemērus, pievērsīšos pēdējā laikā daudz pieminētai, tā dēvētai Latvijas tēla problēmai jeb kādi priekšstati rodami, kādas klišejas par latviešiem bieži lasāmas nelatviešu publikācijās ne tikai pašā pēdējā laikā, bet arī daudz senāk.

Neba jau es vienīgais esmu sludinājis minēto mītu atmešanu. To ir darījuši arī citi, bet ļoti bieži bez lielākas atbalss.

Mūsu senās vēstures interpretācijā vadoša ir bijusi koncepcija, ko es dēvēju par vācu mācītāja dēla un Apgaismības laikmeta publicista Garlība Merķeļa viedokli: latvieši 13. gadsimtā zaudēja savu neatkarību, tie tika kristīti ar uguni un zobenu, un tam sekoja 700 vergu gadu. Šādu viedokli visnotaļ ir pārņēmuši dažādās variācijās gan mūsu marksisti, gan arī citi mūsu pagātnes tulki, ieskaitot Dievtuŗus, kritiski neizvērtējot to, ka Merķelis savu 1796. gadā Leipcigā izdoto slaveno grāmatu Die Letten jeb «Latvieši, sevišķi Vidzemē, filozofiskā gadsimteņa beigās» sarakstīja 18. gadsimta Apgaismības laikmeta ideologu ietekmē. Tas nenozīmē, ka viss Merķeļa un tā domu biedru un sekotāju rakstītais ir fantāzija, tāpat skaidrs, ka šī grāmata, tāpat citi tā darbi lielā mērā veicināja latviešu pašapziņas veidošanos, cīņu par politiskām un saimnieciskām tiesībām savā dzimtenē un, protams, arī veicināja latviešu orientāciju uz Krievijas pusi. Jāmin arī, ka Merķelis bija prokrieviski noskaņots, saņēma krievu finansiālo atbalstu, lai veicinātu pretprūsisko, antivācisko noskaņojumu, sevišķi laikā, kad Prūsija bija Napoleona Francijas sabiedrotā cīņā pret Krieviju.

Mītus par viduslaikiem Latvijā pirms reformācijas laikmeta palīdzēja veidot arī daudzi luterāņu mācītāji, kas bija vieni no galveniem Latvijas un Igaunijas vēstures kopējiem un bieži ar neapšaubāmi lieliem nopelniem. To uzskati par ļoti ilgo katolisma laikmetu Latvijā līdz reformācijai, arī vēlāk, bija augstākā mērā nelabvēlīgi: pāvests, katoļu garīdznieki, mūki, to uztverē, bija vai gandrīz velna kalpi zemes virsū. To daudzās parašas, rituāli, svēto kults, svētbilžu godāšana - elkdievība. Nav arī tādēļ brīnums, ka agrīno luterāņu mācītāju raksti par latviešiem tu7 igauņiem 350 gadu ilgajā Livonijas konfederācijas laikā min, ka vietējie iedzīvotāji bijuši kristietības neskarti, ka tie bijuši pagāni.

Kristianizācija Latvijā un Igaunijā daudzējādā ziņā, ja arī ne vienmēr un vēlāk kā citur, norisinājās līdzīgos procesos kā Skandināvijā, Somijā, citur Eiropā. Tā nekur nekad nebija pilnīga, bet tā visur atstāja dziļas pēdas. Jāmin, ka kristianizācija un ar to saistītie politiskie procesi vispār novilka robežas, kuŗu ietvaros ilgos gadsimtos varēja izveidoties latvieša tauta, jo 13. gadsimtā un vēl daudz vēlāk tādas latviešu tautas nemaz nebija, tāpat kā nebija vācu, holandiešu, zviedru tautas, vismaz ne tādas, kādas tās ir mūsu šodienas izpratnē. Vēstures avotos minētām ciltīm - latgaļiem, respektīvi, latviešiem, zemgaļiem, sēļiem, kuršiem, lībiešiem nebija nekādas kopības, turklāt nav jāaizmirst, ka toreizējie latgaļi - tagadējās Vidzemes un Latgales latvieši un arī lībieši ar savu atbalstu vācu ordenim bija viens no galveniem faktoriem tagadējās Latvijas un Igaunijas teritoriju iekļaušanā Livonijas politiskajos veidojumos. Ir interesanti pieminēt, ka latviešu jezuīts Pēteris Cirsis savā ļoti plašajā apcerē «Kristīšana ar uguni un zobenu: mūsu vēsturnieku nepareizais pieņēmums un tā sekas», kas publicēta 1955. un 1956. gadā 13 turpinājumos trimdas katoļu žurnālā «Dzimtenes Balss» , Latvijas kristianizācija, iekļaušanu Eiropas politiskās, kulturālās un saimnieciskās saistībās izvērtē visnotaļ pozitīvi, kā priekšnosacījumu mūsu tautas tapšanā, turklāt minot, ka daudzi vietējie kristietību pieņēma labprātīgi. Bet Dievtuŗu vadošs darbinieks, ASV izglītību ieguvušais latvietis un kādreizējais Latvijas cilvēktiesību ministrs Tupešu Jānis intervijā «Lauku Avīzei» 1995. gada 21. aprīlī teicis: «Arī kristīgā baznīca mēģina iestāstīt, ka kristietība latviešiem esot 700 gadu tradīcijā, it kā tā bezmaz būtu tēvutēvu tradīcija, un strīdas ar oponentiem, kas īsti latviešiem toreiz ar uguni un zobenu atnests. Mīļie, kristīgā baznīca atnāca uz Latviju, bet Dievs jau bija priekšā!» Ja Latvijas kristianizācija, iekaŗošana nebūtu notikusi tādā veidā, kā tā notika, mazām, nevienprātīgām Latvijas baltu un somugru ciltīm draudēja iekļaušana vai nu krievu, vai leišu varas lokā, un nebūtu bijuši ne Dievtuŗi, ne Tupešu Jānis. Vidzemes un Latgales latviešiem, sabiedrojoties ar skaitā niecīgām Zobenbrāļu un vācu ordeņa militārām vienībām, turklāt beidzot bija iespēja novērst vairāk vienoto, spēcīgāko igauņu kārtējos iebrukumus, sirojumus.

Par viduslaikiem runājot, jāmin arī, ka ilgais katolisma laikmets Latvijā ir atstājis daudz dziļākas ietekmes latviešu tautasdziesmās, ticējumos un parašās, sevišķi to ētiskos un morāliskos priekšstatos, kā tas parasti tiek pieņemts.

Cits mīts, pret ko man ir iebildumi, ir pieņēmums, ka latviešu tautas atmoda sākās 19. gadsimta vidū, otrā pusē. Nav jau nekādas vainas radīt visādus vēstures periodizācijas nosaukumus kā viduslaiki, feodālisma laikmets, tautas atmoda utt., bet galu galā visiem šiem jēdzieniem nav stingras un noteiktas robežas.

Manuprāt, latviešu tautas atmoda sākās 18. gadsimta pirmā pusē Vidzemē un Rīgā Brāļu draudzes, hernhūtiešu ietekmē. Arī Brāļu draudzes kustība bija sava laikmeta bērns, Eiropas garīgo strāvojumu izraisīta reliģiska, un ne tikai tāda, bet arī politiska un saimnieciska kustība. Hernhūtiešu galvenie darbinieki, kā grāfs Cincendorfs, Kristaps Dāvīds, kas arī ieradās Latvijā, bija luterāņi, kas vēlējās kristīgās ticības principus ne tikai sludināt, bet arī īstenot dzīvē. Tā kā hernhūtiešu uztverē visi cilvēki ir līdztiesīgi Dieva priekšā, Brāļu draudzes kustība bija arī dziļi demokrātiska kustība. Viens no pašiem galveniem Brāļu draudzes principiem bija tas, ka visu izšķir Dieva žēlastība, ja tu pats pēc tā principiem darbojies un iegūsti kvalitāti. Līdz ar to tie zināja, ka nekādi politiski un saimnieciski labumi bez pašu pūliņiem nav iegūstami, tie zināja, ka tos tev nekāda augstāka vara nepasniegs uz zelta paplātes, un tie dziedāja «Mazais pulciņ, nebaidies!» Brāļu draudzes vadoņi Latvijā ieradās 18. gadsimta pirmā pusē, tie rada zināmu atbalstu gaišās muižniecības aprindās un sevišķu atsaucību ne tikai latviešu zemniekos, bet arī Rīgas latviešos, kuŗu krietna daļa bija turīgi cilvēki. Jāmin, ka Brā1u draudzes kustība vēl plašāka nekā Latvijā bija Igaunijā. Brāļu draudzes sludinātāji lielā mērā rosināja arī izglītību, to ietekmē neapšaubāmi paaugstinājās latviešu sadzīviskie standarti, tika apkaŗots ļoti plaši izplatītais dzeršanas netikums. Līdz ar cenšanos pēc izglītības radās arī saimnieciski spēcīgākas aprindas, un, kā daži nelatviešu vērotāji teica, izveidojās sava veida latviešu aristokrātija. Brāļu draudzes ietekmē radās pirmie latviešu pašu raksti, pirmās vēstules, dienasgrāmatas, pirmie rakstītie un iespiestie literārie sacerējumi, un latvieši sāka sevi apzināties kā tautu. Tā kā katra Brāļu draudzes locekļa pienākums bija uzrakstīt sava mūža beigās sava garīgās veidošanās biogrāfiju, radās arī vēstures apziņa. Viens no pirmiem plašākiem latviešu valodā sacerētajiem darbiem, kas nav domāts reliģiskā rituāla vajadzībai, ir Latvijas, galvenokārt Vidzemes, vēsture. Šis darbs ir saglabājies rokrakstā. Rokrakstu literatūra Brāļu draudzes aprindās bija ļoti plaši izplatīta, to labi ir aprakstījis Latvijas izcilais mūsu agrīnās grāmatniecības pētnieks Aleksejs Apīnis.

Minēto vēsturi sauc «Stahsti no tahs vezzas un jaunas buhschanas to Widsemes Ļauschu», to 1753. gadā sarakstījis Brāļu draudzes atbalstītājs mācītājs Fridrichs Bernhards Blaufūss. Blaufūss raksta - tā kā latvieši nepazīstot savu pagātni, «es esmu par labu turējis, no taisniem veciem rakstiem un stāstiem kādu īsu un skaidru ziņu dodams, stāstīt: 1) no latviešu ļaužu zemes, kas Vidzeme saukta top; 2) no vidzemnieku valodas; 3) no viņu valdīšanas vecos laikos; 4) no viņu ārīgas dzīvošanas; 5) no viņu pagānu neticības vecos laikos; 6) kā viņi no tiem katoļu bīskapiem pie tās kristīgas ticības dabūti; 7) kāda ārīga būšana viņiem apakš bīskapu un meisteru kungu valdīšanas bijusi; 8 ) kā viņi to priecas mācību ir dabūjuši un uzņēmuši; 9) kāda būšana viņiem poļu un 10) zviedru ķēniņa laikā bijusi un kāda viņiem 11) šinī laikā apakš krievu ķeizeru valdīšanas ir.» Nav šaubu, ka šī sacerējuma lasīšana latviešu zemniekiem, kas Brāļu draudzes ietekmē lielā skaitā bija kļuvuši lasītpratēji, lika padomāt par savu vēsturi, savu tautu, savu lomu savā dzimtenē. To un citus Brāļu draudzes rakstus, un ne tikai tos, lasīja arī turīgie Rīgas latvieši, no kuŗiem daudzi ar ievērojamiem latviešu tirgotājiem, muižniekiem un mastu brāķeriem brāļiem Steinhaueriem priekšgalā arī pievienojās Brāļu draudzei. Dāniels Steinhauers arī noalgoja juristu Mackavu, lai tas savāc dokumentus par latviešu tiesībām, vēsturi. Šis dokumentu krājums līdz šim nav analizēts, zinātniski apstrādāts, jo ilgus laikus skaitījās kā pazudis. Tas nesen par jaunu atrasts Pēterburgā. Esmu ieguvis arī šī krājuma mikrofilmu.

Jāpiezīmē, ka parasti, runājot par latviešu vēsturi, pieņem, ka latvieši vai visi bijuši gadsimtiem verdzībā nospiesti laucinieki. Bet tas ir ļoti aplams pieņēmums. Jācitē Jānis Straubergs, kas savu ļoti interesanto, bet visai maz pazīstamo 1936. gadā publicēto monogrāfiju « Rīgas latviešu pirmās nacionālās cīņas 18. gs.» ievada ar šiem vārdiem:

«Tas fakts, ka nekad visa latviešu tauta nav nospiesta dzimtbūšanā, bet ka liels procents pilsētas iedzīvotāju bija brīvi, pa daļai pārtikuši un turīgi latvieši, kas varēja iegūt arī namnieka tiesības, vēl līdz šim nav pietiekoši novērtēts un izcelts latviešu vēsturē.

Lielākais šo brīvo latviešu centrs bija Rīga. Līdzās vācu Rīgai visus laikus ir pastāvējusi latviskā Rīga, kuŗa dzīvoja savu īpatnējo dzīvi un kuŗai bija savi tikumi; tā neatkāpās ne soli no savām vecajām tiesībām un brīvībām, un tās nozīme un līdzdalība Rīgas vispārējā dzīvē bija liela.»

Brāļu draudzes maz zināmo tiešo un lielo ietekmi uz 19. gadsimta tautas atmodas vadošiem darbiniekiem, kas vai visi bija kurzemnieki, labi ir aprakstījis jau minētais vēsturnieks Aleksejs Apīnis.

Man nav pieņemama arī nekritiskā un visai izplatītā 1905. gada revolūcijas notikumu slavēšana, izvērtēšana. Nav šaubu, ka latviešiem šī gadsimta sākumā pienācās iegūt, tāpat kā igauņiem, somiem, citiem Krievijas impērijas pavalstniekiem, lielākas tiesības politiskās, saimnieciskās un kulturālās lietās, nebija šaubu, ka bija jālikvidē daudzas archaiskās baltvācu un krievu virsšķiras un muižnieku privilēģijas, jāuzlabo bezzemnieku un fabrikas strādnieku stāvoklis, tāpat jācīnās pret krievināšanas draudiem visās jomās. To jau vēlējās vai visas latviešu aprindas, ja arī bija atšķirība konkrētos mērķos un līdzekļos, kas pielietojami, lai tos sasniegtu. Diemžēl dominējošo lomu notikumos Latvijā spēlēja radikālie marksisti, terorisma un visbrutālāko līdzekļu pielietošanas sludinātāji. Notika neskaitāmu muižu nodedzināšana, baznīcu un dažādu iestāžu izdemolēšana, bezjēdzīga slepkavošana. Bojā aizgāja milzu kultūras vērtības, kam bija sakars ne tikai ar baltvācu, bet arī ar latviešu vēsturi, kultūru. Latviešu revolucionāri sadedzināja arī viena no visu laiku ražīgākā un ievērojamākā latviešu valodas, etnogrāfijas un vēstures pētnieka un tautas gara mantu krājēja, mācītāja Augusta Bīlenšteina archīvu un bibliotēku. Bet revolucionāri bija pārvērtējuši savus spēkus, sekojošās soda ekspedīcijas bija tikpat nežēlīgas, drausmīgas. Un revolucionārās darbības rezultātā iegūts tika krietni mazāk nekā Somijā, kur somiem bija līdzīgas prasības pēc lielākām visāda veida tiesībām, bet netika pielietota šāda vardarbība. Protams, bija balsis, kas brīdināja no sekām, ko izraisīs vardarbība: to darīja Apsīšu Jēkabs, Andrievs Niedra u. c. Rakstu sērijā «Mūsu zemes nemieru iespaidi» laikrakstā «Latvija» 1906. gadā vēlāk ievērojamais valstsvīrs un 1941. gadā lielinieku apcietinātais un nošautais Hūgo Celmiņš rakstīja: «Ļaudis teicas cīnāmies pret rupju nospiedošu varu, sludina atsvabināšanu no tās un lieto pie tam atkal to pašu rupjo varu pret katru savu domu pretnieku. «Kas nav ar mums, tas ir pret mums! » - tas ir nejēdzīgi, nepareizi un netaisni. Nē! Tas nevar būt: rupja vara nav lietojama ne no vienas, ne no otras puses. Sociālisms taču grib būt kultūras panākums? Tad viņa piekritējiem nav jākaŗo ar mežoņu līdzekļiem.»

Bet no Latvijas aizbēgušie radikālā terorisma aizstāvji savā Anglijā rediģētajā un Francijā izdotajā žurnālā «Naids» 1908. gadā vēl rakstīja: «Varēja toreiz apsist visus muižniekus un mācītājus. Baltija tad, bez šaubām, nebūtu pieredzējusi tik daudz zemnieku asiņu kā tagad. » Un: «Uzbrūci ienaidniekam tad, kad viņš visnespēcīgāks, kad viņš saistīts, kad viņš jau nespēcīgs mieru līgt, un nosit viņu galīgi.» Latviešu terorismam toreiz bija ļoti plaša atbalss pasaulē, un šīs atbalsis nav izdzisušas vēl šodien. Atliek tikai pāršķirstīt vēl visai nesen angļu valodā iznākušās grāmatas par no Latvijas aizbēgušo revolucionāru teroristisko darbošanos Anglijā, no kuŗiem viens, Jēkabs Peterss, kļuva par Ļeņina čekas priekšnieka Džeržinska palīgu, tāpat daudzās baltvācu publikācijas, kas iznākušas kopš II pasaules kaŗa, piemēra pēc, nesen iznākušo ļoti biezo un ilustrēto krājumu Baltische Laender (1994). Jāzina, ka plašā baltvācu literatūra par Latvijas un Igaunijas vēsturi joprojām ir galvenā, no kuŗas Rietumu vēsturnieki, publicisti gūst ziņas par mūsu vēsturi.

Citi mīti, kuŗu atmešana, manā uztverē, būtu jo sevišķi svarīga tieši šodien, saistās ar latviešu I pasaules kaŗa strēlnieku un II pasaules kaŗā vācu un padomju armijā dienējošo kaŗavīru lomas izvērtēšanu. Es arī zinu, ka mani uzskati par šo problēmu lielam latviešu skaitam būs galīgi nepieņemami, tiks pat uzskatīti kā galīgi absurdi. Tomēr šo, manā uztverē, ļoti traģisko kaŗavīru loma, lai kāda attiecīgā brīdī bijusi to varonība, 'būtu nesaudzīgi jāpārvērtē vai arī jāvelta vērība tiem, kas to ir darījuši, ja vēlamies, lai ne tikai zinātu patiesību, bet arī lai būtu kulturāli un politiski patstāvīga nācija.

Un lai nebūtu arī tā, kā igauņu rakstnieks Emīls Tode savā grāmatā «Robežvalsts», ko nesen pārtulkojis Guntars Godiņš, rakstījis par Igaunijas dienvidu kaimiņzemi Latviju, kas esot «vienā rindā nostādīto nabago un aklo valsts, kas bezspēcībā apraud nedzīvi dzimušo vēsturi. «Dievs augstu, ķeizars tālu», tieši tā saka tai pusē, tā parasti teica un saka vēl šobrīd, kamēr ir, kas runā, jo Dieva vārds šai zemē tomēr ir nonācis, kaut arī kā nožēlojama murmināšana, kā nabago asaras, kas rudenī izskalo zemi tā, ka ceļu padara neizbrienamu un dubļainu. Un ķeizara pavēle nav atnesusi neko citu kā bēdas un iešanu rekrūšos.»

Skumjā patiesība ir, ka gan dažādu nokrāsu latviešu strēlnieki I pasaules kāra laikā un tā pēc laikā Krievijā, tāpat milzīgais latviešu karavīru skaits II pasaules kaŗa laikā gan vācu, gan padomju armijās, vairums piespiedu kārtā mobilizēti, necīnījās par Latvijas neatkarību, lai ko tie savās sirsniņās domāja, bet bija tikai rekrūši lielvaru armijās. Un uz cīņu tos kūdīja politiķi, un kaujās veda virsnieki, kuŗi no lielvarām nebija saņēmuši nekādus solījumus par Latvijas neatkarību, politisko patstāvību. Turklāt bezgala traģiski ir arī tas, ka gan sarkanie, gan hitleriskie kakla kungi atrada zināmu skaitu latviešu, kas sasmērēja nevajadzīgi savas rokas ar asinīm, piedaloties netīros darbos, palīdzot īstenot lielvaru izplānotās deportācijas un pret latviešu tautu vērstus naidīgus pasākumus.

Kaŗojot lielvaru armijās, latviešu tautas asins upuri šai gadsimtā ir bijuši milzīgi.

Kāpēc par šādu mītu atmešanu būtu jārunā? Kā jau minēju, vispirms, lai labāk saprastu savas tautas un valsts vēsturi, lai labāk izprastu arī šā gadsimta latviešu tautai tik traģiskos notikumus, kuŗu dēļ latviešu tautas nākotne ir apdraudēta. Tāpat jārunā arī, lai, saskaroties ar citiem, mēs nepārtraukti neskandētu nodeldētas klišejas par mūsu vēsturi. Šādā kārtā mēs iegūtu vairāk pašapziņas un saskarsmē ar citiem mazāk skandinātu savas gaudu dziesmas par ilgajiem vergu gadiem, kā zaudējām neatkarību 13. gadsimtā, ka līdz pašam nesenam laikam esam bijuši neatkarīgi tikai divdesmit gadu. Mūsu dzimtenē, tāpat kā Igaunijā, sava provinciāla autonomija Eiropas politiskās struktūrās ir pastāvējusi daudzus gadsimtus, ja arī latvieši nav bijuši noteicēji politiskās, saimnieciskās un kulturālās lietās, tāpat kā daudzus gadsimtus somi Somijā, norvēģi Norvēģijā, zviedri Dienvidzviedrijā, poļi Polijā. Nav arī jāaizmirst, ka Latvijas un Igaunijas valstis valststiesiski ir gadsimtiem veco autonomo Baltijas provinču - Kurzemes, Lielvidzemes un Igaunijas, pēcteces. Un šodienas Latvijas un Igaunijas teritorijas ir vai pilnīgi identiskas ar vairāk nekā trīssimts gadu ilgi pastāvošo Livonijas konfederāciju. Norvēģi no dāņiem savu neatkarību ieguva tikai šī gadsimta sākumā, somi to ieguva vienlaicīgi kopā ar latviešiem, igauņiem. Somijā noteicošās aprindas līdz pat visai nesenam laikam bija zviedru virsšķira. Kad tagadējā Latvijā un Igaunijā dzīvojošās ciltis 13. gadsimtā cīnījās pret vai arī kopā ar vācu un dāņu kaŗapulkiem, Anglijā valdīja nevis angļi, bet franči. Un Čosers (Geoffrey Chaucer) savos «Kenterberijas stāstos» (The Canterbury Tales), kas sarakstīti 14. gadsimtā, apraksta, kā bruņinieks no Anglijas cīnās pret neticīgajiem Baltijā.

Dažādu mūsu vēstures mītu atmešana palīdzētu mums arī uzlabot tā dēvēto Latvijas tēla problēmu, par ko pēdējos gados ļoti norūpējušās ir vadošas aprindas Latvijā, arī trimdā. Varbūt pamatoti, jo Rietumu pasaulē bieži, latviešus pieminot, min tikai to lomu 1905. gada revolūcijā, piemin kā cīnītājus par Ļeņina valstību, kā Hitlera armijas kaŗakalpus. Latvijas tēla spodrināšanai nepalīdz arī Latvijas valdības iestāžu veicinātā un ar prezidenta Gunta Ulmaņa ievadu grezni izdotā bilžu grāmata Latvia, ko izplata Latvijas sūtniecība pie Apvienotajām Nācijām un kas satur sliktā angļu valodā tulkotus, it kā informatīvus rakstus par Latvijas vēsturi, citām problēmām, ieskaitot kādas vācu zīlnieces teikto, ka latvieši neesot eiropeiska tauta (Latvians are not a European people) un tās murgus par Lielvārdes jostu kā latviešu tautas programmu, svētiem rakstiem.

Lai ierosinātu pārdomas par to, ko pasaulē agrāk zināja un ko tagad zina par latviešiem vai, kā tagad bieži mēdz teikt, par Latvijas tēlu, citēšu dažus fragmentus no visu laiku viena no plašākiem latviešu tautas aprakstiem, raksturojumiem, ko sarakstījis ievērojamais vācu ceļotājs ģeogrāfs un bibliotekārs Johans Georgs Kols (Johan Georg Kohl, 18081878), kas labu laiku nodzīvojis arī Amerikā un vairāk nekā pirms 150 gadiem, 1841. gadā, divos sējumos Drēzdenē un Leipcigā publicēja sava grāmata Die deutschrussischen Ostseeprovinzen oder Natur- und Volkerleben in Kur-, Liv- und Esthland («Vāckrievu Baltijas jīu-as provinces jeb dabas un tautu dzīve Kurzemē, Lielvidzemē un Igaunijā»). Šī sacerējuma saīsināta angliska versija The German Provinces on the Baltic ir ievietota autora gadu vēlāk Londonā publicētā sējumā Russia.

Izvilkumi no Kola grāmatas 2. sējuma:

«Cik ilgi vēsture latviešus pazīst, tie parādās kā cietēja un lielākā vai mazākā mērā svešniekiem pakļauta nācija...»

«Viņi, bez šaubām, ir raksturā daudz mīkstāki un padevīgāki nekā to brāļi lietuvieši, un liekas, ka nav nekad arī pratuši ar šķēpu tā rīkoties kā tie. Pretstatā lietuviešiem, tie nekad nav izveidojuši savu varenu dižciltīgo kārtu un kopš daudziem simtiem gadu tie ir klusa, dzejiska un miermīlīga arāju un ganu tauta.»

«Viens ir skaidrs, ka latvietis izliekas tīrīgāks, kārtīgāks un cilvēcīgāks nekā lietuvietis un ka viņu pilnīgi no vāciešiem kārtotā jeb vismaz pārraudzītā mājsaimniecība un lauksaimniecība ir vairākas pakāpes pārāka nekā lietuviešu. » (15. lpp. )

«Latvietis tādēļ lielā mērā lietuvieti nicina un uzskata sevi par krietni pārāku.» (16)

«Kaut tie ar savu valodu, mitoloģiju, dzeju un arī citādi no citām tautām ļoti atšķiras, viņi nekad nav ieguvuši vērā ņemamu politisku patstāvību un neatkarību, un, kamēr mēs vēsturi pazīstam, tie vienmēr ir bijuši varenākām tautām vairāk vai mazāk pakļauti.»

«Kaut gan viņiem nekādā ziņā netrūkst brīvības un neatkarības mīlestības, (..) liekas, ka viņiem pilnīgi trūkst enerģijas, lai šīs dārgās vērtības iegūtu un paturētu.»

«Sabiedriskais dzenulis un cenšanās uzlabot sabiedrisko dzīvi pie viņiem ir varbūt mazāk manāms kā pie jebkuŗas citas tautas. Tas ir tik vājš, ka viņi nav spējuši izveidot pat ciemu pārvaldes, nemaz nerunājot par pilsētu un valsts pārvaldes iestādījumiem.» (35)

«Kopš seniem laikiem latvieši dzīvo izklaidus, kopš seniem laikiem tie nepazīst lielāku sabiedrisku vienību kā ģimeni, kopš seniem laikiem tie mēģina visas lietas paši izdarīt. Nekad tie nesadala pienākumus, un tādēļ tie nekad nav spējuši radīt lielāku sabiedrisku organismu, ko darbina zobrati, kas griež viens otru. Viss pie latviešiem palicis uz attīstības zemākās pakāpes un turpinājies traucējoši šajā nožēlojamā, sīkumainā un saraustītā stāvoklī līdz pat šim laikam.»

«Katrs latvietis kopš seniem laikiem brūvējis, kad tam tas licies vajadzīgs, savu muciņu alus un tādēļ nav izveidojis brūžus. Tie visi kopš seniem laikiem ir bijuši paši sev architekti, sev skroderi un sev galdnieki, un tādēļ tie nekad nav izveidojuši savas cunftes, ģildes, amatnieku un mākslinieku biedrības. Katra ģimene turas pati par sevi, neatzīstot citas, un tā lielas, visu godātas un varenas ģimenes nekad nav spējušas iegūt varu un kundzību. Katrs ir vēlējies dzīvot pa savam prātam savā saimniecībiņā, un tādēļ viss ir palicis anarchistisks, un tā neizveidojās lielākas sabiedriskas vienības, kas vienīgās varētu nodrošināt visu un katra atsevišķo brīvību.» (36)

«Tādēļ šī īpatnējā parādība, ka šī tauta, kuŗai netrūkst visdažādākie talanti un dabiskās dotības, kas, šķiet, būtu spējīga visu darīt un veikt, šī augstākā mērā neattīstītā sabiedriskā dzinuļa pēc neko jēdzīgu nav sasniegusi un ir palikusi pilnīgi nenozīmīga un bezspēcīga. »

Nav neviena Eiropas tauta, kas salīdzinājumā ar latviešiem liktos vairāk mīkstčaulīga un bez enerģijas, pat ne igauņi, kam kopā ar viņiem tas pats jūgs bijis jānes. Viņi ir ar mīkstu sirdi, bijīgi un kautrīgi, bērnišķīgi, poētiski un ar fantāziju apveltīti, likteņa un cilvēku dzelzs gribām padevīgi. Visas šīs labās un sliktās īpašības, kuŗu pretstati vienmēr raksturo vīrišķīgu tautu tikumus un kļūdas, padara tos vienmēr gribīgus būt citu kalpiem, ganiem un zemniekiem. Riskēšanas un tirgošanās talants, kāds ir krievam, latviešiem trūkst pilnīgi, tāpat kā ceļošanas prieks. Kā stādi tie ir ieauguši savas dzimtās zemes gabalā, kas ir viņu paradīze, par spīti visām mokām un rūpēm, ko tiem to paradīze sagādā. Viņu gara poētiskā ievirze padara tos galīgi neveiklus politiskās izdarībās. Jo pastāvīgi pazuduši savas poēzijas vaimanu un slavas dziesmās, tie aizmirst savas laicīgās dzīves postu.» (37)

«Daba latviešus ir apveltījusi bagātīgi ar talantiem, tie ir veikli, viegli izglītojami, apķērīgi. Bet, tā kā tie nekādu citu vietu dzīvē nav ieguvuši kā to, kas ir, arklam pakaļ staigājot, tā visas šīs dotības un spēki viņos snauž kā kalnu dziļumā paslēpts zelts.» (42)

«Pēc dabas latvieši ir pretimnākoši, draudzīgi, atklāti un viesmīlīgi, un, ja kāds svešnieks gadījuma pēc pie viņiem ciemosies, tas visas šīs īpašības augstākā mērā pie viņiem atradīs.» (43)

«Daudzas... ziemeļu tautas, vienalga, vai tās būtu slāvu, ģermāņu, somu vai latviešu izcelsmes, liekas ne tikai savā vispārējā būtībā, bet arī daudzos sīkumos, atsevišķās rakstura īpašībās un paradumos tik līdzīgas, ka dienvidniekam sākotnēji tās visas izliekas kā vienas mātes bērni. Sākotnēji visas tās liekas piederam ziemeļnieku tipam, un tikai pēc kāda laika un pieredzes iegūšanas var atšķirt zem vispārējā tipa atsevišķos veidojumus.»

«Visas tautas, kas apdzīvo mūsu hemisfēras ziemeļu platuma grādus, skaŗ līdzīgā veidā tās pašas ziemeļu vētras. Horu deja kopš daudziem gadu simtiem gājusi viņām pāri tai pašā veidā un deva tām iespēju attīstīt tos pašus kultus. » (48)

«Latviešu tautas tērpi izrotājumu, audumu un darinājumu ziņā nav neko uzkrītoši. Tāpat kā to brāļi lietuvieši, tiem katrā ziņā vislabāk patīk baltā un gaišpelēkā krāsa, atskaitot dažos novados, kur dominē zilā krāsa. Ne tikai sievietes, bet arī vīrieši tērpjas galvenokārt baltās un gaišpelēkās drānās. Šai ziņā tie spilgti atšķiras no to kaimiņiem krieviem, kas viscaur mīl spilgtas krāsas,... un no to ziemeļu kaimiņiem igauņiem, kas tērpjas viscaur melnās drānās, valkā pat melnbrūnas zeķes.» (65);

«Liekas, ka nav neviena tauta Eiropā, kas tā būtu pelnījusi dzejnieku tautas nosaukumu kā latvieši, un neviens novads Eiropā, kas tā būtu pelnījis dzejas zemes nosaukumu kā latviešu apdzīvotā. » (119)

...latviešu poēzijas raksturīgā īpašība ir tā, ka tā ir tautas poēzija, ka to uztur, turpina nevis atsevišķi uznirstoši talanti, bet gan visa tauta tās kopumā. Katrs latvietis ir dzimis dzejnieks, katrs dzejo un prot savas dziesmas dziedāt. Dziesmas plūst no viņu rīklēm tāpat kā cīrulim.» (122)

«Latviešu poēzijas gars, viņu mūzas ģēnijs ir tīri lirisks, jeb liriski idillisks, tāpat kā šīs mierīgās, klusās tautas ģēnijs, kas kopš seniem laikiem nodarbojies tikai ar lauksaimniecību, bišu, lopu un zirgu kopšanu un kas savu garīgo ieviržu un no tām izrietošo vēsturisko apstākļu dēļ ir vienmēr dzīvojis šaurā lokā, svešu tautu vienmēr apspiests, un no šīs šaurās vides allaž bēdzis brīvajā burvju poēzijas pasaulē, kur nav nekādu tirānu vai ierobežojumu.» (126)

«Latviešu pasaule atrodas tālu no vācu celtām pilīm un ierīkotiem dārziem, tālu no dambjiem un šosejām, ko ierīkojuši svešnieki, tā sākas tur, kur ceļus var pazīt no sūnās knapi redzamām vāģu ratu pēdām, kur sākas purvi un meži.» (127)

«[Latvieši] nav neglīti ļaudis, to sievietes bieži ir ļoti daiļas.» (129)

«Latviešu poētiskā valstībā ir ieperinājušies svešnieki, vācieši, kas vienmēr dzīvo kundziski un vienos priekos krāšņās pilīs un brīnumu pilnās pilsētās. Bieži tie ar savu nežēlīgo prozu ielaužas latviešu dzīvē, taču, to darīdami, tie neiznīcina to sapņu poēziju, tie to pat bagātina, kāpina, un latvieši arvien vairāk no savas skarbās īstenības bēg dzejiskās burvju pasaules dzīlēs, tāpat kā zināmu slimību sāpes kāpina fantāzijas intensivitāti. Ja latvieši, tāpat kā mūsu zemnieki, reiz kļūs brīvi un neatkarīgi un, tāpat kā mūsu zemnieki, ar savām rūpēm un vajadzībām attīstīs patstāvīgu ļaužu enerģiju, izdarības un mērķtiecību, var teikt, ka viņu dzejiskā enerģija dils un viņu fantāzija vairs nebūs tik auglīga kā tagad viņu bērnišķīguma un aizbildniecības stāvoklī. Brīvība, saprāts, kristīgās reliģijas gaisma iznīcinās šo latviešu mūzu, kas darbojas un auž krēslā.» (131)

«Latviešu mūzikas instrumenti ir apmēram vēl tādi paši, kā tie bija Arkādijā, kad Merkurs pārvilka stīgas bruņrupuča bruņu čaulai. Tiem joprojām ir vecu vecās stabules, stīgu un pūšamie instrumenti pagatavoti no mežu niedrām un kokiem, no to lopu ādām: dažādas stabules, somu dūkas, kokles, govju ragu taures. ... To kokle ir pavisam atšķirīga no krievu, poļu un vācu citārēm....[latvieši] var stundām klusi sēdēt un klausīties kokles skaņās. Kokles spēlē tikai vīrieši, kamēr galvenās dziedātājas vai vienmēr ir sievietes. Kokles stīgas parasti ir darinātas no vaskotiem pavedieniem, reizēm arī no misiņa stiepulēm, un būtu grūti iedomāties, ka, uz šāda instrumenta spēlējot, var iegūt meistarību, bet tas tomēr notiek. » (181)

«Savās somu dūkās latvietis - vairāk Vidzemē nekā Kurzemē - ir iemīlējies tāpat kā skots... Vidzemē somu dūkas netrūkst nevienos svētkos, un pat lauku darbos latvietis iet somu dūku mūzikas pavadībā.» (183)

«Igauņi gadu simtiem ir dzīvojuši līdzīgos apstākļos kā to kaimiņi latvieši un krievi, un tādēļ daudzas to garīgās ievirzes un īpašības ir līdzīgas. Tomēr pat virspusējs salīdzinājums atklāj šīs tautas lielo atšķirību pašos pamatos.» (193)

«Tērbatā, kur dzīvo visādas tautības, vācieši, kam darīšana ar latviešiem un igauņiem, bieži pārrunā šo tautu īpašības: tie augstāk vērtē igauņu nacionālo raksturu nekā latviešu, kuŗus tie nicina kā gļēvuļus un mīkstčauļus, kamēr no igauņiem tie vairāk bīstas.» (194)

«Latvieši, un vēl vairāk krievi, parasti izturas pieklājīgi, godbijīgi, lišķīgi, toties igauņu daba ir rupja, asa, stūraina....Viņu naids pret saviem apspiedējiem vāciešiem ir vēl liesmaināks un daudz atklātāks.» (195)

«Igaunis, kaut gan enerģiskāks nekā remdenais latvietis, savu enerģiju parāda tikai strīdos, dusmās vai iedomībā.» (197)

«Igauņu mājsaimniecība ir nabadzības, netīrības, nekārtības un trūkuma pati galējība, kuŗai Eiropā nevar rast nekā līdzīga.» (202)

«Salīdzinājumā ar igauņiem latviešu mājoklis liekas kā saprātīgi domājoša gara organizēts.» (204).




Jāmin, ka dažu labu Kola spriedumu, sevišķi par igauņiem, tūlīt pēc grāmatas iznākšanas 1841. gadā gaŗākā rakstu sērijā Tērbatas žurnālā Das Inland kritiski izvērtēja anonīmais autors H. laikam Tērbatas Universitātes profesors Aleksandrs Frīdrichs Heks (Alexander Friedrich Hueck).

Var debatēt, vai Kola vairāk nekā pirms 150 gadiem rakstītie latviešu raksturojumi ir pareizi vai nepareizi, bet, tā kā tiem līdzīgi ir arī citi seni latviešu apraksti, tajos noklausoties, vajadzētu padomāt, vai Kols nav ļoti pareizi attēlojis dažas latviešu pamatīpašības un vai viņa teiktais reizēm varētu būt attiecināms uz mūsu tautu vēl šodien. Šādas pārdomas varētu mūs arī rosināt censties labāk izprast latviešu un tagadējās Latvijas teritorijas vēsturi.

Raksta pamatā ir Jāņa Krēsliņa lasītais referāts Erika Raistera fonda sarīkojumā 1995. Badā, kad pats autors kļuva par šī fonda prēmijas laureātu.

Jānis Krēsliņš ir daudzu rakstu un recenziju autors Rietumos publicētajos latviešu izdevumos, autors izdevumam Foreign Affairs Bibliography: A Selected and Annotated List of Books on International Relations 1962-1972 (1976), kopš 1970, gada recenzents izdevumā Baltic Studies Newsletter, ko laiž klajā Association for the Advancement of Baltic Studies jeb AABS (Baltijas Studiju veicināšanas apvienība).

http://zagarins.net/...13_Kreslins.htm

[Skalagrim]

Kaspars Kļaviņš

Latviešu stereotipiskais pagātnes redzējums

"Vēsturiskie mīti: latviešu stereotipiskais pagātnes redzējums".

Latvieši nebija tikai zemnieku tauta

Visgrūtākais, rakstot par mūsdienu latviešu problēmām, ir pārvarēt to bezdibeni, kas tos atdala no laika, kad latviešu nācija bija izsmalcināta kultūras vērtību baudītāja un radītāja. Latviešu kultūra nebija tikai vienkārša "tautas kultūra", kas aprobežojās ar stilizētas etnogrāfijas un vienkāršotas folkloras prezentēšanu. Glezniecība, dizains, grāmatu noformēšanas māksla – dažādas elitāras kultūras jomas bija latviešu inteliģences kādreizējā aizraušanās, kas vēl savijās ar izkoptu ģērbšanās stilu un šarmu, par kura zudumu tik trāpīgi ir rakstījis Imants Lancmanis.[1] Ne jau tikai arhitektūras dēļ Rīgu dēvēja par Parīzi. Daiļliteratūrā, dzejā un mākslā vēl ir liecības par šo uz visiem laikiem aizgājušo laiku.

Tas ir vēl viens no dzīvotspējīgākajiem un noturīgākajiem mītiem, ka latvietis ir bijis tikai nabaga zemnieks un latviešu senči nav dzīvojuši svešinieku apdzīvotajās pilsētās (Rīgā vai kur citur), kurās tie ieradušies nejauši, trūkuma un vajāšanas dzīti.

Taču senie latviešu zemnieki nebija tikai mazkustīgi vietsēži, tie arī tirgojās un brauca uz pilsētām pārdot savus ražojumus. To labi raksturo latviešu teiciens "līkopu svinēšana", kura izcelsme saistīta ar lejasvācu vārdu lоkфp. Modernā vācu valodā ar to saprot Leitkauf - krāšņu zemnieku pacienāšanu, ko organizēja Hanzas pilsētu tirgotāji. Tikai pēc šādām dzīrēm darījums starp zemnieku un pilsētas tirgotāju varēja notikt. Tā bija sava veida rokasnauda. Livonijā šie līkopi izvērtās par nopietnu tradīciju zemnieku vidū, kuri brauca tirgoties uz Rīgu. Par ko liecina vēl 17. gadsimta avoti.[2]

Latviešu zemnieki pilsētās nebija kautrīgi un pazemīgi lūdzēji, tie iesaistījās saviesīgā dzīvē, pārņemot virkni tradīciju, kas folklorizējoties kļuva par tautas kultūras neatņemamu sastāvdaļu. Līdz ar dziesmām, parunām un apģērba paraugiem no pilsētām lauku vidē ienāca dažādi pilsētas atribūti, un otrādi. Piemēram, Baltijas pilsētās tirgotāji speciāli zemniekiem 18. gadsimtā sāka izgatavot laimi nesošo, pagānisko mājas pūķu suvenīrus.[3] Tie bija zemnieki, kuru apģērbā ceļotājs Reinholds Lubenaus 16. gadsimtā akcentē cepuri ar spalvu[4], un par kuriem laikraksta "Mājas Viesis" redaktors Ansis Leitāns (1815-1874) savā autobiogrāfijā raksta: "Mans tēvs reizēm nostāstīja par vīriem no Kurzemes, kas siekiem dālderus no Rīgas veduši mājā, ko par pārdotu preci ieņēmuši. [..] Valkājuši kamzoļus no sarkanas vadmalas un sieviešiem drānas bija ar zelta un sudraba dzijām cauri austas."[5]

Paskatoties ārpus "mucas", mēs redzam, ka visā Ziemeļeiropā un daļēji Rietumeiropā (tostarp Londonā) Hanzas uzplaukuma gados dominēja Ziemeļvācijas tirgotāji, tāpat kā viduslejasvācu valoda bija tirdzniecības un amatniecības lingua franca vēl 14. un 15. gadsimtā visā Skandināvijā. Hanzas tirgotāji un amatnieki dominēja Visbijā un Bergenē, bet Stokholmā no 13. līdz 15. gadsimtam puse pilsētas rātes sastāvēja no lejasvāciski runājošiem pilsoņiem. Taču arī vietējie iedzīvotāji visās Ziemeļeiropas pilsētās (arī Livonijā) vienmēr būvēja namus, tirgojās un nodarbojās ar amatniecību.

"Vāci" un "nevāci" viduslaiku Livonijā pamatā ir sociāls, nevis nacionāls jēdziens. Vietējie iedzīvotāji, asimilējoties Hanzas pilsētu vidē, kļuva par "vāciem", bet lietuviešu, baltkrievu un citi ieceļotāji bez namnieku tiesībām papildināja "nevācu" rindas.

Tāpēc dīvaina ir latvietības monopola piešķiršana tikai lauciniekiem. Latvieši vienmēr ir bijuši arī pilsētnieki: amatnieki, namsaimnieki, tirgotāji. Ne līvi un leti viduslaikos, ne Rīgas latvieši 16. gadsimtā, protams, nav latviešu nacionālo interešu aizstāvji, un nacionālisms šajā laikā vispār nepastāv (draudžu sadalīšana pēc etniskā principa ir reformācijas nopelns). Taču tie ir seni un īsti vietējie, kuri šeit dzīvoja, nemitīgi papildinot savas rindas ar iedzīvotājiem, kas pilsētā sanāca no laukiem.

Tā nav sagadīšanās, ka reformācijas ievadītājs Livonijā Andreass Knopkens bija latviešu sālsnesēju ģildes loceklis Rīgā. Savukārt ar Rīgas latviešu alus nesēju brālību ir saistīta 1524 .gadā aizsāktās Rīgas pilsētas bibliotēkas izveide, kas atzīta par pirmo publisko bibliotēku Baltijā un par vienu no pirmajām visā Ziemeļeiropā. Tās dibinātājs Nikolavs Ramms bija arī rakstvedis Rīgas latviešu alus nesēju un krāvēju brālībā. Zīmīgi, ka Rīgas latviešu lomu un nozīmi objektīvi un precīzi ir novērtējuši arī vācbaltu zinātnieki.[6]

Tāpat jāatzīmē, ka 20. gs. sākumā Rīgā latvieši veidoja lielāko namsaimnieku procentu (otrajā vietā ebreji, tad vācbaltieši un pēdējā vietā krievi)[7], nemaz nerunājot par to, ka jūgendstila ēkas vairumā ir latviešu arhitektu nacionālā romantisma izpausmes.

Pasaka par 700 gadu verdzību

700 gadu verdzības pasaka neapšaubāmi ir latviešu stereotipu virsotne. No mūsdienu viedokļa būtu labi šo kritiku neizturošo mītu ignorēt, ja vien tas atkal un atkal neuzpeldētu publiskā telpā.

Mūsu vēsture nekādā gadījumā nav "verdzības vēsture". Tā arī nav simtiem gadu ilgas dzimtbūšanas vēsture, ņemot vērā, ka dzimtbūšana Latvijā nostiprinājās tikai 16.gadsimta otrajā pusē (pilnībā - faktiski tikai 17. gadsimtā).[8] Turklāt dzimtbūšanu Latvijā (Kurzemē un Vidzemē) atcēla ātrāk nekā Saksijā, Hannoverē, atsevišķās Austrijas provincēs, Ungārijā, Kongresa Polijā, Īslandē, Krievijā, Lietuvā, Balkānos, Spānijā un Itālijā.[9] Starp citu, Livonijā 16. gadsimtā zemnieku stāvoklis bija labāks nekā Dienvidvācijā. Šeit lielāka ietekme bija spēcīgiem zemes kungiem, kas nepieļāva zemāko vasaļu varas nostiprināšanos, kā tas bija Švābijā, kur tieši sakarā ar šo apstākli arī izcēlās zemnieku karš.[10] Atminos, reiz Latvijas Universitātē Latvijas vēstures kursā tika uzsvērta folkloras loma "latviešu tautas drūmās apspiestības" atspoguļošanā, kā piemēru minot pantiņu: "Es esmu zemnieks Vidzemē, man grūti darbi pasaulē", kas tiešām skanēja kā vaids no tautas dzīlēm. Tikai šī dziesma izrādījās vēlāk tulkota 16.gadsimta vācu zemnieku kara dziesma.[11]

Kura tauta gan Eiropā nav šaušalīgi vergojusi? Tikai ne visu valstu nacionālā mīta pamatā ir verdzības un kalpības motīvi. Vienlaikus pats dzimtbūšanas laiks Latvijā tiek uztverts tikai stereotipu pieļaujamās robežās, proti, kā smags vergu darbs kungu tīrumā vai rijā, nemitīgi pavadīts ar asinskāra vagara pātagas sitieniem. To, ka 18. gadsimts bija apgaismības un hernhūtiešu kustības ziedu laiki, kas radīja veselu izglītotu latviešu literātu, misionāru uzņēmēju paaudzi, kas darbojās ne tikai Baltijā, bet arī Vācijā, Holandē, Īrijā, Iekškrievijā un pat Amerikā, ir atstāts otrajā plānā.[12] Tāpat vērā ņemams ir fakts, ka dzimtbūšanas periodā zemniekiem bija iespējams tikt pie ievērojamas turības un pat aizdot zviedru valdībai naudu, iegūstot atbrīvojumu no muižas klaušām un nodevām, par ko liecina, piemēram, 1705. gada Cēsu muižas vaku grāmata.

Latviešu paverdzināšanas mītam un tā autoram Garlībam Merķelim neticēja jau viņa laikabiedri – Eiropas sociāli ekonomiskās vēstures pētnieki. Tā, piemēram, 1802. gadā Vācijā publicētajā pētījumā par dzimtbūšanas ģenēzi Vestfālenē uzsvērts, ka G.Merķeļa argumenti par latviešu situāciju nav balstīti avotos.[13] Nekādiem paverdzināšanas mītiem netic arī mūsdienu Vācu ordeņa vēsturnieki.[14] Viduslaiku Livonijas avoti pat liecina par pretējo – letgaļi tiek saukti par Zobenbrāļu sabiedrotajiem, tāpat varam izlasīt, ka Livonijā pastāvēja jaunkristīto iedzīvotāju personīgās brīvības un mantas neaizskaramība utt.[15]

Varbūt atbilde uz mūsdienu Latvijā tik bieži uzsvērto verga (jeb kalpa) sindromu tomēr meklējama vēl senākā vēsturē, kas kā nedziedējams aizvainojums izdzīvojusi cauri gadsimtu krēslai? Lasot avotus, jāsecina, ka nē. Nemitīgi karojot ar ārējiem ienaidniekiem – skandināviem, igauņiem, lietuviešiem, Polocku, Pleskavu un Novgorodu – senās Latvijas iedzīvotājiem 13. gadsimtā radās unikāla izdevība šajā cīņā sadarboties ar ieceļotājiem no Rietumiem. Šie atnācēji nebija vācieši šodienas nozīmē, jo vācieši, tāpat kā latvieši, 13. gadsimtā vēl nepastāvēja. Jaunpienācēju vidū bija arī gotlandieši, nīderlandieši (no tagadējās Flandrijas un Holandes), izceļotāji no vēlākās Francijas un citi.

Livonija radās, līvu un letu līderiem noslēdzot militāras savienības ar bīskapu un ordeni. Šo viegli saprotamo pagātnes realitāti atspoguļo kā vēstures avoti (ieskaitot "Indriķa hroniku"), tā vācbaltu un latviešu vēsturnieku pētījumi. Pēc Otrā pasaules kara ievērību guvušais vācbaltu vēsturnieks Manfreds Helmanis uzsver, ka no Lejassaksijas nākošā kristīgā misija 12. gadsimta beigās varēja sākties tikai ar līvu piekrišanu[16], tāpat kā senās līvu un letu zemes (atšķirībā no normāņu iekarotās Britānijas) netika "krustnešu iekarotas", bet iekļautas katoliskajā Livonijā uz līgumu pamata[17], jo šīs ar kaimiņiem nemitīgā karadarbībā esošās tautas ienācējus no Centrālās un Rietumeiropas uztvēra kā savus dabīgos sabiedrotos.

Līdz ar to var teikt, ka Baltijas tautas (izņemot lietuviešu priekštečus) integrējās no Rietumiem atnestajās sabiedrības struktūrās, vietējiem iedzīvotājiem kļūstot par neatkarīgiem bīskapa un ordeņa sabiedrotajiem, lēņavīriem, Vācu ordeņa "pelēkajiem brāļiem", cietokšņos dzīvojošiem amatniekiem utt.,[18] kā rezultātā daudzajos karos iedzīvotājiem izdevās nosargāt savu brīvību, dzīvību un mantu.[19]

Tieši Baltijas senie vietējie iedzīvotāji (vieglā kavalērija, kājnieki) veidoja lielāko Livonijas karaspēka daļu, kas aizsargāja šo zemi. Par Latgales latviešu varonību bezcerīgajā Livonijas beigu posmā liecina Rennera hronika.[20] Livonija citos apstākļos varēja kļūt par latviešu nacionālās mitoloģijas stūrakmeni, īpaši ņemot vērā varonīgās, teiksmām apvītās kaujas, kas vienmēr bijušas svarīgas nāciju pagātnes interpretācijā. Piemēram, 1502.gadā pie Smoļinas ezera ap 5000 vīru lielais Livonijas karaspēks sakāva ap 18 000 maskaviešu, nodrošinot 50 gadu mieru un pasargājot arī Lietuvas lielvalsti no okupācijas, ņemot vērā cara Ivana III militāros panākumus Lietuvā.[21] Ja gribam livoniešus dalīt tautās, uzvarētāju kontingentu veidoja vācu, latviešu un igauņu apvienotie spēki. Tomēr šis notikums mūsdienu Latvijā ne tuvu nav guvis to vietu iedzīvotāju apziņā, ko ieņem Lāčplēša un Melnā Bruņinieka episkā kauja Daugavas krastā, kas ir tikai literāra pasaka.

Dīvaina ir nevis vēstures avotu informācija, bet latviešu lasītāju pilnīgā nespēja šos avotus skatīt, kaut nedaudz atbrīvojoties no stereotipu valgiem. Pie tam latviešu lasītāji vēstures avotus lasa nevis no viduslaiku, bet mūsdienu cilvēka viedokļa, visu uztverot burtiski. Bet hronikās bieži sniegts pavisam cits vēstījums. Tā, piemēram, ja teikts, ka senie letgaļi bija vajāti un pazemīgi, bet lietuvieši – lepni, tas nozīmē tikai to, ka letgaļi bija integrējušies katoļu baznīcā, kļūstot par Eiropas sabiedrības locekļiem, bet lietuvieši nē, jo saskaņā ar kristietības doktrīnu "Dieva bērni" drīkstēja būt tikai pazemīgi (Bībele), bet "tumsonīgie pagāni" (kamēr tie nebija kristījušies) – tikai lepni un augstprātīgi, kas viduslaiku teoloģijā nozīmēja negatīvas īpašības. Ar reālu pazemīgu vai lepnumu šiem hronikas tekstiem vispār nav nekāda sakara.

Pagānisms bija vispārizplatīta parādība

Vēl viens vispārizplatīts stereotips ir uzskats, ka latviešu tautas kultūras unikalitāte slēpjas pagānismā, kas noturējies cauri gadsimtiem, par spīti visiem svešās kristīgās ticības uzspiešanas mēģinājumiem. Tiek klāstīts, ka "mūsu senči sīksti turējušies pie savām saknēm" un tieši šī izolācija arī esot viņu "veiksmes stāsts".

Paraudzīsimies uz to plašāk. Atšķirībā no daudziem citiem kristianizācijas reģioniem Eiropā (ieskaitot Lietuvu), kur svētie koki un pagānu svētnīcas tika nežēlīgi iznīcinātas, Livonijas Vācu ordeņa mestri bija relatīvi toleranti, jo novērtēja vietējo iedzīvotāju lomu zemes aizsardzībā. Tādējādi Livonijā svētie meži tika aizsargāti tāpat kā katoļu kapellas.[22] Vēl 1503. gadā mestrs Valters fon Pletenbergs lēņa grāmatā kuršu ķoniņam Dragūnam ieskaita svēto mežu "Elkavalku".[23]

Turklāt senās Baltijas vietējie iedzīvotāji nebija simtprocentīgi pagāni, tāpat kā ieceļotāji no Rietumiem nebija fanātiski kristieši. Jersika un Koknese, piemēram, bija formāli kristītas grieķu katolicismā (pareizticībā) jau iepriekš. Vēstures avotos netrūkst liecību par Vācu ordeņa locekļu piekopto pagānismu (zīlēšanu pēc putnu dziesmām un lopu kauliem, maģiju, mirušo sadedzināšanu, zirgu un ieroču ziedošanu utt.). Rīgas arhibīskaps 14. gadsimtā apsūdzēja savu sāncensi Vācu ordeni pagānisku rituālu piekopšanā, kā rezultātā uz Livoniju tika nosūtīta inkvizīcija un ierosināta ordeņa izslēgšana no baznīcas.[24]

Pagānismā apsūdzētie ordeņbrāļi netika publiski sadedzināti līdzīgi templiešiem, tikai pateicoties savai spēcīgajai valstij. Iespējams, ka līdzīgi islāma ietekmei Francijā un Itālijā, baltu un somugru tradicionālā reliģija atstāja ne mazāku ietekmi Vācu ordeņa locekļu pasaules uzskatā, bet, vadoties tikai no stereotipiem, vispār nav iespējams šo senču garamantu nozīmi saprast.

Kāds teiks, ka kristīgā ticība tomēr tika uzspiesta ar varu. Kristianizācija Romas baznīcas ietvaros kā varas (jeb noteiktu sabiedrības varas struktūru radīšanas un nodokļu ievākšanas) akts norisinājās visur Eiropā bez izņēmuma, ieskaitot nākamās Vācijas teritoriju, kur Lejassaksijas zemnieki – štēdingi – vēl 13. gadsimta vidū krusta kara rezultātā tika apkauti ar uguni un zobenu laikā, kad Livonijas iedzimtie līvi un leti vēstures avotos tiek atspoguļoti kā "krietni kristieši". Savukārt slavenais cisterciešu mūks Heisterbahas Cēzarijs, kurš par dienvidfranču katariem teica "Kaujiet visus, gan Dievs savējos atšķirs", lībiešu valdnieku Kaupo darbā "Libri VIII miraculorum" (1225-1227) tēlo kā svētu valdnieku.[25]

Sevi saprast var tikai salīdzinājumā ar citiem, tikai latviešu pašizolācijas stereotips to bieži vien nepieļauj.



[1] Jau pirms Pirmā pasaules kara latviešu lasītāja vajadzībām tika publicētas rokasgrāmatas pieklājīgas uzvedības un gaumīga apģērba jomās. Piemēram, Dravnieka ceļvedis „Par pieklājību un smalku uzvešanos” (Jelgava, 1914) u.c.

[2] Redlich Alex. Sitte und Brauch des livlдndischen Kaufmanns. Riga, 1944, 51.lpp.

[3] Turpat, 56.lpp.

[4] Beschreibung der reisen des Reinhold Lubenau. Hg. von W. Sahn. 1. Teil. Kцnigsberg i. Pr., 1912, 53.lpp.

[5] Leitāns A. Autobiogrāfija. Grāfa lielmāte Genoveva. Rīga, 1980, 19.-20.lpp.

[6] Wittram R. Die Reformation in Livland // Baltische Kirchengeschichte. Hg. von R. Wittram. Gцttingen: Vandenhoeck & Ruprecht, 1956, 35.-56.lpp., šeit 45.lpp.; Busch N. Nachgelassene Schrift. II Band. Redigiert von L. Arbusow. Riga, 1937, 5.lpp.; Arbusow L. Studien zur Geschichte der lettischen Bevцlkerung Rigas im Mittelalter und 16.Jahrhundert // Latvijas Augstskolas Raksti, I. Rīga, 1921, 91.lpp.

[7] Kļaviņš K. Latviešu pilsētnieki un pasaka par zemnieku tautu // Kļaviņš K. Apstāvēšana. Rīga, 2009, 146.–155. lpp.

[8] Arbusow L. Die altlivlдndischen Bauerrechte // Mitteilungen aus der livlдndischen Geschichte, 23, 1924–1926; Dunsdorfs E., Spekke A. Latvijas vēsture 1500–1600. Stockholma, 1964, 440.lpp.; Kļaviņš K. Der Rechtszustand der Eingeborenen im lettischen Distrikt Altlivlands: Myhtos und Realitдt // Baltisch – europдische Rechtsgeschichte und Lexikopraphie. Hg. von Ulrich Kronauer und Thomas Taterka. Heidelberg, 2009, 83.–90.lpp.

[9] Kļaviņš K. Dziesma nav vainīga: Solomona Heninga hronikā publicētās Livonijas zemnieka sūdzības ģenēze un interpretācijas jautājumi / Latvijas Vēstures Institūta Žurnāls, 2010, Nr.3/76.

[10] Zmora H. State and Nobility in Early Modern Germany: The knightly feud in Franconia 1440-1567. Cambridge, 1997.

[11] Kļaviņš K. Dziesma nav vainīga: Solomona Heninga hronikā publicētās Livonijas zemnieka sūdzības ģenēze un interpretācijas jautājumi. // Latvijas Vēstures Institūta Žurnāls, 2010, Nr.3 /76.

[12] Par šiem jautājumiem ir daudz rakstīts. Skat. Dr. Gvido Straubes, Dr. Jāņa Krēsliņa, Dr. Gundara Ceipes u.c. publikācijas.

[13] Stьhle W. Ueber den Ursprung des Leib=Eigenthums in Westfalen. Mьnster und Leipzig. 1802, 44.lpp.

[14] Contra–Punkte oder die Kunst sich zu irren. Zentralarchiv des Deutschen Ordens Wien. Bonn, 1968.

[15] Turpat, 17.lpp.

[16] Hellmann M. Die Anfдnge christlicher Misson in den baltischen Lдndern // Studien ьber die Anfдnge der Mission in Livland. Ed. Manfred Hellmann. Sigmaringen, 1989.

[17] Hellmann M. Das Lettenlandim Mittelalter: Studien zur ostbaltischen Frьhzeit und lettischen Stammesgeschichte, insbesondere Lettgallens. Mьnster, 1954.

[18] Kļaviņš K. The Significance of Local Baltic Peoples in the Defence of Livonia (Late Thirteenth-Sixteenth Centuries) // The Clash of Cultures on the Medieval Baltic Frontier. Ed. by A.V. Murray. 2009, 321.–340.lpp.

[19] Kļaviņš K. Kas izveidoja un aizsargāja Livoniju // Kļaviņš K. Apstāvēšana. Rīga, 2009, 7.–20.lpp.

[20] Renner J. Livlдndische Historien 1556–1561. Ed. Peter Karstedt. Lьbeck, 1955.

[21] Kļaviņš K. Cēsis – Latvijas vēstures simbols. Cēsis, 2012.

[22] Kļaviņš K. Sacred Forests (and Trees) in Latvia and in the Latvian Mind. Published in Environmental Philosophy and Landscape Thinking. Ed. by Liina Lukas, Ulrike Plath, Kadri Tььr. Tuglas Literature Centre, 2011.

[23] Turpat.

[24] Kļaviņš K. The Ideology of Christianity and Pagan Practice among the Teutonic Knights: The Case of the Baltic Region // Journal of Baltic Studies, Vol. XXXVII, Nr. 3, Fall 2006.

[25] Kļaviņš K. Heisterbahas Cēzarija vēstījums par Kaupo uzklausīto grēksūdzi un Livonijas recepcija 13. gadsimta Eiropas intelektuālajā tradīcijā // Latvijas Vēstures Institūta Žurnāls, 2013, Nr. 2. / 87.

Kļaviņš K. Dziesma nav vainīga: Solomona Heninga hronikā publicētās Livonijas zemnieka sūdzības ģenēze un interpretācijas jautājumi // Latvijas Vēstures Institūta Žurnāls, 2010, Nr. 3. /76.

http://satori.lv/raksts/6234

[Skalagrim]

Kļaviņš, K.

Baltijas vāciešu un latviešu kopīgā pagātne. Diena. 2003. 19.martā,
______________________________________________________________________

Kas vienoja vāciešus un latviešus? Mīti, realitāte un pozitīvi momenti sadarbībai nākotnē. Baltijas vāciešu vairākums Latviju atstāja. Tomēr arhitektūras un mākslas pieminekļi, muižu centri un parki, vācbaltu jaunieši, kas brauc pie mums gan kā tūristi, gan darbā, liecina, ka kaut kas nav līdz galam sabrucis un varbūt pat kaut ko ir vērts sākt no jauna, uzskata vēsturnieks Kaspars Kļaviņš

Par Latvijas (un Igaunijas) vāciski runājošajiem iedzīvotājiem pēdējā laikā ir daudz runāts un rakstīts, taču vēl joprojām nav panākta kopēja konstruktīva nostādne šī ārkārtīgi aktuālā jautājuma izvērtēšanā. Pie tam tas nav saistīts tikai ar kaut kādu Latvijas sabiedrības nespēju vai nevēlēšanos šai problēmai pievērsties, bet gan ar mūsu zemes (un reģiona) traģisko vēsturi visjaunākajā laikā — Baltijas iedzīvotāju cīņu ar carisko patvaldību un dažādu sabiedrības slāņu pretrunīgo lomu tajā, Pirmo pasaules karu, agrāro reformu un divkāršo okupāciju Otrā pasaules kara laikā. Ja Latvija nebūtu palikusi 50 gadus PSRS okupācijā, neapšaubāmi, šī jautājuma politizēti mitoloģiskā puse būtu pilnīgi nokārtojusies līdzīgi kā zviedriski un somiski runājošo iedzīvotāju kopdzīve Somijā. Varētu jautāt, vai tas tik svarīgi, jo Baltijas vāciešu vairākums taču Latviju atstāja. Tomēr arhitektūras un mākslas pieminekļi, muižu centri un parki, vācbaltu jaunieši, kas brauc pie mums gan kā tūristi, gan darbā, liecina, ka kaut kas nav līdz galam sabrucis un varbūt pat kaut ko ir vērts sākt no jauna. Baltvācieši 1939.—1940.gadā neaizbrauca ne Latvijas valdības, ne Kārļa Ulmaņa gribas rezultātā (atšķirībā no dažām citām Eiropas valstīm, Latvijas valdība nevienu etnisku vai kultūras minoritāti nekad nav padzinusi). Tomēr viņiem Latvija bija jāatstāj piespiedu kārtā, jo bija noslēgts Ribentropa—Molotova pakts, kas paredzēja Baltijas valstu nodošanu PSRS okupācijā.

Mīts

Protams, latviešu sabiedrībā pastāvēja negatīva attieksme pret baltvāciešiem, kas bija saistīta ar sociālām un politiskām pretrunām, Baltijas kārtu sabiedrībai pārejot uz modernu sabiedrību. Šajā ziņā neiztrūka vēsturisku mītu, kuriem bieži bija maz kopīga ar realitāti. Tomēr bez noteiktu mītu izmantošanas vēl līdz šim pasaulē nekur nav notikusi sabiedrības transformācija. Tāpat bija Latvijā, un tur nav vainojami tikai latvieši. Jau XVIII gadsimtā vērojama asa cīņa starp reģistrēto un nereģistrēto muižniecību. Baltijas vācu apgaismotāji sāpīgi pārdzīvoja vecās, reģistrētās muižniecības kundzību ar dažāda veida monopoltiesībām. Pakāpeniski viņi savu protestu pauda, runājot un rakstot par latviešu dzimtbūšanu, kura objektīvi šajā laikā eksistēja un tiešām bija šķērslis sabiedrības attīstībai, kādu to saprata XVIII gadsimta racionālisti. Ļoti nozīmīga šajā ziņā, protams, ir Garlība Merķeļa darbība. Mīts par 700 gadu ilgu "latviešu verdzību" galvenokārt ir tieši viņa nopelns. Vāji orientējoties Baltijas vēsturē, baltvācu apgaismotāji domāja, ka XVIII gadsimtā sevi pārdzīvojusī dzimtbūšana ir atnesta jau līdz ar pirmo vāciešu ierašanos Daugavas grīvā, kas, protams, ir pilnīgas muļķības. Ne XIII ne XIV gadsimtā par kaut kādu dzimtbūšanu Latvijā vispār nevar runāt. Vietējie iedzīvotāji pamatā piedalījās Livonijas karagājienos, kuri XIII gadsimta beigās un XIV gadsimtā intensīvi tika organizēti pret ārējiem ienaidniekiem: Lietuvu un krievu zemēm. Pie tam vietējie iedzīvotāji karoja ne tikai Vācu ordeņa un bīskapu karaspēkos, bet devās arī patstāvīgās kara gaitās, par ko, piemēram, liecina Bartolomeja Honekes XIV gadsimtā sarakstītā Jaunākā Livonijas atskaņu hronika. Tāpat Vācu ordeņa rindās bija liels vietējo iedzīvotāju procents. Sevišķi daudz bija kalpotāju, kas bija nozīmīga ordeņa daļa līdzās bruņiniekiem un priesteriem, par ko liecina liels vietējo iedzīvotāju lietoto priekšmetu daudzums Vācu ordeņa Livonijas atzarojuma pilīs (Ē.Mugurēviča pētījumi). Visur Latvijā ienācēji no rietumiem izmantoja jau agrāk vietējo iedzīvotāju radītās aizsardzības un saimniecības struktūras, ko tik labi savos pētījumos parādījis baltvācu vēsturnieks Manfreds Helmanis. Tāpat jocīgs liekas mīts par mūra pilīm, kuras "iebrucēji tūlīt būvēt sāk", ņemot vērā, ka vēl ilgi vācu un vietējo iedzīvotāju apvienotie spēki plaši izmantoja koka pilis gan dzīvošanai, gan zemes aizsardzībai. Protams, mūra cietokšņi tika būvēti, taču ne jau visur uzreiz masveidā.

Gaiļi un Līveni

Bet kā ar muižniekiem jeb, kā tautiskajā romantikā pieņemts teikt, "vācu baroniem"? Jāņem vērā, ka sākotnēji Livonijas bīskapu vasaļiem lēņa novads piederēja tikai lietošanā, nevis īpašumā, kā jau viduslaikos tas bija parasts (un iespējams) sakarā ar piedalīšanos izlēņotāju bīskapu kara gaitās. Par vasaļiem kļuva arī vietējie iedzīvotāji, no kuriem daudzi ar laiku ģermanizējās. Atliek tikai atcerēties no latviešu brīvzemniekiem cēlušos fon Gaiļu (Gayl) dzimtu un tās lomu Prūsijas un Vācijas vēsturē (no šīs dzimtas nāca gan Prūsijas un Vācijas ģenerāļi, gan vēlākais Veimāras Republikas iekšlietu ministrs Vilhelms fon Gailis, kurš īsu laiku 1932.gadā ieņēma šo posteni). Vācu ordenis savos valdījumos, baidoties no opozīcijas, nemaz nebija ieinteresēts radīt stipru vasaļu kārtu, tādēļ labprāt veidoja mazus lēņus, kurus bieži izdalīja vietējiem iedzīvotājiem (kuršu ķoniņiem u.c.). Atsevišķas ģermanizētas dzimtas savu vietējo izcelsmi nebūt nav aizmirsušas. Tā, piemēram, Anatols Līvens savā profesionāli uzrakstītajā un Baltijas tautām ļoti draudzīgajā grāmatā The Baltic Revolution runā arī par savas dzimtas sākotnēji nevāciskajiem vietējiem priekštečiem. Viduslaikos un arī vēlāk nebija nekas neparasts, ka kādas zemes dižciltīgie runāja pamatiedzīvotāju lielākajai daļai svešu valodu un piekopa citas manieres. Tā, piemēram, pēc Anglijas iekarošanas XI gadsimtā franču normaņi turpināja runāt franciski. Pie tam Anglija no normaņu kundzības nekad "neatbrīvojās". Abas valodas ar laiku sajaucās un izveidoja moderno angļu valodu, kurā ir ļoti daudz franču izcelsmes vārdu. Tomēr angļi sevi jaunajos laikos nebūt neuzskatīja par kādreizējiem franču — normaņu vergiem. Šāda vēstures interpretācija šeit vienkārši neizveidojās citādu sabiedrības attīstības priekšnoteikumu rezultātā. Īru tautas liktenis gan bija dramatiskāks, šoreiz Anglijas ekspansijas rezultātā. Šodien īri savu ķeltu cilmes valodu faktiski ir zaudējuši. Arī norvēģu sākotnējā valoda ir gandrīz zudusi ilgās Dānijas kundzības ietekmē. Salīdzinājumam vēl var minēt krievu muižniecību, kura, nicinot savu tautu, runāja franciski, vai lietuviešu un baltkrievu dižciltīgos, kuri ātri vien pārpoļojās. Šādā kontekstā Latvijas (un Igaunijas) vēsture nebūt nav dramatisks izņēmums. Tieši otrādi, viduslaikos un agrajos jaunajos laikos līdz Ivana Bargā (Briesmīgā) krievu un tatāru karaspēka iebrukumam XVI gadsimtā un tam sekojošajai Livonijas konfederācijas sagraušanai Latvijas un Igaunijas iedzīvotāju stāvoklis, salīdzinot ar citiem Eiropas reģioniem, bija visai labs. To var teikt arī par zemniekiem. Viduslaikos un agrajos jaunajos laikos Livonijā nepastāvēja arī būtiska arogance un naids starp dažādajām iedzīvotāju kārtām un tautībām (vāciešiem, latviešiem, lībiešiem, igauņiem). Par to liecina, piemēram, Baltazara Rusova hronikā (XVI gs.) aprakstītās dažādo zemes pārvaldnieku, vasaļu, garīdznieku un zemnieku kopējās dzīres, spilgtie baznīcas svētki ar zemnieku muzicēšanu utt. (sēdēja un dzīroja taču pie viena galda). Par dzimtbūšanas sākumiem faktiski var runāt tikai no XV gadsimta beigām un XVI gadsimta sākuma, taču arī visai nosacīti un nebūt ne attiecībā uz visiem zemniekiem (zemnieku sabiedrības struktūra Livonijā bija ļoti sarežģīta).

Livonijas spožums

Kaut arī Livonija bija sarežģīta valstu konfederācija, tā tomēr jāuzskata par politisku vienību, kas, kaut arī bija iekšējas nesaskaņas un konflikti (pat kari), aizsargāja savu teritoriju pret ārējiem ienaidniekiem un izšķirošos brīžos spēja vienoties sarežģītu iekšpolitisku un ārpolitisku jautājumu risināšanā. Nopietns pārbaudījums šajā ziņā bija Livonijas ilgstošais konflikts ar Maskavas valsti. Lai arī spēku samērs bija nevienlīdzīgs, ordeņmestram Valteram fon Pletenbergam 1501.—1503.gada karā ar Maskaviju, kurā krievi cieta lielus zaudējumus, izdevās panākt 50 gadus ilgu mieru Livonijā (gan veiksmīgas militāras, gan diplomātiskas darbības rezultātā noslēdzot pamieru, kas nemitīgi tika pagarināts). Uz karu plosītās Eiropas fona tas bija milzīgs sasniegums.

Pletenberga karā tika iesaistīti arī latviešu un igauņu lēņa vīri un plaši zemnieku spēki. Ja viduslaiku plaukumā zemnieku karaspēks šķita nelietojams, tad ar laiku tas kļuva moderns, jo ātri manevrēt spējīgie zemnieku spēki drīz noteiktās situācijās izrādījās pārāki par smagajiem bruņiniekiem. Tieši vieglo anglosakšu stopnieku darbības rezultātā Anglijas karaspēkam izdevās sakaut frančus pie Kresī un Puatjē XIV gadsimtā. Faktiski Vācu ordenis vienmēr izmantoja latviešu un igauņu zemnieku vieglo kavalēriju un kājniekus līdzīgi kā Anglijas normaņi — viegli bruņotos anglosakšu spēkus (ar laiku, protams, pieauga profesionālo karavīru landsknehtu izmantošana). Livoniju, kas ciešāk bija saistīta vienīgi ar Prūsiju, neapšaubāmi var vērtēt kā individuālu politisku subjektu, kurš nebija atkarīgs ne no rietumu, ne Centrāleiropas politiskajiem spēkiem. Mūsdienās Livonijas pagātnes recepcija Latvijā ir piedzīvojusi jaunu renesansi. Bez tās būtu grūti iedomāties, piemēram, latgaliešu identitāti.

Kaut arī pēc Livonijas asiņainā norieta latviešu zemnieku stāvokli vismaz Vidzemē uzlaboja liberālās zemnieku valsts Zviedrijas kundzība, pēc Pētera I uzvaras Ziemeļu karā XVIII gs. Latvijā tiešām iestājās verdzībai līdzīga dzimtbūšana, Krievijas caram akceptējot milzīgu muižniecības varu pār zemniekiem kā ķīlu šīs Eiropas daļas paturēšanai savas austrumu despotijas pakļautībā.

Bet kā tad ar vācu un latviešu attiecībām? Atgriezīsimies pie Garlība Merķeļa, kurš tik emocionāli traģiskās krāsās aprakstīja latviešu stāvokli filozofiskā gadsimta beigās. Ne jau tikai G.Merķeļa darbā Latvieši kritizēta dzimtbūšanas iekārta Baltijā XVIII gadsimtā. Faktiski šeit var runāt par veselu Baltijas vāciešu publicistikas tradīciju, kurā tika runāts par zemnieku smago stāvokli, beztiesību utt. (Snells, Jannaus, Herders). Tas tiešām nebija mīts. Mīts bija šī stāvokļa attiecināšana uz visiem Latvijas vēstures periodiem, sākot jau ar XIII gadsimtu. Zemnieku stāvoklis šajā laikā bija smags, lai cik vienkārši tagad kāds runātu par nacionālo saskaņu šajā laikā un vēlāko nacionālismu, pretrunām, cīņu utt. Vēsture rit savu gaitu, un katrs laikmets atnes savas idejas. Neraugoties uz zemnieku smago ekonomisko stāvokli, XVIII gadsimts ir latviešu nācijas veidošanās un pirmās atmodas laikmets sakarā ar latviešu zemniecības neparasti augsto izglītības līmeni (Vidzemē) šajā laikā, kuru var uzskatīt par fenomenu visas Eiropas mērogā (~60% lasītpratēji).

Tas izskaidrojams ar hernhūtiešu reliģiski sabiedrisko kustību, kurā masveidā iesaistījās latviešu un igauņu zemnieki (vēlāk zināma nozīme bija arī baltvācu mācītājiem, kuri stingri kontrolēja zemnieku bērnu lasītprasmi). Bez reliģiski kritiskas un mistiski ētiskas literatūras drīz vien jau tajā pašā XVIII gadsimtā latviešu hernhūtiešu vidū iedegās nacionālās pašapziņas sārts, kas mobilizēja zemniekus cīņā par savām tiesībām. Taču latviešu nacionālisma sārtu bija iedeguši nevis latvieši, bet Baltijas vācu literāti cīņā pret imatrikulēto muižniecību. Vecajai sabiedrībai, kura pastāvēja iekapsulēta Krievijas monarhijas pavēnī, bija pienācis gals.

Atmodas saasinājums

Vāciski un latviski runājošo Latvijas iedzīvotāju vidū XIX gadsimtā attiecības sāka saasināties. Tas ir pašsaprotami, ja ņem vērā, ka pakāpeniski jauns sabiedrisks slānis sāka konkurēt un gadsimta beigās nopietni izspiest no dažādām Krievijas impērijas struktūrām Baltijas vācu muižniecību un ģermanizēto veclatviešu pilsonību, dzenot sabiedrību pretī gandrīz neapturamai modernizācijai. Tā bija jaunā latviešu pilsonība (jeb buržuāzija): uzņēmēji, namsaimnieki, zemes uzpircēji un rentnieki, ierēdņi, inteliģence. Neaizmirsīsim, ka Krišjānis Valdemārs bija viens no Krievijas modernizācijas autoriem un viņam bija milzīga ietekme cara galmā.

Protams, jaunajos apstākļos radās jaunas idejas un arī jauni mīti vai arī jaunajiem apstākļiem tika pielāgoti vecie. Bez tā būtu grūti izskaidrot Pumpura Lāčplēsi ar negantā vācu iekarotāja Melnā Bruņinieka tēlu, kā arī latviešu mākslu un literatūru šajā laikā vispār. Skan diezgan marksistiski un faktiski ir laiks runāt arī par Kārli Marksu. Latviešu sabiedrība, vāroties straujās industrializācijas katlā, jau bija ļoti noslāņojusies, un rietumu (sevišķi vācu) sociāldemokrātu idejām šeit bija laba augsne. Latviešu sociālisti, draudzējoties ar vācu sociāldemokrātiem, arvien vairāk vērsās pret Krievijas patvaldību un pašu latviešu pilsonību, kura koķetēja ar carismu, neuzticīgi vērojot kreiso spēku aktivitātes.

Konservatīvā Baltijas vācu muižniecība, kas sākumā bija cīnījusies pret Krievijas patvaldību par Baltijas provinču autonomiju, bailēs no latviešu pilsonības konkurences un kreisajiem spēkiem sāka labvēlīgāk skatīties uz Krievijas patvaldību kā potenciālu policistu sadursmes gadījumā. Sabiedrības progress bieži tiek pirkts par dārgu cenu. Baltijas spēki bija pilnīgi sašķēlušies, un 1905.gada revolūcija varēja saasināties līdz atklātam kara stāvoklim. Beigu beigās Krievijas patvaldība tiešām visu noslīcināja asinīs, cenšoties apturēt jebkuru attīstību arī tautu pašnoteikšanās ziņā.

Tomēr Baltijas vāciskais un latviskais elements savādā veidā atrada arī tuvināšanās ceļus. Vācu un latviešu pilsoniskās kultūras bija kļuvušas ļoti līdzīgas, lai gan ar atšķirīgām politiskām idejām, ko vēl veicināja plašas savstarpējas laulības. Mūzikā, mākslā, ainavas izpratnē, sadzīves kultūrā, sabiedrības formālās organizēšanās veidā (Dziesmu svētki, biedrības, studentu korporācijas) un mentalitātē Baltijas vācieši un latvieši varēja viegli saprasties. Pie tam abas kultūras bagātināja viena otru, veidojot specifisko Baltijas kolorītu. Baltvāci bieži augstu vērtēja latviešu mākslas sasniegumus (piemēram, Vilhelma Purvīša glezniecības popularitāte muižnieku aprindās). Savukārt latviešu inteliģences pārstāvji jūsmoja par vācu kultūru (Jānis Poruks etc.)

Dažkārt latviešu un vācu kultūras darbinieki iesaistījās pretējās kopienas aktivitātēs (piemēram, kādu laiku Rīgas Latviešu teātra direktors bija vācietis Hermanis Rode–Ēbelings). Diemžēl Pirmais pasaules karš ļoti polarizēja vācu un latviešu sabiedrības. "Sabiedrības progresa" eksplozija bija pāraugusi pati sevi un uzsēdās Eiropā uz līķu kalnu un kūpošu drupu sēkļa, kurš pirmoreiz ļoti skaidri brīdināja par cilvēces "neierobežoto iespēju" robežām. Moderns tagad kļuva antimodernisms. Tomēr jauna tipa attīstības iespējas nebūt nebija izsmeltas. Vācu muižnieki Latvijā bija palikuši, un liberālā Latvijas valdība ieviesa plašu kultūras autonomiju. Taču agrārā reforma atkal ļoti saasināja baltvācu un latviešu attiecības. Kaut gan agrārā reforma bija tā paša sabiedriskā progresa iemiesojums. Lai cik ļoti un pamatoti to kritizētu, lielo latifundiju laiks rietumu sabiedrībā šķita beidzies. Pie tam uz Krieviju aizvesto fabriku vietā varēja stāties tikai pārtikas eksports, kuru mazās saimniecības toreiz veiksmīgi nodrošināja. Te var daudz runāt par viņu neefektīvumu, ja neņemam vērā cilvēku darba entuziasmu, kas to kompensēja un pārspēja. Katrā sabiedrībā cilvēku entuziasmu nosaka produktu ražošanas nepieciešamība un arī apstākļi, kādos tas notiek (savai gaumei atbilstoša dzīvesveida piekopšana). Tas, protams, neizbēgami saistīts arī ar noteiktu mītu (arī vēstures mītu) apziņu. Tādējādi var labāk saprast tādu mītu dzīvīgumu šajā laikā kā "700 gadu ilgā vergošana vāciešiem" utt.

Kopīga dabas izjūta

Kas tad vienoja vāciešus un latviešus šajā laikā? Neapšaubāmi tā pati sadzīves kultūra, mentalitāte un zināma vērtību izpratne, piemēram, attiecībā uz dabas aizsardzību. Latvijas ainava ar muižu parkiem, iekoptajiem laukiem, zemnieku saimniecībām un saglabātajiem mežiem bija ilgstošas cilvēku darbības rezultāts. Šeit tūlīt jāpiezīmē, ka cilvēku darbība nav jāsaprot tikai kā dabas izmantošana, ātra tirgus veicināšana, nemitīga būvniecība un ekoloģiskas katastrofas tuvināšana (nemaz nerunājot par šāda procesa estētisko pusi). Neviens koks lauku saimniecībā netika stādīts, kā pagadās. Skaistā Latvijas lauku ainava tika veidota apzināti. Un šeit latviešu zemnieks bija tāds pats mākslinieks kā franču vīnkopis savā sfērā.

Liela nozīme mežu saglabāšanā bija arī vācu muižniekiem. Kādreizējie stingrie aizliegumi cirst kokus muižas mežos saglabāja mežu augsni vēlākām paaudzēm. Salīdzinājumam var aplūkot zemes, kur saimniekoja poļu šļahtiči. Cik dīvaini maz mežu tur redzams vēl mūsdienās, kas ainavu padara diezgan vienmuļu un mentāli nospiedošu (piemēram, plašos apgabalos Lietuvā). Arī krievu muižniecības vienaldzīgā attieksme pret dabas likteņiem vēsturiski nesaskanēja ne ar Baltijas vāciešu, ne latviešu domāšanu. Atcerēsimies kaut vai Čehova Ķiršu dārzu, kur dabu var ātri apbrīnot un tikpat ātri izpostīt. Toties Blaumaņa Indrānos koku dzīvība parādīta kā līdzvērtīga cilvēku dzīvībai. Interesanti, ka baltvācu rakstnieka Oskara Grosberga pazīstamā romāna Mežvalde (Meschwalden) nosaukumā tik savdabīgi iekļauts meža nosaukums. O.Grosberga darbi tika tulkoti latviešu valodā un izdoti poligrāfiski augstā līmenī ar pazīstamu latviešu mākslinieku apdari. Ja salīdzinām Mežvaldi ar Eduarda Virzas Straumēniem, varam just ļoti līdzīgu Latvijas lauku izjūtu.

Taču laiks nestāv uz vietas. Reakcija uz rietumu tirgus saimniecības kļūdām Krievijā drīzumā pārauga nežēlīgā totalitārismā, kurš savā ziņā sakņojās jau ilgstošajās mongoļu—tatāru valdīšanas tradīcijās. Vācijā tas drīzumā pārauga līdzīgi šaušalīgā režīmā. Pie tam abu valstu sabiedrības centās histēriski industrializēt rūpniecību, lai panāktu pasaules kundzību, kurā galu galā nebūtu vietas cilvēkam (paradoksālā dabas un dzīvnieku aizsardzības ideoloģija netraucēja Vācijā iznīcināt cilvēkus, tāpat kā Krievijā, propagandējot sociālo vienlīdzību jaunas superpatvaldības vārdā). Latvijas valstij nebija pieņemams neviens no kaimiņu modeļiem, un tieši šo kaimiņu vienošanās šo valsti iznīcināja. Cik traģiski šajā kontekstā skanēja Kārļa Ulmaņa vārdi aizbraucošajiem baltvāciešiem: "Uz neatgriešanos!" Ulmanis politiski šajā gadījumā identificēja baltvāciešus ar vācu nacistiem, vienlaikus pievienojot zināmu porciju vecas mitoloģijas. Tomēr šeit nekādā gadījumā nevar likt vienlīdzības zīmi. Baltvāciešiem nebija citas alternatīvas kā vien aizbraukt, jo ar vācu nacistu piekrišanu Latvija uz laiku bija laipni novēlēta Krievijai un palikšana nozīmētu nāvi. Viņi vairs nebija sava likteņa lēmēji. Tāpat kā latviešu trimdinieku liela daļa, viņi aizklīda tālu pasaulē — uz ASV, Kanādu, Austrāliju. Pēc 50 padomju okupācijas gadiem Latvijā pasaulē atkal ir samilzušas vecās problēmas, tikai spēles iespējas ir kļuvušas mazākas, zeme apdzīvotāka, resursi izsīkuši. Histērisks antimodernisms nav pieņemams, tāpat kā mežonīga peļņas kāre, kas, balstoties uz pārprasta ego apmierināšanu, nerēķinās ne ar dabas, ne cilvēku likteņiem. Krievijā nekas daudz nav mainījies, tāpat nekas daudz nav mainījies cilvēku domāšanā vispār. Diemžēl atkal ir pienācis jauns laikmets, kurā ļoti saasinājušās ekoloģiskas, cilvēkus un dabu saudzējošas vērtības, kus mūsu ekologiem un viņu baltvācu draugiem ir pazīstamas jau no senlaikiem, tikai pēkšņi kļuvušas ļoti modernas. Meklēt draugus mūsu ekoloģiskajām idejām, kas nesaraujami saistītas ar vidi, kura vēl pilnībā nav izpostīta, ir divtik svarīgi. Šajā situācijā ir aktualizējusies mūsu, baltiešu, filozofija, kuras ietvaros varam solidarizēties gan ar Romas klubu, gan ASV ekologiem Kalifornijā, gan Austrālijas un Rietumeiropas ilglaicīgas plānošanas atbalstītājiem. Varbūt izdotos arī pasargāt Latvijas dabu no izpostīšanas — ja nekam citam, tad vismaz tūrisma industrijai jaunajos apstākļos. "Pastāvēs, kas pārmainīsies!"

[*] Kaspars Kļaviņš, Dr. hist. , pētniecības zinātniskais līdzstrādnieks, Monash University, Austrālijā

http://www.historia..../kljavins01.htm

[Skalagrim]

Jānis Kušķis

Latviešu karavīrs, kā tautas vitālā spēka paraugs

”... ir nostiprinājies viedoklis, ka latviešu tauta vēsturē bijusi tikai pasīvs objekts un nevis aktīvs līdzveidotājs. Šāda doma visjūtamāk izpaužas runās par Latvijas vēsturi un latviešu tautas mentalitāti. Runātāji parasti neapjauš, ka no vēstures viedokļa šāds teiciens ir absurds, no psiholoģiskā viedokļa slimīgs un no patriotiskā viedokļa kaitīgs. Uzskatam par latviešu pasīvo lomu vēsturē pamatā ir zināšanu trūkums...”

Tā teica Dr.hist. Edgars Dunsdorfs.

„Verdzības mīts” vēsta , ka latviešus par vergiem padarījuši vācu krustneši, 13. gadsimtā iekarojot Latvijas teritoriju.

Vēstures avoti gan liecina pretējo. Beidzoties krusta kariem, pēc formālas kristietības uztiepšanas un Livonijas konfederācijas izveidošanas iebrucēji bija spiesti rēķināties ar vietējo tautu noskaņojumu. Lai gan Rietumeiropas tirgotāji (Hanza) tagad guva iespēju nepastarpināti tirgoties ar Krieviju, pārmaiņas Livonijas tautu politiskajā un saimnieciskajā dzīvē bija minimālas, jo primāri uz zemniecību balstītā Rietumeiropas ekonomika nevarēja piedāvāt neko jaunu vai labāku. Tāpēc saglabājās gan vietējo iedzīvotāju personiskā brīvība, gan īpašuma tiesības un vairums pirmskristietības laika tiesību un vietējās aristokrātijas privilēģiju ..

Livonijas konfederācijas izveidošanās brīdi, latviešu dižciltīgo dzimtu pārstāvjiem tika garantēts diezgan augsts sociālais statuss. Piemēram, tie latviešu brīvie leimaņi(no vārda –lehus, leeman, t.i. „lēņa vīrs” ) , kas pēc lēņa iegūšanas savā īpašumā kļuva par Livonijas karaspēka bruņiniekiem, ieņēma sociāli augstāku stāvokli nekā vidusmēra vācu bruņinieki-ministeriāļi, kuriem sākotnēji nebija savu īpašumu; ministeriāļi drīkstēja saņemt vienīgi dienesta lēni, kā iztikas avotu uz kalpošanas laiku.

Ir ziņas, ka latviešu leimaņiem, piemēram kuršu koniņu dzimtu pārstāvjiem, tika uzticēta Livonijas karaspēka daļu vadīšana.

Vietējie iedzīvotāji kļuva par amatniekiem, tirgotājiem, civilajiem lēņavīriem (kas nebija karavīri- bruņinieki, bet turēja krogus, dzirnavas, bija kuģu īpašnieki vai kā, piemēram, Jurģis Kalējs, kurš pēc vārda un vēsturiskos dokumentos saglabātā ģērboņa spriežot , 16.gadsimta vidū bija Ordeņa bruņu un ieroču meistars). Livonijas iedzīvotāji „vāciešos” un „nevāciešos” netika dalīti līdz 15. gadsimtam. Pie zemes un dzīvesvietas tika piesaistīti tikai nodokļu parādnieki. Verdzība draudēja vienīgi kā sods par smagiem noziegumiem vai kā karagūstekņa liktenis.

Līdz pat 18.gadsimtam latviešu zemnieku turības līmenis bija ievērojams. Ir zināmi gadījumi, kad Zviedrijai piederošās Vidzemes zemnieki dāvinājuši savam „zemnieku ķēniņam” Zviedrijas karalim Kārlim XI naudas summas līdz pat 650 dālderiem(salīdzinājumam-braucams zirgs tolaik, ap 1700.gadu, maksāja 3,5 dālderu)!

Tirgotāju Šteinhaueru dzimtas vēsture liecina, ka 18. gadsimtā viņi bija visturīgākie Rīgas latvieši. Šteinhaueriem piederēja mājas Vecrīgā, vairākas Rīgas apkārtnē esošās muižas un Bolderājas osta.

Arī agrāku laiku dokumentos ir minēti latviešu izcelsmes tirgotāji, piemēram tādi, kā Indriķis Zemgals un Pēteris Galve. Ir ziņas, ka 1237.g. Pēteris Galve gotlandiešu vārdā vedis sarunas ar angļu karali Henriju par tirdzniecības privilēģijām Londonā. Spriežot pēc viņa uzvārda, viņa izcelsmes vieta varētu būt meklējama Kursā .

Starp citu, dažādos Livonijas laiku, piemēram 16.gadsimta dokumentos, ir minēti tādi latviešu zemnieku vārdi kā: Pēteris Cimdēns, Kaups Buinēns, Tanīss Gropiņš un daudzu citu latviešu vārdi un uzvārdi, kas pierāda, cik nepamatoti ir apgalvojumi, ka latviešu zemniekiem uzvārdi esot parādījušies „tikai XIX gadsimtā, kad Latvijas teritorijā sāka veidoties jaunas sociāli ekonomiskas attiecības, muižām pārejot no klaušu saimniecības uz naudas renti....”

Dzimtbūšana, kas nozīmē zemnieka personisku piederību kungam, aizsākās ar lielām saimnieciskajām, ideoloģiskajām un sabiedriskajām pārmaiņām Livonijā 16. gadsimta sākumā, kad Eiropas ekonomiku sāka ietekmēt Amerikas kontinenta atklāšana. Veidojās muižu saimniecība, pēc katoļu baznīcas reformācijas varu pakāpeniski pārņēma vācu muižniecība, saasinājās nacionālās pretrunas, kuras sasniedza savu kritisko punktu līdz ar Vidzemes, Latgales un Kurzemes pievienošanu Krievijas impērijai 18. gadsimtā . Tieši 18.gadsimtā tika likti idejiskie pamati mītam par verdzību. Mīts radās kā attaisnojums muižnieku varai un dzimtbūšanas tiesībām. Vācu muižnieki uzsvēra, ka viņu priekšteči krusta karu laikā esot ieguvuši zemi un ļaudis uz kara tiesību pamata (de jure belli), kas 17.-18.gadsimtā tika uzskatīts par juridiski pieņemamu argumentu. Starp citu, tā laika Eiropas izcilākā jurista Hugo Grocija 1625.gadā izdotais darbs „Trīs grāmatas par kara un miera tiesībām”, kurā viņš atļāvās apšaubīt šadas lietu kārtības taisnīgumu, jau pēc diviem gadiem tika iekļauts Pāvesta aizliegto grāmatu sarakstā un tur tika turēts līdz pat 1900.gadam.

Jāatzīmē, ka Livonija nebija vienīgā zeme, kur tolaik notika feodālisma un dzimtbūšanas nostiprināšanās. Šis process skāra visu Baltijas reģionu, ieskaitot Dāniju.

Par labiešiem, aristokrātiem, karaļiem.

Dažu latviešu vidū ir izplatīts savāds priekšstats:
„...Latvijā nekādas aristokratijas nebija un nevar būt!”
Vēsturnieki par aristokrātiju (grieķu aristos - labākais; kratos - vara) dēvē tādu valsts pārvaldes formu, kur vara ir koncentrēta šaura valsts iedzīvotāju loka –aristokrātu- rokās. Senāk kādas personas piederību aristokrātijai saistīja ar piemērotību valsts pārvaldīšanas darbam izglītības, kultūras, gudrības, slavenu priekšteču vai pārticības dēļ. Tā bija antīkajā un viduslaiku pasaulē.
Piemēram, senās Romas republikā tās patrīciju un plebeju ģimenes , no kurām tika ievēlētas valsts augstākās amatpersonas konsuli, sauca par nobiles (cildenajiem, labākajiem).

Baltijas krusta karu laika hronikās latīņu vārds nobiles tiek attiecināts uz baltiešu dižciltīgajiem karotājiem. No tā var secināt, ka vārds nobiles pēc jēgas ir radniecīgs latviešu vārdam labieši, par kādiem tautas dziesmās parasti tiek dēvēti valdnieka karadraudzei piederīgie bajāri. Senlatvijā no labiešu bajāru kārtas dzimtām izvirzījās arī zemju valdnieki. Vācijā , Dānijā, Zviedrijā viduslaiku hronisti šādus zemju valdniekus sauca par rex (karaļiem). Latvijas zemju valdnieki, kuri krustnešu dokumentos tiek dēvēti par karaļiem, bija:

Lamekins Rietumkursas valdnieks (13.g.s. 1.puse)

Viesturs Zemgales valdnieks (12. gs. 2. puse - 13. gs. 1. puse).Viņš bija arī pirmais hronikās minētais zemgaļu novadu militārais vadonis, kurš pārstāvēja gandrīz visu Zemgali (izņemot Mežotni) un vadīja apvienoto novadu karadraudžu karaspēku.

Nameitis Zemgales valdnieks (13.g.s. beigās)

Visvaldis latgaļu karaļvalsts Jersikas valdnieks

Tādus , kā Turaidas līvu vadonis Kaupo, Tālavas latgaļu vadonis Tālivaldis un Sotekles latgaļu vadonis Rūsiņš, pēc visa spriežot, arī varētu pieskaitīt pie valdniekiem, tomēr krustneši viņus tā nedēvē.

Mūslaiku cilvēku apziņā ir iesēdies no bērnu pasakām aizgūtais karaļa tēls: valdnieks ar kroni galvā. Patiesībā, sākotnēji kronis tika ieviests senās Romas karaspēkā kā apbalvojums. To piešķīra tam drosminiekam, kurš pirmais ielauzās pretinieka nocietinājumā, vai jūras kaujā pirmais uzkāpa uz pretinieka kuģa klāja .Skaidrs, ka jebkurā senlaiku kaujā karaļa galvenais uzdevums bija vadīt savus karapulkus, nevis pirmam kāpt uz pretinieka nocietinājumu vaļņa. Tāpēc agrīnajos viduslaikos kronis uz kāda Rietumeiropas karaļa galvas tika attēlots ar nolūku radīt iespaidu par viņu, kā par personu pārākajā pakāpē.

Vēlāk kroņa uzlikšanas īstā nozīme aizmirsās un tas kļuva par dažu Eiropas zemju valdnieku simbolu un goda cepures elementu.

Te jāpiebilst, ka t.s. „kristīgajai pasaulei” politiski piebiedroties gribošam valdniekam kronis bija jāsaņem no Romas pāvesta, vai viņa pilnvarotās baznīcas personas.

Piemēram, kā lietuviešu valdniekam Mindaugam, kuru pāvesta uzdevumā 1253.gadā kristīja un kronēja Kulmas(Prūsijā) bīskaps.

Interesanti, ka gadsimtu vēlāk, Skotu sacelšanās vadītājam Robertam Brūsam nācās darīt tāpāt, lai 1323. gadā Anglija viņu atzītu par Skotijas valdnieku un parakstītu ar viņu pamieru.

Te gan jāpiebilst ka vēlāk, pēc žemaišu uzvaras Durbes kaujā 1260.gadā, notikuma iespaidā Mindaugs tomēr atteicās no kristietības.

Aristokrātija, kā valsts pārvaldes forma mūsdienās vairs neeksistē, tomēr nedemokrātiskās valstīs piederība ietekmīgām dzimtām joprojām spēlē savu lomu.

Šodien vārdu aristokrāts cilvēki bieži vien saista ar izsmalcinātas izklaides iespējām, aizmirstot, ka senajā pasaulē piederība aristokrātu ģimenei pirmām kārtām nozīmēja pienākumu pašaizliedzīgi kalpot savai tautai(Vismaz ideālā no aristokrātijas tas tika pieprasīts).

Kā piemēru tādai kalpošanai var minēt leģendāros senprūšu varoņus: krīvu Brutenu un valdnieku Videvutu, kuri savas tautas labā bija gatavi doties ugunī.

Mūslaiku sabiedrībā droši vien būtu vietā runāt par gara aristokrātiem, t.i. personām, kuras sniedz ievērojamu ieguldījumu sabiedrības augstāko vērtību kopšanā: valsts darbiniekiem, zinātniekiem, literātiem, māksliniekiem, piemēram tādiem, kā Brīvības pieminekļa autors Kārlis Zāle, kurš teica: "Es turu par mākslinieka augstāko laimi dzīvot līdzi savam laikmetam, savai tautai, viņas cīņām, ciešanām, ilgām un ideāliem."

Par Latviešu karotprasmi.

Par latviešu karotprasmi liecina ne tikai jaunāko laiku vēsture.
Arī senās Latvijas vēsture ir saglabājusi ziņas par daudzām prasmīgi vadītām kaujām. Piemēram ziņas, par kuršu kaujām ar skandināviem ir atrodamas viņu sāgās.
Tā Snorres Sturlesona „Heimskringlā” ir teikts, ka dāniem kā vasaru, tā ziemu bijis jāsarga savi krasti pret kuršu uzbrukumiem. Šis autors arī stāsta, ka 1049. un 1051.gadā Dānijas baznīcās ir skaitīta lūgšana:”Visuspēcīgais, pasargi mūs no kuršiem!”
Uz posmu starp1177. un 1182 gadu attiecas ziņa, ko sniedz Saksis Gramatiķis par kauju uz Ēlandes salas pie Jernloka ostas. Šis notikums ir tik tēlaini aprakstīts, ka manuprāt, lasītājam būs interesanti to izlasīt nesaīsinātu:

"Kad kara flote bija sapulcināta, dāņi uzzināja, ka kurši posta Blēkingi. Nebija tomēr vēl skaidrs, vai nav tik izplatītas baumas, tāpēc nolēma vispirms izsūtīt Ēlandes salas virzienā izlūku grupu Kristofera, bīskapa Absalona un viņa brāļa Esbjerna Snarpa vadībā. Ēlandes salā dāņi ieguva daudz laupījuma un gūstekņus. Kad dāņi atgriezās uz saviem kuģiem, viņi uzzināja, ka kurši atrodas jūras šaurumā starp cietzemi un Ēlandi. Dāņi atlaida sagūstītos un devās pret kuršiem, kurus viņi atklāja Jernloka ostā Ēlandes salā . Mūsu dienās šo ostu vairs nevar identificēt.

Viens kuršu kuģis kāda piedzīvojuša vīra vadībā bija ieņēmis sarga vietu, turpretī deviņi kuģi bija izvietoti Jernloka ostā. Kuršu jūrnieki pameta kuģus un izklīda ostā, lai pievāktu laupījumu. Kad kurši manīja, ka pret viņiem dodas lieli jūras spēki, viņi izvilka kuģus krastā un gatavojās aizstāvēties uz sauszemes, būdami maldīgās domās, ka uzbrucēji' ir zviedri. Kāds vecs kursis domāja, ka faktiski tuvojās dāņi. "Nav ieteicams tos sagaidīt, " viņš sacīja. Vecais kursis tad pavēlēja savam kuģim airēties prom, bet pārējie kurši palika, paslēpušies krūmājos. Kurši izmantoja to, ka dāņu kuģi nepazina kopmanevrēšanu, un nodarīja ienaidniekiem lielus zaudējumus, iekams dāņu vadība paspēja visus savus karavīrus izsēdināt krastā. Pielaiduši pie krasta Svena Skēlinga un Nikolaja Vendieša kuģus, kas strauji devās citiem pa priekšu, un nogaidījuši, kamēr šo kuģu komandas izkāpj krastā, kurši devās ārā no savām paslēptuvēm un visus izkāpušos nogalināja. Ātri viņi pieveica arī Absalona bruņinieku Tūves Garā un Esgera kuģu ļaudis, kas mēģināja doties palīgā nelaimē nokļuvušo pirmo kuģu komandām. Pēc tam kurši uzbruka Magnusa Skānieša kuģa ļaudīm, kaut gan viņu komandieris, būdams apdomīgāks, bija piebraucis malā attālākā vietā. No pieveiktajiem kuģiem kurši noņēma airētājus un pašus kuģus nogremdēja, ar cirvjiem izcērtot caurumus kuģu sānos. Pēc tam viņi vērsās pret karaļa dēla Šlēzvigas hercoga Hristofera kuģa jūrniekiem, kas bija piebraukuši vēlāk un vilnu dēl pagriezuši kuģa sānus pret krastu. Kurši saņēma dāņu flotes galveno kuģi ar tādu metamo šķēpu un akmeņu krusu, ka dāņi bija spiesti vienīgi aizsargāties un nespēja pāriet uzbrukumā. Pats princis gandrīz pazaudēja dzīvību ― viņu no kuršu rokām izglāba Esbjerns Snarps, kas ar savu kuģi ātri iedrāzās starp briesmās nokļuvušo kuģi un uzbrucējiem. Iedegās pati sīvākā kauja. Ievainojuši tuvākos jūrniekus, kurši sāka vilkt Esbjerna kuģi pie krasta. Varonīgo komandieri, karaļa Valdemāra I jaunības draugu, viņi apdullināja ar saviem šķēpiem un sviestajiem akmeņiem, kad viņš, ballistu pametis, pilnā apbruņojumā no kuģa pakaļgala steidzās uz priekšgalu. Kurši piespieda viņu atkāpties uz agrāko vietu, kur viņš saļima. Visi dāņu jūrnieki, atskaitot kādu grāfu, bailēs ielēca jūrā. Kurši atkal sāka lauzt dāņu kuģu sānos caurumus un kāpt uz kuģiem. Atžilbis Esbjerns Snarps vēl pāris reizes centās nokļūt kuģa priekšgalā, bet kurši ar smagu belzienu noguldīja viņu pusdzīvu pie kuģa stūres. No galvas nociršanas Esbjernu Snarpu paglāba tikai Hristofera kuģa jūrnieki, pārvelkot viņu uz savu kuģi.

Pēc tam kaujā iestājās pārtraukums. Kurši devās atpakaļ uz krastu. Krastā izkāpušie dāņi baidījās ar kuršiem ielaisties tuvcīņā, bet stāvēja šķēpa metiena attālumā. Līdz tumsai abas puses viena otru apmētāja tikai ar šķēpiem, bet, tumsai iestājoties, vispār pārtrauca kauju. Kurši pavadīja nakti savā nostiprinājumā, kas bija izveidots, sarindojot uz krasta ienaidniekiem atņemtos un savus kuģus, spraugas starp kuģiem aizpildot ar klučiem un koku stumbriem. Lai izglābtos no ienaidnieku bultām, kurši nostiprinājuma ārpusi bija apklājuši ar iepriekš saritinātām un satītām kuģu burām. Nostiprinājumam bija tikai divas šauras un zemas ieejas, pa kurām iekšpusē varēja iekļūt tikai pusrāpus. Kurši nakti pavadīja, dziedot kara dziesmas.

Nākošā rītā, kaujai atjaunojoties, kurši tomēr pieļāva lielu kļūdu. Aizrāvušies ar iepriekšējās dienas panākumiem, viņi neplānoja izmantot priekšrocības cīņai nostiprinājumu aizsegā, bet tos pameta un izklaidus skrēja dāņu virzienā. Dāņi jau bija sagatavojušies kaujas kārtībā, novietojot priekšējās rindās labākos spēkus, bet aizmugurē vājākos vīrus. Kurši ar saviem kaujas saucieniem pārbaidīja dāņu vājākos spēkus, kas sāka bēgt. Kaujas sākumā kurši ar šķēpa dūrienu kaklā nogāza kādu Ūlavu, jādomā, ievērojamu dāņu karavīru. Nekārtīgi dodoties uzbrukumā, kurši nebija gaidījuši organizētu prettriecienu no dāņu labākajām vienībām, kuru kaujas garu bija kāpinājis prinča Hristofera rakstvedis anglis Lūkass.

Kurši skrēja atpakaļ uz savu nocietināto vietu, bet nespēja atrauties no uzbrucējiem. Tādēļ viņi to gan sasniedza, bet nespēja vairs sakārtoties kaujai. Viņi gan nodūra dāņu aristokrāta Sitka dēlu Nikolaju, kas bija viens no Pirmajiem ielauzies kuršu nocietinājumā, un viņa brāli Ako, kas ar savu ķermeni gribēja aizsargāt brāli. Dāņi no visām Pusēm iebruka nocietinājumā. Kurši nevienādā cīņā viens pēc otra krita. Tā beidzās Jernloka kauja. "
Spriežot pēc Indriķa Hronikās ziņām, arī zemgaļiem, tāpat kā kuršiem, ir bijuši savi kuģi. Ir minēts gadījums, kad zemgaļi draudēja lībiešiem un vācu misionāriem ar kuģu tauvām „ievilkt Daugavā” Ikšķiles mūru nocietinājumus. Starp citu, tā laika karotājiem tas bija labi pazīstams paņēmiens. Tādā veidā vikingi bija nojaukuši nocietinājumus Temzas krastos Anglijā. Droši vien, tas bija iespējams gadījumos, kad akmens būvju mūrēšanai netika izmantota kaļķa java.
Tomēr zemgaļu, kā karotāju, vārds vairāk tiek saistīts ar sauszemes cīņām. Senkrievu hronika „ Pagājušo laiku stāsts” vēsta, ka 1106.gādā zemgaļi sakāva Polockas kņaza karaspēku, kaujā krita 9000 krievu karotāji. Jāatzīmē, ka pēc tam Zemgaļu zemēs polockieši vairs nerādījās .
1236.gada 22. septembrī kaujā pie Saules lietuvieši, žemaiči un zemgaļi kopīgiem spēkiem iznīcināja Zobenbrāļu ordeņa karaspēku. Krustnešu pusē cīnījās ap 3000.karotāju, no tiem kaujā krita 2700, to skaitā pats Ordeņa mestrs.
Pēc šīs kaujas Zobenbrāļu ordenis vispār beidza savu pastāvēšanu. Mūslaikos šo dienu, kā baltu vienotības dienu, atzīmē gan Latvijā, gan Lietuvā.

Pēc Krievijas vēsturnieka I.Daņiļevska viedokļa tā bija viena no lielākajām un nozīmīgākajām 13.gs. kaujām Austrumbaltijā, salīdzinot ar kuru¸ Krievijas historiogrāfijā izdaudzinātā „Ledus asinspirts”(„ļedovoje poboisče”, kas notika 1242.g. 5.aprīlī uz Peipus ezera starp Livonijas un kņaza Ņevska karaspēku) ir tikai sīka sadursme bez tālākām politiskām sekām. Krustnešu pusē cīnījās ap 1500 karotāju, no tiem kaujā krita 400, bet 50 tika sagūstīti
Tāpāt, kā skandināvu sāgas, arī XIII gadsimta krustnešu hronistu apraksti ir pārpilni ar paraugiem, kas demonstrē senlatviešu karavedēju prasmi likt lietā gan kolektīvos ieročus (akmensmetamās mašīnas, aplenkumtorņus utml.) gan tam laikam atbilstošu taktiku cīņā uz sauszemes un jūrā.
Lūk ko mums vēsta hronists Indriķis par notikumiem 1210.g. Lieldienās, 18.aprīlī:
„Tas bija bīskapa(Alberta) divpadsmitais gads, un baznīca nedaudz dienu vadīja mierā, jo, kad bīskaps, atstājis Līvzemē savus vīrus un dažus krustnešus, ar saviem krustnešiem atradās atceļā uz Vāciju, Zundā (šeit domāts kuģu ceļš starp Gotlandes ziemeļu smaili un tai priekšā esošo Fores salu) jūras krastā pēkšņi parādījās kurši, Kristus vārda ienaidnieki, ar astoņiem sirotājkuģiem. Tos ieraudzījuši, krustneši no kogām iekāpa mazākos kuģos(liellaivās) un traucās pretī pagāniem, taču nepietiekami piesardzīgā steigā ik kuģis centās citus apdzīt, lai pirmais sasniegtu ienaidnieku. Bet kurši, atslogojuši savu sirotājkuģu priekšgalus, pacēla tos virs pretimbraucējiem un vienlaikus izkārtoja kuģus pa pāriem ar brīvu telpu starp ik pāri. Tāpēc krustneši ar pirmajiem diviem mazākajiem kuģiem iebrauca šajā brīvajā telpā starp sirotājkuģiem, bet, tā kā viņi atradās mazākajos kuģos, nevarēja aizsniegt ienaidnieku, kas slējās augstu virs viņiem. Kad ienaidnieki tāpēc dažus no viņiem ar šķēpiem nogalināja, bet daži noslīka un citi tika ievainoti, pārējie atgriezās pie kogām un izglābās. Bet nogalināti tur tika ap trīsdesmit bruņinieku un citu. Bīskaps par viņiem sēroja vairākas dienas...”
Pie šā pietiekami tēlainā apraksta varu piebilst, ka kuršu kaujas kuģis (piratica), pēc visa spriežot, bija vikingu tipa kuģis; tā komanda sastāvēja parasti no 30 vīriem.
Šķiet dīvaini tie latviešu kultūras pētnieki, kas apgalvo, ka kareivīgumam neesot vietas latviešu tradicionālajā kultūrā; jo, lūk, „visas” tautasdziesmas, kas saistītas ar karā iešanu esot sērīgas. Kā tad īstenībā ir?
Sērīgās noskaņas latviešu karavīru dziesmās parādās jaunākos laikos, sākot ar 18.gadsimtu. Tolaik Zviedrijas un Krievijas ķeizara armijās, kur valdīja rungu disciplīna, rekrutēja piespiedu kārtā, reizēm pēc lozes. Tomēr arī tādos apstākļos latvieši nezaudēja dūšu:
Urrā, sveiki, karavīri
Urrā ložu vilcējiņi!(53096)

Lielam kara vadonim
Kazas bārdu noēdušas,
Norūsējis zobentiņš
Pie sāniem karājas (52997)

Senāku laiku latviešu sabiedrībā karavīram bija augsts sociālais statuss. Piemēram viduslaikos, līdz pat 16.gadsimtam tie latviešu karavīri, kas nebija lēņa bruņinieki, tika organizēti parobos. Parobs bija Livonijas karaspēka uzturēšanas sistēmas pamatā. Parasti katrā parobā bija deviņi saimnieki, no kuriem viens bija karavīrs. Paroba pienākums bija uzturēt šo karavīru un viņa karazirgu.
Domājams, uz tiem laikiem attiecas šādas tautasdziesmas:
Deviņ’ ir ošam zari
Devītā saule lēca;
Deviņ’ ir man bāliņi,
Devīts kunga kaŗavīrs (31954)

Re, kur stalti karavīri,
Mani balti bāleliņi:
Pilnas krūtis piekāruši
Ar tērauda gabaliem.(52948)

Kā redzam, šeit nav ne miņas no sērīguma, vai no kareivīguma trūkuma.

Par latviešu karotāju īpašībām un spējām ir saglabājies daudz liecību.
Duisburgas profesors Brants savā 1673.gada ceļojuma aprakstā sniedz šādas ziņas par kuršu koniņiem:”...Viņi gan svešiniekiem, kas viņus apmeklē, var uzrādīt ar zelta stīpu greznotu cepuri, ko viņu senči ieguvuši karā ar zviedriem.Viņiem ir arī liels sarkani krāsots koka kauss, kam ārpusē ir zeltīts uzraksts un kurā var ieliet sešus Rīgas mērus alus( Rīgas stops = 1,275 l). No šī kausa viņi sniedz dzērienu, apsveicot svešinieku. Abus minētos retumus viņi rūpīgi glabā, godinot savus senčus.
Viens no viņiem (kuršu koniņiem) cītīgi mācījās, bet, savējo ne sevišķi cienīts, devies kaut kur uz Vāciju un kļuvis par pulkvedi. Saviem senčiem par godu viņš pieņēmis uzvārdu Ķēniņš (Konig).”
Jādomā, ne velti krustnešu sarakstītajā Atskaņu hronikā, senlatvieši ir apveltīti ar epitetiem: bezbailīgie varoņi, droši, ar nelokāmu prātu...

Kā spilgtāko apliecinājumu senlatviešu karotprasmei gribu minēt zemgaļu valdnieka Viestura tuvcīņas mākslu. Atskaņu hronika mums vēsta, ka XIII.gs. 20.gadu beigās, pēc veiksmīgā uzbrukuma Aizkrauklei, Viesturs ar kādiem 500 vīriem devās atpakaļ uz Zemgali. Markvarts, Aizkraukles pils pārvaldnieks(komturs), savāca papildspēkus un organizēja Viestura vajāšanu. Netālu no kādas zemgaļu pils Markvartam pēkšņā uzbrukumā izdevās pārsteigt atpūtā esošo Viestura vienību .Markvarts jāšus devās virsū zemgaļu vadonim, kas tobrīd sēdēja pie ugunskura .Viesturs savai aizsardzībai paguva pagrābt degošu pagali, īsā tuvcīņā ar bruņoto jātnieku izsita viņam zobus un padarīja Markvartu par rīcībnespējīgu.
Jāatzīmē, ka Viesturam tobrīd bija ap 50 gadu, kas priekš tiem laikiem bija ievērojams vecums!
Šis gadījums tikai lieku reizi apliecina latviešu karotāju drosmi un labi izkoptas individuālās prasmes cīnīties ar vai bez ieročiem.

Pat krietni vēlākos laikos ir sastopamas ziņas par zemnieku vidū tradicionāli izplatīto ieroču pārvaldīšanas mākslu. Tā kāds XVII gadsimta ceļotājs Airmans rakstīja: ”Viņiem pie jostas karājas mazs cirvītis un nazis. Tos viņi prot tik droši mest, ka no 30.soļu attāluma spēj trāpīt plaukstas lieluma mērķī un nekļūdās. Cirvis vienmēr ir tik asi trīts kā bārdas nazis. Viņiem šie rīki karājas pie jostas nevis lai ar tiem strādātu, bet lai aizstāvētos pret lāčiem un vilkiem”.
18.gadsimtā, kad Eiropas armijās tika ieviesta jauna rekrutēšanas sistēma, karavīra arods latviešiem vairs nešķita tik cienījams, kā agrāk. Tāpēc Zviedru karaļa Kārļa XII pavēlei 1701.gada janvārī –formēt latviešu un igauņu bataljonus-sākumā nebija panākumu. Tikai apstākļos, kad savādāk nebija iespējams aizsargāt savas mājas no kara postījumiem, latvieši atsaucās un zviedru mobilizācijas centieni kļuva sekmīgāki.

Lielā Ziemeļu kara laikā (1700.g.febr.- līdz Rīgas garnizona kapitulācijai 1710.g.jūl..) sešiem Zviedru armijas latviešu bataljoniem nācās rādīt ko tie spēj.. Tā pret Šeremetjeva komandēto 12.000 vīru lielo armiju Alūksni aizstāvēja viens vienīgs bataljons-300.cilvēku. Pēc bezcerīgas cīņas,1702.gada augustā šis garnizons bija spiests kapitulēt. Par Alūksnes aizstāvju varonību liecina kapitulācijas noteikumi: „Latvieši ieguva tiesības atstāt garnizonu ar visiem ieročiem un degošiem degļiem rokās un lodēm mutēs”. Šie, tagad nesaprotamie noteikumi, nozīmē, ka garnizons atstāj cietoksni šaušanas gatavībā. Pēc tā laika karošanas tradīcijām tas bija cieņas apliecinājums no uzvarējušā pretinieka puses.

Par latvietības simboliem, „gaismas nesējiem” un apziņas brīvību.

Kā liecina vēsturiskie dokumenti, pēc krusta kara beigām, Baltijas tautu fiziskās labklājības līmenis ievērojami necieta, laika gaitā pat uzlabojās. Piemēram, zemnieku stāvoklis Livonijā pirms Ziemeļu kara (1700.-1721.) bija krietni labāks kā Vācijā. Turpretī garīgās kultūras jomā valdīja stagnācija; aizliegtās latviešu senticības vietā krustneši neko sakarīgu piedāvāt nespēja, jo, kā zināms, lielākā daļa „kristīgā vārda nesēju” tolaik neprata ne lasīt ne rakstīt. Pat bībeles vāciskais tulkojums Vācijā parādījās tikai pēc pāris gadsimtiem, baznīcas reformatora Lutera laikā.
Tāpēc garīgajā frontē Livonijas vadošie ideologi bija spiesti atzīt sakāvi un samierināties ar latviešu pretestību.
Livonijas pirmsākumos bez jūtamiem panākumiem ritēja pat latviešu senticības simbolu - svētvietu iznīcināšanas darbs, uz ko Bībelē Jahve visus kristīgos sirsnīgi aicina:

” Postiet gluži visas tās vietas, kur tie pagāni, ko jūs iemantosiet, kalpojuši saviem dieviem, uz tiem augstiem kalniem, uz tiem pakalniem, un apakš zaļiem kokiem. ” (5. Mozus grāmatā 12.nod.2.)

Acīmredzot, tikai drosmīgākie mācītāji bija ar mieru piedalīties šādās vandālisma akcijās, riskējot izsaukt liela mēroga nemierus.

Varbūt viņi atcerējās sv. Adalberta likteni Prūsijā, kur šis „gaismas nesējs” ignorējot brīdinājumu, „augstākās” idejas vārdā bija apgānijis prūšu svētnīcu...?

Mazticams, ka sv. Meinards būtu vēlējies iet sv.Adalberta pēdās, tomēr viņa misijas neizdošanās, kam sekoja Pāvesta izsludinātais Krusta karš, var būt izskaidrojama, papētot viņa biogrāfiju. Meinards bija priesteris no Sēgebergas augustīniešu klostera un ir zināms, ka Augustīnieši izcēlās ar īpašu neiecietību pret visiem citādi domājošajiem.

Par to, ka atsevišķās Livonijas zemēs latvieši bija izkarojuši tiesības nepakļauties Baznīcas prasībām, sniedz ziņas Burgundijas bruņinieks Žilbērs de Lanua, kuram gadījās ciemoties pie kuršu koniņiem 1413.gada ceļojuma laikā un vērot kādas bēres svētajā( Elka) mežā, kur mirušais tika sadedzināts atbilstoši sentēvu tradīcijai. Šeit redzams, kuršu koniņu saglabātais, seno baltu priekšstats par svētajiem mežiem kā vārtiem uz Aizsauli, pa kuriem senči aiziet un noteiktā gada laikā atgriežas, nesot svētību dzīvajiem.

Senās Eiropas karotāju brālības tika saliedētas galvenokārt ar piederību dzimtām, tāpēc aizvēsturiskos laikos dzimtu Elka mežos tika ņemts koks karoga kāta izgatavošanai. Karogs, kā zināms, ir karavīra vissvētākais simbols.
Ne velti daudzu armiju reglamentos pat līdz mūsdienām ir izdzīvojis noteikums, kas paredz karaspēka daļas izformēšanu par karoga nozaudēšanu; lielāku negodu karavīrs piedzīvot nevar!
Saistībā ar svētajām birzīm pagāja daudzu latviešu paaudžu mūžs; pat mūsdienās tajās, par spīti aizliegumiem, tika godināti senči, meklēti vārdi jaundzimušajiem, gūta svētība svarīgākiem cilvēka mūža darbiem. Tāpēc nav brīnums, ka par spīti latviešu kultūras nīdējiem, daži Elki(Alki) ir saglabājušies līdz pat mūsdienām.
Tāda joprojām ir Elka birzs Kuldīgas rajona Turlavas pagastā, aptuveni pusceļā starp Kuldīgu un Aizputi , kas ir laika un cilvēka pasaudzēta kādreizējā svētā meža atlieka.
Senie ķoniņi panāca, ka ar Kursu saistītos XIII gadsimta līgumos tika noteikts, ka svētmežos kristieši nedrīkst cirst malku un svētmeži nevar būt lietišķu darījumu objekts.
14. – 16. gadsimtā Elki, kā Livonijas vides dabiska sastāvdaļa, tika atzīmēti kartēs un minēti robežu un ceļu aprakstos.
Par to, ka latvietības simboli bija dzīvi pat vēl 17.g.s., liecina baznīcu vizitācijas protokoli :
„Vēl zeļ pagāniski kulti .., buršanas un zīlēšana ar alus kannu un naža mešanu... kāzas un bēres notiek pēc vecām paražām... un veļu mielošana .Un atrodami tāpat starp vecākiem ļaudīm nelokāmi senču kultu kopēji un atklāti „dieva zaimotāji” un svētā vakarēdiena nicinātāji...”
No tā var secināt, ka tolaik latviešu gars vēl nebija iedzīts pagrīdē.
Vienīgi tiem „dieva zaimotājiem”, kas nepiederēja latviešu dižciltīgo pēctečiem, šad un tad tomēr nācās izbaudīt baznīcas ideologu bardzību.
Kāds jezuīts atstāja mums liecību par spīdzinātā un „par buršanu” uz nāvi notiesātā latviešu zemnieka „pēdējo grēku sūdzējumu”, kā „ pulcējušies nelabie gari baznīcā Rīgā.... un šī nelabo sanāksme nobeidzās ar bagātīgām dzīrēm, kurās atskanēja dažādu veidu mūzikas skaņas, ērģeles un cītaras-izņemot latviešu kokli, kuru sauc par Dieva kokli, un viņas tur nebij’, šai mūzikai atskanot...”
Manuprāt, šis jezuīts, nesaprazdams, ko dara, atstājis mums labu liecību par nomocītā latviešu cilvēka spēju smalki „nest cauri” savus bendes pat mirstot !
Domāju, ka tieši te ir jāmeklē atslēga latviešu karotāja izcilo kaujas spēju izpratnei.
„Bailes nāves priekšā- ir labākais pierādījums nepatiesai, draņķīgai dzīvei”, tā rakstīja savā dienasgrāmatā, 1914.gadā ievērojams austriešu filozofs, Austro Ungārijas armijas virsnieks, Ludvigs Vitgenšteins, kurš brīvprātīgi devās I Pasaules karā.
Šā XX gadsimta virsnieka dzīves principi pārsteidzoši saskan ar to attieksmi pret dzīvi, kāda piemita latviešu senčiem.

Piemēram, 17.g.s. Vidzemes Vilkaču prāvas liecina par apsūdzēto latviešu „burvju” tādu absolūto bezbailību un sava godīguma apziņu, ejot nāvē uz sārta, ka pat inkvizīcijas tiesas notārs uzskatīja par vajadzīgu aktā rakstiski atzīmēt, ka „sodāmie ir izturējušies ļoti cildeni ”.

Pārmetot laipu no senatnes uz mūsu laiku, Aleksandra Čaka „Mūžības skartajos” atrodam, ka vēl XX gadsimtā latvietis pret nāvi izturas līdzīgi:

„...Darīšu pēc tēvu paraduma,
Latvietim no nāves baiļu nava.
Kad ir lemts, viņš iet pie savas nāves,
Kā viņš citreiz steidzies ir pie galda,
Sievas auguma un rudzu kūļa.”

Tiem, kas mūsdienās noliedz savas tautas kultūru un klaigā par integrācijas „eiropas kultūrā” vēsturisko nozīmi un baznīcas „svētīgo” lomu tajā, būtu vērtīgi pārdomāt par Ļvovas bīskapa J.D.Soļikovska vēstījumu bijušiem Livonijas augstmaņiem(1600.g.):”No vienas puses jūsu patroni, arhibīskapi, bīskapi un ordeņa mestri ar lielu slavu ir darījuši lielus darbus, ceļot tik daudzas baznīcas, klosterus un pilis, tomēr ar mazu jēgu, parādīdami vesela saprāta trūkumu, viņi nav parūpējušies kaut vienu liceju un kaut vienu akadēmiju dibināt šajā zemē...Šajā zemē nav ne rakstnieku, nav mācītu vīru, tiesību un politisko zinātņu zinātāju...”
Tāda pati aina paveras , lasot Baltasara Rusova „Livonijas hroniku” .
Arī pēc Livonijas pāriešanas poļu aizbildniecībā nekas vairāk par vārdiem izglītības jomā nepavirzījās, jo baltvācu aristokrātija tam sparīgi pretojās.
Turklāt, ja senāk rietumu „kultūru” uzspieda burtiski ievērojot Bībeles pamācības – „ar uguni un zobenu”, tad vēlākos laikos dzelzs rīksti aizvietoja ar alkoholu. Rakstnieks A.Goba savā grāmatā „Ceļš uz Bitarīnu” min vecās baznīcas grāmatā atrasto atgādinājumu, ko kāds mācītājs izteicis Kocēnu muižai. Pēc sena līguma muižai bijis jādod 10 mucas alus un muca brandvīna zemnieku piedzirdīšanai Jāņos Zilajā kalnā, „lai tie mazāk ar pagānu izdarībām noņemas, bet lai vairāk ballējas”.
Par to, ka šis gadījums nav vienīgais mērķtiecīgās nodzirdīšanas piemērs, varam spriest pēc krogu daudzuma to laiku Latvijā. Piemēram pie Rīgas-Valkas ceļa uz katriem trīs kilometriem vidēji sanāca viens krogs(!).
Tikai 1632.gadā Zviedru karalis Gustavs II Ādolfs parakstīja dekrētu par Tērbatas universitātes dibināšanu. Tajos laikos Ziemeļeiropā vēl dedzināja „raganas” un augstskolas nebija brīvas no baznīcas dogmām, tomēr priekš Baltijas tas bija ievērojams solis uz priekšu izglītības jomā.
Divus gadsimtus vēlāk vienīgā Baltijas guberņas augstskola Tērbatā , deva pirmās latviešu tautas atmodas intelektuāļus, to starpā: Krišjāni Valdemāru, Krišjāni Baronu un Juri Alunānu, ap kuriem veidojās jaunlatviešu kustība. Tā bija latviešu progresīvās inteliģences kustība, kura cīnījās par latviešu pašapziņas saglabāšanu.
Šā mērķa sasniegšanai viņi nolēma veikt trīs galvenos uzdevumus:
-kopt savu kultūru,
- atbrīvoties no muižnieku un garīdznieku ietekmes,
-kļūt saimnieciski neatkarīgiem.
Jaunlatviešu darbība palīdzēja atraisīt tautas radošo potenciālu un aizraut šo uzdevumu veikšanā visdažādāko sabiedrības slāņu pārstāvjus. To skaitā krievu-turku karā rūdītu karavīru un dzejnieku Andreju Pumpuru , eposa „Lačplēsis” autoru.
Kā tagad redzam, daudz kas no jaunlatviešu sapņiem ir piepildījies, tomēr ne viss. Viņu iesāktā cīņa vēl nav galā.

http://vilki.lv/latv..._ka_tautas.html