В этой теме нет ответов

[Skalagrim]

Agris Dzenis
Mag. hist., Kandavas novada muzeja vēsturnieks

Kandavas novads Livonijas ordeņa valstī (1253. - 1561. g.)
Fragments no topošās grāmatas “Kandavas novads: teritorija, zeme, ļaudis”

Livonijas ordenis, kurš nodibinājās 1237. gadā kā Vācu jeb Teitoņu ordeņa atzars, bija bruņotu mūku brālība. Tās kodolu veidoja brāļi bruņinieki un brāļi priesteri. Līdz 14. gadsimta beigām par brāli bruņinieku varēja kļūt jebkurš katoļticīgs vīrs, kurš nebija precēts, neslimoja ar nedziedināmu slimību, nebija apkrauts ar parādiem un nebija kāda kalps vai vergs. Lai gan brāļu bruņinieku vairums bija vācieši, vācu tautība nebija obligāta, lai kandidētu uz ordeņbrāļa balto apmetni ar melno krustu. Pastāv iespēja, ka ordeņa bruņinieku vidū bija arī jaunkristītie Livonijas labieši. Livonijas ordeņa brāļu saraksti gan nav saglabājušies, taču starp Vācu ordeņa brāļiem Prūsijā vēl 1437./38. gadā ir minēti 8 prūši.1
Iestājoties ordenī, bruņinieki deva tradicionālos mūku zvērestus: visu mūžu dzīvot nabadzībā (tas nozīmēja, ka brāļiem nedrīkstēja piederēt privāts īpašums; visa laicīgā manta, ieskaitot apģērbu un ieročus, piederēja ordenim kopīgi), šķīstībā (nebija pieļaujama stāšanās laulībā un dzimumsakari), un bezierunu paklausībā ordeņa priekšniecībai. Bez tam bruņinieki zvērēja ar ieročiem rokās aizstāvēt kristīgos un cīnīties pret Kristus mācības un baznīcas ienaidniekiem. Tos pašus zvērestus, izņemot pēdējo, deva brāļi priesteri - teoloģiju studējuši vīri, kas pildīja piļu kapelānu pienākumus un aprūpēja ordeņa teritorijā esošās draudzes. Ordeņa zemāko slāni veidoja brāļi kalpotāji, kuri, stājoties dienestā, mūku zvērestus nedeva. Tie bija zirgkopji, pavāri, tirgotāji, dažādi amatnieki - galdnieki, namdari, kalēji, mucenieki, skroderi, vai pārvaldes darbinieki - muižu pārvaldnieki, ziņneši, bendes. Ordeņa kalpotājos varēja iestāties arī sievietes, kuras dēvēja par pelēkajām māsām. Lielākoties tās bija brāļu kalpotāju sievas, māsas un mātes, kas ordeņa pilīs apkopa slimniekus Vairums kalpotāju bija nevācu izcelsmes, pārsvarā zemnieku jaunākie dēli, kas pēc mantojuma dalīšanas nevēlējās kļūt par vecāko brāļu kalpiem, bet stājās ordeņa dienestā, saņemot dzīvesvietu pilī vai miestā, zemes gabalu, brīvu uzturu pie ordeņa brāļu galda un atalgojumu naudā un graudā. Ordenī nepastāvēja dalījums pēc etniskās piederības: par to liecina fakts, ka ordeņa dokumentos vārds "nevāci" pirmoreiz parādījās tikai 1445.gadā.2 Noteicošais bija piederība katoļu baznīcai un personas derīgums dienestam.
Ordeņa politiskās struktūras pamatā bija hierarhiskas pārvaldes posteņu kāpnes, pa kurām ceļš uz augstākiem amatiem bija iespējams jebkuram drošsirdīgam un gudram brālim bruņiniekam. Livonijas ordeņa priekšgalā atradās vēlēts vadītājs - mestrs (lat. magistrus, vāc. Meister), tiešā tulkojumā – meistars; respektīvi, tāds, kurš bruņinieka tikumos ir sasniedzis pietiekami lielu pilnību, lai būtu paraugs pārējiem brāļiem. Mestru no sava vidus ievēlēja kapituls - augstākā ordeņa padome, kas sastāvēja no apgabalu pārvaldniekiem - komturiem un fogtiem, karaspēka pavēlnieka - landmaršala un galvenā finanšu pārziņa - virsmantziņa. Mestra kompetencē bija spriest par kara pieteikšanu un miera slēgšanu, starptautiskajiem līgumiem, lēņu piešķiršanu un amatpersonu iecelšanu, taču viņa lēmumus vajadzēja apstiprināt arī virspadomei. Apgabalu augstāko karavadoņu un administratoru - komturu (lat. castellanus, viduslejasvācu valodā - cumphtur) galvenais pienākums miera laikā bija rūpēšanās par brāļu apbruņojumu un uzturu, piļu apgādi un nocietināšanu.
Augstākais ordeņa teritorijas pārvaldnieks Kurzemē bija Kuldīgas komturs. Viņus bieži mēdza ievēlēt par mestriem. Ordeņa priekšniecības dienesta hierarhijā par komturiem zemākā pakāpē atradās fogti (lat. advocatus, lejasvācu valodā - Voget). Fogtu amata funkcijām bija civils un saimniecisks raksturs: nodevu ievākšana un tiesas spriešanas pārraudzība. Ordeņa struktūras pamatvienība bija konvents - bruņinieku kopa, kas dzīvoja vienā pilī. Pēc Kristus apustuļu parauga, optimālais konventa locekļu skaits bija divpadsmit, taču Livonijas nelielajās pilīs bie²i vien mitinājās ievērojami mazāki ordeņbrāļu konventi.3
Teitoņu un Livonijas ordeņa valstis, kuru pārvaldes struktūra tika veidota pēc bizantiešu un arābu valstu ierēdņu aparāta parauga, 14.gs. bija centralizētākās, tātad pēc mūsdienu kritērijiem - modernākās valstis Eiropā. Militārā, saimnieciskā un tiesiskā vara bija koncentrēta ordeņa rokās, atšķirībā no lielākās daļas Eiropas valstu, kurās valdnieki varu bija nodevuši grāfiem, kņaziem, hercogiem un baroniem. Vēlēta virsvara pasargāja ordeņa valsti no dinastiju ķildām, kas nebija retums Eiropas karaļvalstīs. Šajā laikā apbrīnu Eiropā izraisīja arī augstā ordeņbrāļu disciplīna., ko noteica stingrie ordeņa statūti. Brāļi bruņinieki pilīs dzīvoja stingru, askētisku dzīvi: ēda pie viena galda, gulēja kopējā telpā, un bez priekšnieka - komtura vai fogta atļaujas pat nedrīkstēja iziet ārpus pils. Par statūtu pārkāpšanu, ordeņa mantas piesavināšanos, varmācību pret pavalstniekiem un stāšanos dzimumsakaros nogrēkojušies bruņinieki tika sodīti ar dažāda ilguma cietumsodu " pie maizes un ūdens". Visbargākais sods – izslēgšana no ordeņa ar sekojošu mūža ieslodzījumu - draudēja par bēgšanu no karalauka, Dieva zaimošanu un homoseksuālismu.
Sabiedriskās attiecības Livonijas ordeņa valstī noteica viduslaiku Eiropā valdošais priekšstats par sabiedrības iedalījumu trijās grupās jeb kārtās - karotājos (bruņinieki un lēņavīri), lūdzējos (garīdznieki un mūki), un strādātājos (zemnieki, amatnieki un tirgotāji). Šāds iedalījums pamatojās uz ģermāņu tiesībām, kas savukārt balstījās uz pagānisko indoeiropiešu sabiedrības uzbūves koncepciju, kas nebija sveša arī senajiem baltiem. Katrai kārtai bija savas tiesības un pienākumi attiecībā pret citām kārtām, un neviena no tām tiesiskā ziņā nebija nostādīta nepilnvērtīgākā vai nicināmākā stāvioklī. Vislabāk kārtu iedalījumu raksturo: "Sakšu spogulis" – 13. gadsimta ģermāņu tiesību kodekss: "Lai būtu zināms, ka svētā kristietībā ir trīs derīgu cilvēku šķiras, un proti: garīdznieki, bruņinieki un zemnieki. Svētai garīdzniecībai jālūdz Dievs par bruņiniekiem un zemniekiem, cienījamajiem bruņiniekiem garīdznieki un zemnieki ir jāpasargā, un labajiem zemniekiem jāuztur garīdznieki un bruņinieki".4
Kārtas nebija stingri izolētas, un zemnieki varēja kļūt gan par garīdzniekiem, gan bruņiniekiem, ja vien bija derīgi šīm nodarbēm un pietiekami uzņēmīgi, lai šo derīgumu pierādītu.
Juridiskais akts, kurš noteica jaunkristīto kuršu un jaunā zemeskunga - Livonijas ordeņa attiecības uz visu ordeņa valsts pastāvēšanas laiku, bija miera līgums, ko 1267. gadā noslēdza mestrs Oto no Luterburgas un visas kuršu zemes vecajo padome.5
Slēdzot mieru, ordeņa galvenais mērķis bija nodibināt pēc iespējas draudzīgākas attiecības ar kuršiem, kas savu militāro potenciālu bija pierādījuši Durbes kaujā un sekojošās cīņās Vidus un Dienvidkursā. To bija iespējams panākt, saglabājot neskartu sociālo un saimniecisko stāvokli, kāds Kursā valdīja pirms kristietības pieņemšanas. Var apgalvot, ka šis līgums tika slēgts kā starp līdzīgiem, nevis starp pakļautajiem un uzvarētājiem, kuri bez ierunām būtu diktējuši savus noteikumus. Kurši un ordenis savstarpēji piedeva viens otram pāridarījumus, kas tika nodarīti 1260. - 1267. gada kara laikā, un apsolījās atdot karā nolaupītos zirgus. Visiem kuršiem tika garantēta personiskā brīvība un tiesības uz esošajiem un jauniegūstamajiem īpašumiem. Ordeņa virskundzības atzīšana izpaudās kā kuršu apņemšanās dot ordenim ikgadēju zemes nodevu - kunga tiesu (lat. census, viduslejasvācu valodā - tyns) - 2 pūrus labības no katra arkla (vienzirga saimniecības). 2 pūri mūsdienu mērvienībās sastādīja 135, 8 litrus,6 un šī nodeva bija krietni mazāka kā labības desmitā tiesa, ko saviem valdniekiem deva Eiropas valstu zemnieki. Kā nodeva ordenim pienācās arī desmitā daļa no kuršu dravniecības produkcijas, nozvejotajām zivīm un medījumiem.
Kuršu klaušas tika noteiktas ļoti niecīgas - 2 dienas pie siena novākšanas un 2 dienas pie malkas sagatavošanas gadā. Izņēmums bija Dienvidu un Viduskursas iedzīvotāji, kas pēc 1260. gada sacēlās pret ordeni - viņiem vienu mēnesi gadā nācās strādāt piļu būves darbos, bet citiem kuršiem šie darbinieki bija jānodrošina ar pārtiku. No citiem pils darbiem, ar ko acīmredzot domāti pils sargu un kalpotāju pienākumi, kurši tika atbrīvoti uz visiem laikiem, kas tomēr neizslēdza iespēju iestāties ordeņa dienestā brīvprātīgi.
Miera līgums kuršu sociālo un saimniecisko dzīvi skāra visai minimāli. Kunga tiesa un klaušas miera līgumā noteiktajos apmēros, iespējams, pastāvēja jau pirms kristīšanās un bija paredzēta pilskungu un karadraudžu uzturēšanai.7 Ordeņa virskundzība nozīmēja tikai tiesības ievākt nodevas un pieprasīt klaušas, spriest par karu un mieru, pakļaut iedzīvotājus karaklausībai, bez tam arī būvēt pilis, dibināt pilsētas un miestus, kalt naudu, iegūt derīgos izrakteņus, iekasēt nodevas par tiltu un dzirnavu izmantošanu.8
Kuršu ciemu satversme un brīvo ļaužu tiesības, kā arī, iespējams, ordenim draudzīgo kuršu pilskungu vara saglabājās. Jāatzīmē, ka ordenis visnotaļ iecietīgi izturējās arī pret pagāniskajām paražām. Tā 1252. gadā ordenis un Kursas bīskaps vienojās, ka baznīcas vajadzībām nedrīkst cirst malku kuršu svētajos mežos9, bet 1254. gada Kursas sadalīšanas līgumā par svētajiem mežiem tiek runāts kā par ārpuskomerciālu lietu, kas nevar atrasties kāda īpašumā un tikt dalīta.10
Kā redzams, ordenis Kursu pakļāva nevis ar ieročiem, bet galvenokārt ar diplomātijas palīdzību, izrādot iecietību pret kuršu iekārtu un paražām. Ļoti svarīga ordeņa motivācija miera slēgšanai bija arī militāro sabiedroto iegūšana, jo ordeņa pozīcijas Baltijā 13. gs. 2. pusē apdraudēja krievi, leiši un prūši. Miera līgums paredzēja kuršu piedalīšanos cīņās ar pagāniem, un, lai kuršus vēl papildus motivētu iešanai karā, ordenis līgumā bija iekļāvis punktu par kuršu atbrīvošanu no kara laupījuma desmitās tiesas došanas zemeskungam. 14. – 16. gadsimtā kuršu karavīri spēlēja lielu lomu ordeņa biežajās cīņās ar leišiem un krieviem.
Ordeņa valstī pastāvēja divas lielākās kārtas: Livonijas ordenis un brīvie zemes iedzīvotāji, katra ar savu pašpārvaldi un tiesībām. Starp šīm kārtām var ievietot lēņa vīrus jeb vasaļus un ordeņa kalpotājus. Ārpus kārtām atradās beztiesīgie vergi - karagūstekņi, parādnieki un noziedznieki, tomēr viduslaiku verdzībai nav nekā kopēja ar jauno laiku parādību - dzimtbūšanu.

Ordeņa pils Kandavā
Livonijas bruņinieku ordenim, kura valstī Kandavas novads nonāca saskaņā ar 1253. gada 4. aprīļa Kursas dalīšanas līgumu, jauniegūtajā teritorijā radās nepieciešamība būvēt nocietinātas mūra pilis, kas kalpotu gan kā cietoksnis un garnizona uzturēšanās vieta, lai aizsargātos pret lietuviešu un vēl nepakļautās Dienvidkursas iedzīvotāju uzbrukumiem, gan kā administratīvais un saimnieciskais centrs. Pils uzbūvēšanas nepieciešamību lielā mērā noteica apstāklis, ka Kandava atradās pie galvenā Livonijas sauszemes ceļa, pa kuru noritēja satiksme ar Vācu ordeņa zemēm Prūsijā. Šis ceļš, Livonijas vēstures avotos saukts par Kara (Heerwege) vai Gaišo ceļu (Helleswege) no Rīgas caur Tukumu, Kandavu, Sabili un Rendu veda uz Livonijas ordeņa valsts Kurzemes daļas nozīmīgāko pili Kuldīgu, kas tika uzcelta līdz 1245. gadam, bet tālāk gāja uz Aizputi, Grobiņu, Mēmeli (Klaipēdu) un Kēnigsbergu, un pastāvējis jau pirms Kurzemes kristianizācijas.11 Gar šo ceļu 13.gs. 2. pusē – 14. gs. ordenis izveidoja nocietinātu piļu sistēmu. Tās atradās vidēji 35 km jeb vienas dienas brauciena ar pajūgu attālumā viena no otras. Pilīs varēja pārnakšņot un atpūtināt zirgus ceļotāji un vēstneši, kā arī ordeņa karaspēka vienības un ārzemju sūtniecības.
Noteiktas ziņas par Kandavas ordeņpils celšanas laiku vēstures avotos nav sastopamas. Literatūrā tikuši minēti dažādi pretrunīgi un nepamatoti viedokļi. Kuresāres skolas rektors J. G. Arndts savā 1753. gadā izdotajā darbā “Livonijas hronika par Livoniju mestru valdīšanas laikā” rakstīja, ka Kandavas pils celta mestra Eberharda no Zeines laikā, 1257.gadā.12 V. S. Štafenhāgena gravīru albumā “Baltijas skatu albums”(“Album Baltischer Ansichten”, 1860.g.) minēts, ka Kandavas pils būvēta Teitoņu ordeņa virsmestra vietvalža Livonijā Eberharda no Zeines laikā, kurš Livonijā darbojies 1252. un 1253. gadā.13 Pili cēlis Eberhards no Zeines 1257. gadā – šāda informācija atrodama arī “Pauluči albumā.”14 Citos darbos, kur, tāpat kā iepriekšminētajos, trūkst atsauces uz avotiem, kā Kandavas pils uzbūvēšanas laiks vēl nosaukti 1254. un 1259. gads, turklāt G. Īvāns šos gadskaitļus kļūdaini nodēvējis par avotos minētiem.15 Pēdējos gados tūrisma ceļvežu sastādītāji bez pamatojuma izšķīrušies par labu kompromisa variantam – tiek minēts, ka Kandavas pils būvēta laikā no 1254. līdz 1259. gadam.
Tā kā pēc rakstīto avotu ziņām nav iespējams noteikt Kandavas pils būvēšanas sākumu, jāpievienojas pētnieka K. fon Lēvisa of Menāra viedoklim, kurš nonācis pie secinājuma, ka Kandavas pils būvēšanas pirmsākumu laiku jāuzskata par nenoteiktu.16 Vadoties pēc vēsturiskajiem apstākļiem, ordeņa nocietinājums Kandavā varētu būt ierīkots neilgi pēc 1245. gada, kad tika uzbūvēta Kuldīgas pils, un radās nepieciešamība apsargāt sauszemes ceļu no Kuldīgas līdz Rīgai, kā arī nodrošināt regulāru satiksmi pa to. Tomēr šāds nocietinājums varēja arī nebūt mūra pils. Iespējams, ka ordeņa garnizons kādu laiku uzturējies Kandavas kuršu pilī. Jaunu piļu būvēšanas jautājums Kurzemē pirmoreiz kļuvis aktuāls 1252. gadā, kad ordeņa mestrs un Kursas bīskaps vienojās par piļu būvi Kursā.17 Par mūra piļu būves sākumu vai intensivizēšanos kuršu zemēs liecina 1267. gadā noslēgtā miera līguma noteikums, kurā tika paredzēts, ka kuršiem, kas atkrituši no kristīgās ticības, vienu mēnesi gadā ir jāpiedalās piļu būvdarbos.18
Rakstos Kandavas ordeņpils kā fogta sēdeklis jeb rezidence pirmoreiz minēta Rīgas pilsētas sūdzībā par ordeni, kas rakstīta 1312. gada maijā. Tas nozīmē, ka šajā laikā pils jau ir bijusi uzbūvēta,19 un tajā dzīvojis bruņinieku konvents ar fogtu kā priekšnieku. Pirmā precīzi datētā liecība par Kandavas pili ir 1318.gada 15.maijā Livonijas ordeņa mestra Gerharda no Jokes pilī izdotā lēņa grāmata.20
Tātad rakstītās ziņas un vēsturiskie apstākļi liecina, ka Kandavas ordeņpils būvēšana nav sākta agrāk par 13.gs. vidu. Precīzākas ziņas par pils būvēšanas laiku spēj sniegt pašas pils būves un to būvveids.
1245. gada 7. februārī pāvesta sūtnis Prūsijā un Livonijā Sabīnas bīskaps Gviljelmo pasludināja, ka Kursa atzīstama par Prūsijas sastāvdaļu.21 Arī vēlākajos gadsimtos politiskie un saimnieciskie sakari starp Kurzemi un Prūsiju bija ievērojami intensīvāki nekā ar Livonijas austrumu daļu, ko lielā mērā noteica ģeogrāfiskais novietojums. Tādēļ pastāv pamatojums analoģiju meklēšanai starp Kurzemes un Prūsijas ordeņpiļu būvēm un to datējumu.
Līdzīgi kā kuršu pils, Kandavas ordeņpils ir būvēta dabiski aizsargātā vietā – uz Abavas senlejas zemesraga. Vietas izvēlē noteicošais bija zemesraga augstums, kas ļāva tālu pārredzēt apkārtni. Zemesrags izstiepts Z-D virzienā, un visapkārt tam ir stāva nogāze, izņemot Z galu, kur pilskalns no apkārtnes bija atdalīts ar aizsarggrāvi, un kur atradušies pils vārti.22
Saskaņā ar arheologu Andra Caunes un Ievas Oses uzmērījumiem, ap 140 m garo un 50 m plato zemesraga augšdaļu ietver 1,1 – 1,5 m bieza aizsargsiena.23 No laukakmeņiem mūrētās sienas plānojums veido neregulāru trapeci, kas pieskaņota kalna virsas reljefam. Apmēram 100 m garās, gandrīz taisnās ārējā mūra R malas iekšpusē atrodas mūra daļas, kas varētu būt ēku pamati. K. fon Lēviss of Menārs uzskatīja, ka tieši šeit meklējamas pils senākās ēkas, kas kopā ar ārējo aizsargsienu būvētas 13.gs. 2. pusē.24 1827. – 1830. gadā zīmētajā Kandavas pilsdrupu plānā no „Pauluči albuma“ iezīmētas pie R aizsargsienas tieši piebūvētas lielas taisnstūrveida celtnes – domājams, sena dzīvojamā korpusa aprises. Šīs būves iekšējās sienas paliekas redzamas 1802. gadā tapušajā H. F. Vēbera zīmējumā, kurā attēlotas arī kādas divstāvu celtnes taisnā leņķī novietotu divu sienu paliekas pilskalna Z galā 25 – visticamāk, tas bijis vārtu tornis, caur kuru vedusi ieeja pilī. „Pauluči albuma“ plānā vārti iezīmēti A sienas taisnleņķa izvirzījumā 26, kas gan neatbilst ordeņa piļu būvprincipiem, un vārtu līnijas, kā to liecina no saglabājušos mūru iezīmējumiem atšķirīgais krāsojums, visticamāk bijušas tīri hipotētiskas.
Analoģiskas satāvdaļas bijušas agrīnajām ordeņa mūra pilīm Prūsijā, kas būvētas pirms 1270. gada. Līdz 1250.gadam mūra cietokšņus ordeņa zemēs Prūsijā vispār nebūvēja, bet ierīkoja no zemes uzbērtus nocietinājumus ar koka palisādi, pārsvarā bijušajos prūšu pilskalnos.27 Agrīno mūra piļu ārējais aizsargmūris veidoja lielākoties neregulāru trapeci, kuras aprises bija pieskaņotas pilskalna reljefam. No iekšpuses mūrim tika piebūvēti viens vai divi mūra dzīvojamie korpusi, kā arī koka saimniecības ēkas.28 Piļu aizsargmūros nereti tika iebūvēti kvadrātiski aizsargtorņi, no kuriem visizplatītākie bijuši vārtu torņi.29 Vairākas pilis Prūsijā 13.gs. būvētas kā patvēruma vietas krustnešiem un jaunkristītajiem – aizsargmūra ietverts liels pagalms. Virs ārējā aizsargmūra bija izbūvētas „ieroču ejas“ – ar koka jumtu segtas galerijas, no kurām veikt uzbrūkošā ienaidnieka apšaudi.30
Vēlāk nekā ārējais aizsargmūris ar tam pieguļošajām ēkām Kandavā tika uzbūvēta pils galvenā celtne – konventa brāļu dzīvojamā ēka un fogta rezidence. Tās ārējā perimetra izmēri ir 34,2 x 31,5 m. Konventēkas 1,8 m biezie mūri būvēti uz 2 m bieziem pamatiem no laukakmeņiem, bet logu un durvju ailas izmūrētas no 9-10 x 15-15,5 x 30 cm lieliem ķiegeļiem.31
Līdz ar konventēkas uzbūvēšanu ārējā aizsargmūra ietvertais pagalms funkcionāli no pils pārtapa par priekšpili. Starp ēkas R sienu un ārējo aizsargmūri no priekšpils ārējās daļas ziemeļos uz iekšējo priekšpils daļu dienvidos vedis 3,5 līdz 4 m plats, bruģēts ceļš.32 Virs zemes labi sazīmējams ir tikai konventēkas 10 m platā rietumu korpusa iekšējā mūra fragments. 20.gs. sākumā tajā bija saglabājusies ieejas vieta un niša ar mazu lūciņu, kas vērstas uz A. Pētnieks Karls fon Lēviss of Menārs izteicis minējumu, ka R korpusā atradušās saimniecības telpas un virtuve.33
Konventēkas austrumu ārējās sienas turpinājums liecina, ka ēkai bijis arī ziemeļu korpuss. Turpinājuma ārpusē uz A atrodas 3 x 4 m lieli, četrstūraini pamati. K. fon Lēviss of Menārs un G. Īvāns pieļauj iespēju, ka pamati piederējuši kāpņu tornim vai par kāpņu torni pārbūvētai pils dievnama - kapelas altāra daļai. Pēc pētnieku domām, kapela bijusi piebūvēta fogtejas Z korpusa ārējam mūrim.34
Tiktāl par Kandavas pils galveno ēku, vadoties pēc pilsdrupu parametriem un agrāko pētnieku secinājumiem. Jau K. fon Lēviss of Menārs pieļāva iespējamību, ka Kandavas konventēkai bijuši četri korpusi tāpat kā citām lielākajām ordeņa konventēkām. Šāda konventēku tipa aizsākumi meklējami Prūsijā, kur laikā no1270. līdz 1300.g. būvētas konventēkas ar 3 vienāda platuma korpusiem, kas novietoti taisnā leņķī ap iekšējo pagalmu – agrīnās kastelas. Pamatu ārējais perimetrs veidoja nedaudz izstieptu taisnstūri.35 No 1300. līdz 1330. gadam būvētas „klasiskās kastelas“ – kvadrātiska plānojuma ēkas ar četriem korpusiem ap iekšējo pagalmu.36 Kastelas nosaukums radies jau senajā Romā, kur tas attiecināts uz taisnstūra plānojuma mūra nocietinājumiem.37 Pēc 1244.g. rakstiski tika fiksēti Vācu ordeņa noteikumi jeb statūti, kas katrā konventa ēkā pieprasīja mūkiem – bruņiniekiem paredzētas klostera telpas: kapelu, kapitula jeb sapulču zāli, reflektoriju jeb kopīgo ēdamtelpu, dormitoriju jeb kopīgo guļamtelpu un firmāriju jeb slimnieku telpu, un kastelas tips bija arhitektoniski vispiemērotākais nepieciešamo telpu ērtam un kompaktam izvietojumam. Statūti katrā pilī paredzēja konventu no 12 bruņiniekiem, taču praksē šis skaits ļoti bieži bija mazāks.38 Visticamāk, Prūsijas kastelu būvētāji iespaidojušies no Čehijas, Saksijas un Reinzemes 13.gs. beigu regulārā plānojuma piļu paraugiem, kā arī no cisterciešu mūku klosteru arhitektūras.39 Ordeņa kastelas bija savdabīgi klostera un cietokšņa hibrīdi, kuros atradās bruņoto mūku – ordeņbrāļu dzīvojamās un reprezentācijas telpas, ieroču un pārtikas noliktavas. Kastelas tipa ordeņa konventēkas Latvijā – Rīgā, Salaspilī, Ādažos, Aizkrauklē, Alūksnē, Kuldīgā, Ventspilī un Jelgavā būvētas ap 13.gs. beigām – 14.gs. pirmo ceturksni.40
Ordeņa kastelu būvē pastāvēja noteikti principi, kas noteikti, salīdzinot Prūsijas kastelas, un ar nelielām variācijām raksturīgi arī Latvijas teritorijā būvētajām ordeņa kastelām. Parasti visiem kastelas korpusiem bija trīs galvenie stāvi. Pirmais jeb pamatstāvs tika izbūvēts zemes līmenī vai daļēji iedziļināts. Zem tā varēja atrasties pagrabi – vai nu zem viena, vai vairākiem korpusiem. Pagraba un pamatstāvi kalpoja kā munīcijas, ieroču un pārtikas noliktavas un saimniecības telpas (brūži, virtuves), tur atradās hipokausta krāsnis, no kurām ieplūda karsts gaiss remteros un kapitula zālēs.41 Pamatstāva telpām bija mazi lodziņi nevis uz kastelas ārpusi, bet uz iekšējo pagalmu. Ziemeļu vai dienvidu korpusa vidū cauri pamatstāvam uz kastelas iekšējo pagalmu veda vārtu velve.42 Kastelas stūros bieži atradās nelieli četrstūraini tornīi, kam bija lielākoties dekoratīvas funkcijas.
Galvenais kastelas stāvs bija otrais, kur atradās bruņinieku un priesterbrāļu telpas. To griesti bija ievērojami augstāki kā pamatstāvā; arī uz kastelas ārpusi vērstie logi izcēlās ar savu monumentalitāti. Lielākā kastelas telpa bija kapela, kas atradās ziemeļu vai dienvidu korpusā virs iekšējiem vārtiem. Tās altāra daļa, atbilstoši katoliskās baznīcas kanoniem, bija orientēta uz austrumiem, bet griesti nereti pacēlās divu stāvu augstumā un aizsniedza jumtu. Kapelas korpusā uz rietumiem atradās otra lielākā telpa - kapitula zāle, no kapelas atdalīta ar starptelpu, bet citos korpusos galveno telpu tuvumā novietojās kopīgā ēdamzāle un guļamtelpa. Galvenā stāva mazākajās telpās dzīvoja pils komandanti vai tika izmitināti viesi.43 Virs galvenā stāva reizēm atradās starpstāvs, taču lielākoties tam uzreiz sekoja jumta jeb ieroču stāvs, kam logu vietā bija uz pagalmu vai ārpusi vērstas šaujamlūkas.44
Durvis uz pirmo divu stāvu telpām veda no divstāvu galerijas jeb krustejas, kas aptvēra iekšējo pagalmu. Līdz 14.gs. krustejas būvētas no koka, vēlāk – no koka un ķieģeļiem.45
Jau Kandavas pilsdrupu attēli rosina domāt par konventēkas atbilstību ordeņa kastelu būvprincipiem. Gan J. K. Broces 1794. gada akvarelis – Kandavas pilsdrupas skatā no A, no Abavas kreisā krasta,46 gan H. F. Vēbera 1802. gadā tapušie Kandavas zīmējumi – viens ar skatu uz pilskalnu un pilsdrupām no DA, otrs – no Z 47 rāda, ka ēkai bijuši trīs stāvi, par ko liecina redzamās pamatstāva ārējās sienas bez logiem, galvenā stāva augstās logu ailas, no kurām daudzas jau zudušas, un regulāri izvietotie ierobojumi apdrupušo ārējo sienu augšdaļā – visticamāk, ieroču stāva šaujamlūkas. Zīmējumos attēloti ziemeļu, rietumu un austrumu korpusu iekšējo sienu fragmenti. Broces akvarelī redzamas arī lielas logu ailas dienvidu ārsienā, kas liek domāt par dienvidu korpusa iespējamo pastāvēšanu, kura iekšējās sienas nav saglabājušās.
Avots, kas liecina par avārijas stāvoklī esošās Kandavas konventēkas telpām, to izkārtojumu un sniedz iespēju salīdzināt tos ar ordeņa kastelu būvprincipiem, ir hercoga ierēdņu 1699. gadā sastādītais Kandavas hercoga muižas inventārapraksts.48 Tā kā Kandavas pils nebija hercogu rezidence, jādomā, ka hercogistes laikos lielākas pārbūves tajā netika veiktas. Nav uzietas arī ziņas par pārbūvēm un remontiem, tādēļ var pieņemt, ka telpu iedalījums saglabājies no ordeņa laikiem. Apraksta sākums, kurā, iespējams, sniegtas ziņas par ārējo vārtu torni un daļu pamatstāva telpu, ir nozaudēts.
Zem pils galvenās ēkas (Steinhaus) atradies pagrabs ar trim durvīm. Nav zināms, vai pagrabs atradies zem visiem korpusiem, vai arī tikai zem ziemeļu korpusa, par ko mūsdienās liecina apmēram desmit metrus platā terase ziemeļu korpusa vietā vidēji 2 m zem pārējo konventēkas mūru virszemes līmeņa, kas varētu būt radusies, noārdot pagraba mūrus. Iekšējie vārti atradušies ziemeļu korpusa vidū, par ko liecina aprakstīto telpu secība un tās atbilstība saglabājušos un zīmējumos redzamo mūru plānojumam. Pa labi no vārtiem kāpnes vedušas uz galeriju no koka, pa kuru inventarizētāji nonākuši pirmajā korpusa telpā ar 8 logu blokiem, kuros bijušas 17 rūtis un 4 vēdlodziņi. Pēc tālākminētās „augšējās zāles“, kurai kā vienīgajai pils telpai minēts logu ailu skaits – 7, kuros atradušies 28 logu bloki, varam aprēķināt iespējamo bloku skaitu vienā ailā – 4.
Durvis no šīs telpas vedušas pa kreisi – tātad rietumu blokā, starptelpā pirms „lielās zāles“ ar 6 logu blokiem. No šejienes dubultdurvis vedušas tieši zālē – lielākajā galvenā stāva telpā, iespējams – bruņinieku ēdamistabā ar 12 logu blokiem, flīžu grīdu un durvīm pa kreisi uz galeriju. Zālei pēc kārtas sekojušas trīs telpas ar 8 logu blokiem katrā, viena telpa ar 4 logu blokiem un visbeidzot – sabrukusi telpa stūrī. Lai gan aprakstā nav sastopamas norādes par pagriešanos vai pāreju uz blakus korpusu, ņemot vērā, ka 13.-15.gs. ordeņa kastelu pamatstāvos logi tika izvietoti vidēji ik pa 5 metriem, maz ticams, ka visas šīs telpas ar vidēji 11 logu ailām atradušās vienā 35 m garā korpusā. Tātad šī ir vēl viena liecība par dienvidu korpusa iespējamo pastāvēšanu.
Vizitētāji savu gaitu turpinājuši galvenajā stāvā citā vietā – visticamāk, austrumu korpusā. Tajā aprakstītas tikai dažas nelielas telpas. Varbūt pārējās jau bijušas sabrukušas un bez materiālajām vērtībām – dzelzs būvdetaļām un logiem, kas pirmām kārtām interesēja inventarizētājus. Virs “ceptuves un virtuves” atradusies telpa ar ieeju no galerijas un 2 logu blokiem. Durvis no tās vedušas telpā bez logiem, tālāk – citā telpā virs sardzes priekšnieka istabas ar 3 logu blokiem. No tās iets vienā no pilskunga istabām virs iekšējiem vārtiem bez logiem, tālāk – kambarī virs vārtiem ar 2 logu blokiem. Apgaita beigusies ar kambari virs iekšējiem vārtiem, kurā bijušas divas logu ailas un durvis uz telpu, ar kuru sākta inventarizācija.
Aprakstā minēta arī “augšējā zāle” (obere Saal), kas visticamāk bijusi izbūvēta ieroču stāvā, kāda korpusa visā garumā pēc ordeņa valdīšanas beigām. Tā bijusi lielākā telpa konventēkā – ar 28 logu blokiem 7 ailās, dēļu un baļķu griestiem. Kaut kur zem dakstiņu jumta atradusies arī “augstākā zāle” (oberste Saal) ar 8 gaismas lūkām.
Visām konventēkas telpām bijuši dēļu griesti; velves nav minētas. Plakani griesti raksturīgi vecāko Prūsijas piļu, kas būvētas līdz 1270. gadam, galveno stāvu telpām. Tikai pagraba un pamatstāvu telpas bija segtas ar mucveida mūra velvēm.49
Visproblemātiskākā ir Kandavas konventēkas kapelas atrašanās vietas noteikšana. Nevar piekrist agrāko pētnieku pieņēmumam, ka kapela bijusi piebūvēta ziemeļu korpusa ārpusē. Šāds gadījums ordeņa konventēkās nav novērots, un norādes uz to nav sastopamas arī inventāraprakstos. Iespējamās altārtelpas paliekas, to orientācija uz A un Vēbera zīmējumā redzamā augstā logaila liecina, ka kapela atradusies ziemeļu korpusa A galā, taču inventārapraksta ziņas par šajā vietā bijušajām nelielajām telpām neļauj lokalizēt vienu no ēkas lielākajām telpām kādā no tām. Tātad var pieļaut iespējamību par nelielo pamatu piederību kāpņu tornim vai sargtornim, kas gan inventāraprakstos nav minēts. Jebkurā gadījumā nav zināms par šādas niecīgas, konventēkas mūrim tieši piebūvētas celtnītes paliekām citās ordeņpilīs. Vispārliecinošākās ziņas par tās izcelsmi un funkcijām, kā arī pils korpusu skaitu un to plānojumu spētu sniegt vienīgi pilsdrupu arheoloģiskā izpēte.
Pamatojoties uz minētajām ziņām iespējams secināt, ka Kandavas konventēka visticamāk atbilst ordeņa “klasisko kastelu” būvtipa pazīmēm – kvadrātiska plānojuma četrkorpusu trīsstāvu pils ar iekšējo pagalmu. Arī Kandavas konventēkas lielums (34,2 x 31,5 m) līdzinās Rietumlatvijas kastelu – Ventspils (32,5 x 33,5 m) 50 un Jelgavas (ap 30 x 35 m) 51 izmēriem. Prūsijas “klasisko kastelu” malas garums variē no 35 līdz 60 m.52 Latvijas kastelu ģenēze un datējums vēl prasa detalizētāku izpēti, taču pastāv liecības par “klasisko kastelu” būves uzsākšanu Rietumlatvijā vienā laikā ar Prūsijas kastelām vai pat agrāk. Varenākā un nozīmīgākā Rietumlatvijas kastela – ap 60 x 60 m lielā Kuldīgas konventēka visticamāk uzbūvēta jau pirms 1290. gada.53 Ap šo laiku sākta arī Ventspils kastelas būve. Daugavas baseinā pirmās kastelas būvētas vēlāk – 14.gs. 1. ceturksnī. Ļoti iespējams, ka arī Kandava pieskaitāma pie senākajām Livonijas “klasiskajām kastelām”, un būvēta 13.gs. beigās – 14.gs. sākumā – agrāk, nekā domājis K. Lēviss of Menārs, kurš piekrita “Album Baltischer Ansichten” sniegtajai informācijai par pils nocietināšanu un paplašināšanu mestra Eberharda no Monheimas valdīšanas laikā 1334. gadā.54 Drīzāk jāpievienojas A. Tūlses viedoklim, ka Kandavas pils uzbūvēta intensīvas ordeņa būvju ierīkošanas laikā ap 1300.gadu.55
Par Kandavas priekšpils ēkām ziņas ir trūcīgas, izņemot jau minēto mūra korpusu. 1699. gadā tajā atradies zirgu stallis. Citas mūra ēkas priekšpilī šajā inventarizācijā nav minētas. Bez staļļa priekšpilī atradušies arī koka dzīvojamie ērbeģi un divas lopu kūtis.56 Domājams, ka arī ordeņa laikos priekšpilī esošās pils kalpotāju dzīvojamās ēkas, kūtis, šķūņi, klētis, smēde un ratnīca bija celtas no koka.
Pie ordeņa pilīm bieži tika ierīkotas arī ūdensdzirnavas. Kandavas pils dzirnavas atradušās uz dzirnavu strauta, kas plūdis uz R no pilskalna un ietecējis Abavā.57

Kandavas fogteja
Kandavas pili un visu plašo pils apgabalu – fogteju pārvaldīja mestra iecelta amatpersona – fogts, Livonijas ordeņa bruņinieks, kurš, pateicoties personiskajām spējām, tikumiem un bieži arī radnieciskiem sakariem bija uzdienējies līdz šādam amatam. Ordeņa hierarhijā fogta amats atradās pakāpi zemāk nekā komtura amats. Tāpat kā komturi, fogti bija piļu komandanti, viņiem bija savs zīmogs. Karagājienos fogts komandēja no ordeņa bruņiniekiem, lēņavīriem un zemniekiem komplektētu karaspēka nodaļu. Latvijas teritorijā 15.gs. fogtu rezidences bija Cēsu, Kandavas, Rēzeknes, Sēlpils, Grobiņas un Bauskas pilis.58
Kandavas fogteja aptvēra Kandavas, Sabiles un Talsu pilsnovadus.59 Pēc mūsdienu mērogiem, tās teritorijā ietilpa Tukuma rajona ziemeļrietumu un Talsu rajona dienvidrietumu daļa. Fogteja avotos 1376. gadā saukta par apgabalu (gebith)60, bet 1400. gadā – par tiesu (Richt).61 Kā baznīcas draudžu novadi minētie pilsnovadi pirmoreiz avotos figurēja 1462. gadā.62
Sabiles un Talsu pilis pildīja saimniecības piļu lomu, un ordeņbrāļi tajās nedzīvoja, kaut gan sākotnēji situācija varēja būt citādāka.1282. un 1301. gadā minēti fogti Sabilē.63 Tas ir laiks, par kuru nav precīzi zināms, vai Kandavā fogteja jau pastāvējusi. Iespējams, ka fogta rezidence pārcelta no Sabiles uz Kandavu, taču nav noskaidrojams, vai tas tiešām noticis un kādi apstākļi rosinājuši to darīt.
No komturiem fogti atšķīrās ne tikai prestiža ziņā. Komturi bija mestra vietnieki plašākā teritorijā, un daudzi viņu rīkojumi bija saistoši fogtiem. Fogtu jeb soģu galvenais administratīvās darbības objekts bija fogtejas zemnieku tiesāšana un nodevu ievākšana. Komturi ar zemnieku lietām nodarbojās mazāk – viņu galvenais amata pienākums bija komturejas kara lietas un piedalīšanās ordeņvalsts zemes padomē. Tādēļ lielākajās komturejās kā Kuldīgā līdztekus komturiem darbojās arī fogti.64
Kandavas fogteja ietvēra visu tagadējo Kandavas novadu, daļu Tukuma novada līdz Zvārei, Engures novadu un Talsu novada dienvidu daļu. Fogtejā atradās divas saimniecības pilis: Talsi un Sabile, kas tika izmantotas kā labības un citu produktu gabātuves un ordeņa muižu saimniecības centri. Tiesas fogts noturēja ciemos un pagastos trīsreiz gadā - ap Miķeļiem, Lieldienām un Vasarsvētkiem, pie kam tiesas spriešana sakrita ar zemnieku nodevu ievākšanu. Šos izbraukumus sauca par "jāšanu pagastos". Fogtu tajos pavadīja rakstvedis, tulks un dažreiz arī lēņa vīri. Pirmajā dienā tika spriesta tiesa un ievāktas nodevas, bet divas vai trīs dienas pēc tam fogts un ierēdņi dzīroja un līksmojās kopā ar zemniekiem.65 Tas nozīmē, ka zemnieki nodevas jeb "pagasta došanu" neuztvēra kā īpašu apgrūtinājumu, bet ordeņa amatpersonas nejuta nicinājumu pret zemniekiem, ar kuriem kopā ēda un dzēra vairākas dienas.
Vēl 16. gs. visas civillietas izsprieda paši zemnieki pagasta tiesā 3 – 4 tiesnešu sastāvā bez zemeskungu pārstāvju un muižnieku piedalīšanās. Krimināllietas turpretim iztiesāja tiesnešu kolēģija no zemnieku, muižnieku un zemeskunga – šajā gadījumā Livonijas ordeņa - pārstāvjiem. Iztiesāšana notika saskaņā ar kuršu tiesībām. Fogts vadīja tiesas sēdi, pasludināja un lika izpildīt spriedumu vai arī virzīja tālāk lietas pārsūdzēšanu, kā arī saņēma daļu no soda naudas, kas, saskaņā ar kuršu tiesībām, bija izplatītākais sods par kriminālnoziegumiem.66 Fogts apstiprināja arī zemes gabalu pirkšanu, pārdošanu un ieķīlāšanu. Katram fogtam bija īpaša zemes grāmata (Landbuch), kurā tika atzīmētas gruntsgabalu robežu un īpašnieku maiņas, kā arī nodevu parādi.67 Diemžēl šie svarīgie dokumenti līdz mūsdienām nav saglabājušies.
Laikaposmā no 1383. līdz 1560. gadam rakstītajos avotos minēti pavisam 14 Kandavas fogti.68 Daudziem no viņiem Kandavas fogta amats bija pakāpiens ceļā uz augstāku amatu. Divi no viņiem kļuvuši par Dobeles, četri – par Kuldīgas komturiem. Brāļa bruņinieka karjeras augstāko pakāpi sasniedza no Heinrihs no Gālenas, kurš no 1519. līdz 1529. gadam bija Kandavas fogts, 1535.-51. g. – ordeņa karaspēka virspavēlnieks jeb landmaršals, bet 1551.g. tika ievēlēts par Livonijas ordeņa mestru.69 Kāds viņa radinieks, arī Heinrihs no Gālenas, Kandavas fogts un vēlāk Kuldīgas komturs, apkaunoja savu bruņinieka godu, 1501. gadā atteikdamies piedalīties mestra Voltera Pletenberga vadītajā cīņā pret krieviem. Neilgi pēc tam viņš mira, un laikabiedri to atzina par Dieva sodu.70 Pēdējais Kandavas fogts Kristofs Zīburgs cum Bušs un viņa vietnieks Heinrihs no Zulingenas 1560. gada 2. augustā krita kaujā pret cara Ivana Bargā karaspēku pie Ērģemes.71
No 1484. līdz 1500. gadam Kandavas fogteja pārtapa par krietni nozīmīgāku ordeņvalsts administratīvo vienību – komtureju. To varētu izskaidrot ar ordeņa militārajām neveiksmēm cīņās pret Rīgas pilsētu 1484. gadā, kā rezultātā rīdzinieki apdraudēja ordeņa valsts Kurzemes daļu, un tādēļ fogteja tika pārveidota par militāru apgabalu.
No 1484. līdz 1486. gadam Kandavas komturs bija ordenī ievērojams bruņinieks Gerhards no Malinkrodes, kurš 1462. – 1468. gadā ieņēma landmaršala posteni un piedalījās miera sarunās ar Poliju. Poļu denunciācijas dēļ sarunu laikā mestrs viņu atcēla no amata. Gerhards devās uz Vāciju, kur kļuva par Brēmenes komturu. 1471. gadā viņš atbalstīja Berndta no Borhas kandidatūru mestra amatam, un pēc sava aizbilstamā kļūšanas par mestru 1472. gadā tika iecelts par Kuldīgas komturu. Domājams, ka šis bruņinieks miris, esot Kandavas fogta amatā.72 No 1496. līdz 1500. gadam komtura amatu Kandavā ieņēma Kristians fon Zelbahs no Cepenfeldas, bijušais Ventspils komturs.73
Vairāki no Kandavas konventa bruņiniekiem pildīja zemākus ordeņa amatus. Tā laikā no 1441. līdz 1560. gadam zināmi 4 Kandavas kumpāni.74 Tie bija kandidāti uz komtura vai fogta amatu, kam bija vajadzīgie nopelni attiecīgā amata iegūšanai, bet ordeņa zemēs neatradās šo amatu vakantās vietas. Tā kumpāni darbojās kā fogta vietnieki līdz laikam, kad atbrīvojās kāds fogta sēdeklis Livonijā.
No 1451. līdz 1550. gadam Kandavā darbojušies trīs drosti jeb saimniecības pārziņi.75 Viņu kompetencē atradās pils apgāde un fogtejas ordeņa muižu darbības kontrole.
Kandavas fogteja ar tās plašo saimniecību nevarēja pastāvēt bez uzskaites un lietvedības. Rakstu darbus veica fogta rakstveži jeb sekretāri. Tādi laikaposmā no 1440. līdz 1560. gadam zināmi pavisam septiņi.76 Domājams, ka tie bijuši Kandavas draudzes garīdznieki.
Gan administratīvā, gan saimnieciskā ziņā Kandavas fogts un viņa vadītais bruņinieku konvents, tāpat kā citi ordeņbrāļi Kurzemē, saskaņā ar mestra Halta 1290. gada rīkojumu bija pakļauti Kuldīgas komturam.77 Galvenokārt šī pakļautība izpaudās kā Kuldīgas konventa apgāde ar naudu un produktiem. 1374. gada 4. novembrī izdots mestra Vilhelma no Frimersheimas rīkojums Sāmsalas un Kandavas fogtiem ikgadus maksāt Kuldīgas pils konventam 6 mārkas, lai segtu zirgu seglu un iemauktu iegādes izdevumus.78 1442. gada 4. novembrī mestrs Heidenreihs Finke noteica, ka Kuldīgas konventam katru gadu Ziemassvētkos no Kandavas komtura jāsaņem 3 birkavus (491 kg) medus.79
Kuldīgas komtura rīcībā atradās arī no Kandavas fogtejas zemniekiem ievāktās labības nodevas. Tās tika gan izmantotas ordeņbrāļu uzturam, gan eksportētas uz ārzemēm, lai iegūtu līdzekļus apbruņojumam un nocietinājumu būvei. 1341.gadā Kandavas pilī glabājās 30 lasti (ap 60 tonnas) miežu, kas bija ievākti no fogtejas zemniekiem. Salīdzinājumam – Pērnavā glabājušies 25, bet Gotlandē 55 lasti Kuldīgas komturejai piederošās labības. Kandavas pilī bijis arī nedaudz rudzu un auzu, kā arī dzintara krājums 10 ozeringu vērtībā.80 Dzintaru jūrmalā bija tiesības vākt vienīgi ordeņa ierēdņiem, un tas, domājams, salasīts Kandavas fogtejai piederošajā Rīgas jūras līča piekrastē aptuveni no Mērsraga līdz Lapmežciemam.
Par Kandavas pils iemītniekiem un krājumiem ziņas sniedz Livonijas ordeņpiļu vizitācijas protokoli. 1451.g. 8.jūlijā vizitatori liecināja, ka Kandavas pilī dzīvojuši četri ordeņa brāļi bruņinieki: fogts Ludvigs Hacfelds no Hesenes, kumpāns Hinrihs Kuke no Brabantes, drosts Bartolds Hulthuzens no Gellernas, Rulufs Hofens no Gellernas un vārdā neminēts brālis priesteris, kas pilī veica bruņinieku garīgo aprūpi.
Pils noliktavās šajā laikā atradās 92 gabali cūkas speķa, 25 gabali sālītas liellopu gaļas, 101½ žāvētas aitas, 8 saiņi un 24 mucas zivju, 9 birkavi sāls, 50 lasti rudzu, 5 ½ lasti miltu, 9 lasti miežu, 1 ½ lasti iesala, 6 lasti auzu, 1birkavs apiņu, 7 arbaleti, 1 ½ mucas bultu, 15 šaujamieroči – 12 vaļņu bises vai nelieli lielgabali (lothbochszen) un 3 bises (bochszen). Bruņas un zirgi bija tikai fogtam un kumpanam.81
Kā redzams, brāļu bruņinieku uzturs bijis samērā vienveidīgs – maize, putraimu putras, aizdaram sālīta gaļa, bet gavēnī – zivis. Milzīgais rudzu daudzums – apmēram 100 tonnas – bijis paredzēts pārdošanai.
Ieroču un munīcijas daudzums bija pietiekams pils sekmīgai aizstāvēšanai. Par Kandavu kā labi aizsargātu un nodrošinātu cietoksni liecina arī 1488. gada Vācu ordeņa piļu vizitācijas Livonijā akts: ”Tāpat Kandavā pils ir labi apgādāta ar visu nepieciešamo, kā zivīm, gaļu, rudziem, mie²iem, auzām, alu, pulveri, bisēm un bruņām laikam kādiem 100 vīriem u.t.t. Tāpat bultas diezgan labā krājumā un tīršķirnes zirgi, un labi puiši”.82
Ar “labajiem puišiem” acīmredzot domāti lielāka karakalpu nodaļa vai pils kalpotāji jeb saimes ļaudis – amatnieki, zirgupuiši, sargi. No Kandavas pils amatniekiem zināms tikai viens – Hinriks Moste, pēc uzvārda lībiešu cilmes vīrs, kurš strādājis pilī par namdari un mūrnieku. 1467. gadā mestrs Johans no Mengedes izlēņoja Mostem 2 arklus zemes Aizdzires ciemā pēc kuršu lēņa tiesībām.83
Kandavas pils ordeņvalsts administratīvajā sistēmā funkcionēja ne tikai kā apgabala pārvaldnieka rezidence, cietoksnis un labības uzkrātuve, bet arī kā jātnieku pasta stacija. Sāmsalas bīskapa vēstule Vācu ordeņa virsmestram Prūsijā liecina par pasta nogādāšanas ātrumu Livonijā 1453. gadā: Kandavā vēstule saņemta un nosūtīta 27. aprīlī septiņos vakarā, Kuldīgā saņemta un nosūtīta 28. aprīlī piecos vakarā, Grobiņā – 29 aprīlī pusdienā, Elbingā – 6 maijā pusdienā.84
Lai gan pils atradās samērā drošā vietā – zemes iekšienē, tā vairākkārt piedzīvojusi uzbrukumus. Pauluči albumā bez norādes uz avotu minēts, ka 1330. gadā Kandavu aplenkuši pagāni, bet pili aizstāvējis drosmīgais fogts Gotts (Gotth) un no ielenkuma atbrīvojis mestrs Eberhards no Monheimas, kurš ar palīgspēkiem ieradies no Cēsīm, padzinis pagānus un pēc 1331. gadā izcīnītā miera uzcēlis Sabiles pili.85 Uzbrukums Kandavai šajā laikā bijis iespējams, jo 14.gs. 2. pusē sarakstītajā Vartbergas Hermaņa hronikā minēts, ka 1330. gada martā mestrs Eberhards no Monheimas sarīkojis karagājienu pret Rīgas pilsētas sabiedrotajiem – lietuviešiem, kas 1329. gadā bija iebrukuši Vidzemē un Kurzemē.86
1377. gadā Lietuvas dižkunigaitis Ķestutis esot izsirojis Kandavas apkārtni līdz Cērei, bet pilij uzbrukt nav uzdrošinājies.87 Cits lietuviešu iebrukums noticis 1435. gadā, kad Brandenburgas (Prūsijā) komturs no Kandavas pils rakstīja virsmestram, ka Kurzemes pilis ir sliktā stāvoklī, tām trūkst ieroču un pārtikas, tādēļ viņš ar papildspēkiem no Prūsijas nevarējis neko pasākt pret iebrukušajiem žemaišiem.88
1438. gada otrajā pusē sakarā ar jauna mestra vēlēšanām Livonijā uzliesmoja sadursmes starp grupējumiem Livonijas ordenī – reiniešiem, kas atbalstīja Livonijas ordeņa pakļaušanos Vācu ordeņa virsmestram, un vestfāļiem, kas centās panākt Livonijas ordeņa autonomiju. Izteiktākais reiniešu īpatsvars Livonijā bija Kurzemes pilīs. Cīņai pret vestfāļiem uz Kurzemi tika aicināts virsmestra karaspēks, tādēļ Livonijas mestra vietas izpildītājs, vestfālis Heidenreihs Finke no Overbergas, ar bruņotu spēku ieņēma Kandavas un Sabiles pilis, un drīz pēc tam – arī Kuldīgu.89
Kandavas fogteja gāja bojā kopā ar Livonijas ordeni. 1558.gadā ar Maskavas cara Ivana Bargā karapulku iebrukumu Tērbatas bīskapijā sākās Livonijas karš. Vēl lielāku postu nekā krievu uzbrukums Livonijai nodarīja iekšējā šķelšanās, jo liela daļa ordeņbrāļu un muižnieku negribēja stāties pretī krieviem un tatāriem, bet vēlējās nodot valsti Polijas karalim. Pēc 1560.gada mobilizācijas plāniem Kandavas fogtejai ordeņa karaspēkam bija jādod 40 ordeņa un 200 zemnieku jātnieki, 43 lēņa vīru jātnieki un 224 zemnieku kājnieki. Fogtejas karavīrus vadīja pēdējais Kandavas fogts Kristofs Zībergs.90 1560.gada 2.augustā pie Lugažiem (Ērģemes) 300 ordeņa bruņinieki landmaršala Filipa Šāla fon Bella vadībā uzbruka krievu karaspēka vienībām, taču nokļuva slazdos un nevienlīdzīgā cīņā krita vai tika sagūstīti. Bojā gāja arī Kandavas fogts. Pēc tam milzīgs krievu karaspēka kņaza Aleksandra Kurbska vadībā uzbruka livoniešu nometnei, izklīdināja un nogalināja lielāko daļu zemnieku karavīru.91 Šī sakāve Livonijas ordenim bija īsta katastrofa, jo ordeņa karaspēks faktiski pārstāja eksistēt, taču reizē bija arī pēdējo ordeņbrāļu varonības piemērs, kuri labāk krita nevienlīdzīgā kaujā nekā sekoja mestram Gothardam Ketleram un padevās Polijai.

Kandavas miesta izveidošanās
Mūsdienu Kandavas pilsētas priekštecis – miests, tāpat kā citi Livonijas miesti, izveidojies kā nocietināta amatnieku un tirgotāju apmetne pils vārtu priekšā. Par savu rašanos miestam pirmkārt jāpateicas ordeņa pils tiešam tuvumam, kas garantēja drošību, kārtību, kā arī lielā mērā nodrošināja miesta iedzīvotājiem darba un preču realizācijas vietu. Miests atradās trīs svarīgu satiksmes ceļu, kas veda uz Tukumu, Talsiem un Sabili (tagadējās Lielā, Talsu un Sabiles ielas), krustojumā. Izdevīgais novietojums veicināja miesta attīstību un izaugsmi.
Miestu ietvēra nosmailinātu baļķu žogs, kas sargāja miesta iedzīvotājus no ienaidnieku, bet viņu lopus – no plēsīgu zvēru uzbrukumiem. Žoga iekšpusē atradās no koka būvētas mājas, saimniecības ēkas un dārzi. Miesta centrā atradās tirgus laukums, kas savu atrašanās vietu nemainīja arī vēlākos gadsimtos.
Rakstos miests pirmoreiz minēts 1366. gadā, kad mestrs Vilhelms no Frimersheimas izlēņoja Henekinam Pusteram zemi Kandavas miesta markā – teritorijā Abavas ielejā, kas bija iedalīta miesta iedzīvotāju tīrumiem, pļavām un ganībām.92 Zemesgabals markā 1397. gadā izlēņots arī Markvartam Stekemesam.93 Abos šajos dokumentos miests latīniski saukts opidum. Šis jēdziens radies jau senās Romas laikos un nozīmēja nocietinātu apdzīvotu vietu, kas bija reliģiskā kulta un saimnieciskās dzīves centrs.
Miests vienkārši dēvēts arī par vietu Kandavas pils priekšā. 1440. gadā mestrs Heidenreihs Finke izlēņoja Engelbrehtam Finkem zemesgabalu, māju un sētu Kandavas pils priekšā, kas agrāk piederējuši pils rakstvedim Jakobam.94 Jakobu varam uzskatīt par pirmo zināmo kandavnieku.
Vairums gruntsgabalu miestā tika izlēņoti. Tā 1499. gadā mestrs Pletenbergs izlēņoja Jirgena Butlara atraitnei Katrīnai māju ar sētu un dārzu Kandavas miestā 95, kas viduslejasvācu valodā saukts hakelwerck un tulkojumā nozīmē nosmailinātu mietu žoga ietvertu vietu.
Izlēņotos gruntsgabalus nedrīkstēja pārdot, dāvināt vai ieķīlāt bez mestra atļaujas. 1499. gadā kāds turīgs kandavnieks Hanss Torpens pārdeva savas četras mājas miestā Bartolomejam un Vilmeram Butlariem ar Voltera Pletenberga atļauju.96 Pilnā īpašumā esošo gruntsgabalu pārdošana varēja notikt tikai ar mestra vai fogta atļauju. Tā 1476.gadā fogts Dītrihs Oldenbokums apliecināja, ka Jēkabs Fetpancs pārdevis Tenim Bladiņam gruntsgabalu ar namu Kandavā97, bet 1499. gadā kāds Hanss Torpene ar mestra atļauju pārdeva 4 mājas Kandavas hakelverkā Bartolomejam un Vilmeram Butlaram.98 Butlari šajā laikā bija turīgākie lēņa vīri Kandavas apkārtnē. Fogts iekasēja nekustamā īpašuma nodokli no miesta iedzīvotājiem un bija arī miesta iedzīvotāju tiesnesis.
Nevar piekrist agrāk izteiktajiem viedokļiem, ka Kandavas pilsētiņā dzīvojuši tikai vācu amatnieki, bet kurši bijuši izraidīti uz Abavas kreiso krastu, kur nodibinājuši savu apmetni.99 Vēstures avotos nav sastopamas norādes, ka vietējiem iedzīvotājiem liegta apmešanās ordeņa pilīs, pilsētiņās un pilsētās. Kandavas viduslaiku kapsētā - Mēra kalniņā ir atrastas lietus izskalotas 13. - 14.gs. kuršu rotas, kas liecina, ka miestiņu apdzīvojuši arī kurši. Apmetne Abavas kreisajā krastā jeb tagadējā Jaunkandavā, kur konstatēti 16. - 17.gs. senkapi 100, viduslaiku beigās varētu būt veidojusies kā Kandavas "priekšpilsēta", kas kontrolēja pārceltuvi vai braslu pār Abavu, no kura veda ceļi uz Matkuli, Saldu un Jelgavu.
Vēl par Kandavas miestu ordeņa laikos zināms, ka 1511.gadā te strādājis skolotājs, 1536.gadā - kalējs. 1534.gadā un 1536.gadā minēti Kandavas pilsētiņā esošie krogi, bet 1560.gadā - skola.101

Draudze un baznīca
Par kristīgās reliģijas izpausmēm Kandavas novadā līdz 16.gs. beigām ir saglabājušās ļoti fragmentāras ziņas, kas tomēr var sniegt vērtīgas norādes arheoloģisko pētījumu veicējiem.
Kandavas miestā atradās draudzes centrs – katoļu baznīca, kas, iespējams, bijis viens no pirmajiem dievnamiem Kurzemē. 1252. gada 18. oktobrī Kursas bīskaps Heinrihs un Livonijas ordeņa mestrs Andrejs no Štīrijas vienojās, ka Viduskursā un Miera Kursā ceļamas vienpadsmit baznīcas, to skaitā divi dievnami Miera Kursā - viens bīskapa un otrs ordeņa teritorijā.102 Domājams, ka bīskapa teritorijā baznīca uzbūvēta Ārlavā, netālu no tagadējās Valdemārpils. Bet ordeņa zemēs baznīca visdrīzāk būvēta pie kādas pils, jo teritorijā, kur kristietības izplatīšana vēl tikai bija iesākta, baznīcu un priestera saimniecību nevarēja atstāt bez apsardzības. Senākā ordeņa pils Vanemas zemē bija Kandava, un vēsturiskie apstākļi liek domāt, ka arī dievnams šeit uzcelts līdz ar ordeņa pili 13. gadsimta otrajā pusē. Maz ticams, ka apkārtnes iedzīvotājiem drošības apsvērumu dēļ bija ļauts izmantot kapelu pilī, tādēļ varētu domāt, ka baznīca tikusi uzbūvēta pie pils.
Kur atradās šī baznīca? Diezgan pārliecinošu atbildi uz šo jautājumu sniedz kāds 1506. gada pirkšanas - pārdošanas līgums. Tajā teikts, ka Kaires Ansis un Dīriķis Bērents pārdod Hermanim Dumpjātam namu un pagalmu, kas atradies Kandavas miestā pie Talsu ceļa blakus baznīcas pagalmam (kerckhove).103 Talsu ceļš ir tagadējā Talsu iela, bet baznīcas atrašanās vieta lokalizējama tā sauktajā Mēra kalniņā aiz ugunsdzēsēju depo. Kalniņā pirms otrā pasaules kara atrastas 13. - 14. gs. kuršu rotaslietas, kas liecina par viduslaiku kapsētas, kādas tika ierīkotas pie baznīcām, pastāvēšanu.
Bez draudzes baznīcas pastāvēja arī mazāki lūgšanu nami jeb kapelas, kur dievkalpojumus noturēja draudzes priesteris. 1518.gadā mestrsVolters Pletenbergs apstiprināja Jakoba Franka un Dītriha Butlara dibināto vikāriju par godu Jaunavai Marijai Kandavas draudzes baznīcas kapelā.104 Kapelas atrašanās vieta nav minēta. Vikārijs nozīmēja apmaksātus garīdznieka aizlūgumus par noteiktu cilvēku vai viņa dvēseles pēcnāves svētlaimi. Iespējams, šī kapela atradusies Abavas kreisajā krastā, kur vēl 20.gs. sākumā esot bijuši atrodami baznīciņas pamati.105 1522.gadā minēta svēto Fabiāna un Sebastiāna kapella Aizdzirē.106
Kandavas draudze rakstos pirmoreiz minēta 1467.gadā un teritorijas ziņā identificējama ar Kandavas fogta apgabalu.107 Ļoti iespējams, ka Livonijas laikā Kandavas brālis priesteris apkalpoja arī filiālbaznīcas un kapelas Talsu un Sabiles novados, kur patstāvīgas draudzes izveidojās tikai Kurzemes hercogistes laikā.
Domājams, ka ordeņa laikos Kandavas novada iedzīvotāji kristīgo mācību pazina un izprata maz, un baznīcas rituālos veica formāli, vairāk pieturoties pie pagāniskajām tradīcijām. Vēl 16.gs. beigās senās Miera Kursas teritorijā pagānu parašas tikušas pildītas un svētītas pilnīgi atklāti.108 Maz ko līdzēja arī hercogistes mācītāju centieni izplatīt Kristus evanģēlija mācību ar rīkšu un naudassodu par baznīcas neapmeklēšanu palīdzību.
Ap 1530.gadu Kandavas novada vācu lēņa vīru vidū sāka izplatīties Lutera mācība, kas drīz vien kļuva par muižnieku un pilsētnieku politisko un saimniecisko ideoloģiju, cīņas ieroci pret katoliskās baznīcas organizāciju - Livonijas ordeni.

Lēņa vīri un muižu veidošanās.
Kopā ar kristietību krustneši uz Baltijas zemēm atnesa arī viduslaiku Eiropas saimniecisko un politisko sistēmu - feodālismu jeb lēņu iekārtu. Tās būtība ir kāda materiāla labuma piešķiršana lietošanā, par to saņemot kādu pakalpojumu. Piešķīrējs jeb lēņa kungs saņēma uzticības zvērestu no saņēmēja - lēņa vīra jeb vasaļa, kura sniegtais pakalpojums jeb lēņa atkalpošana zemes kungam visbiežāk bija karadienests.
Izlēņota visbiežāk tika apstrādāta zeme. Saskaņā ar viduslaiku priekšstatiem, zemes vienīgais īpašnieks un saimnieks bija Dievs, kurš zemi un varu bija nodevis pāvestu un ķeizaru rokās. Tie savukārt zemi varēja piešķirt laicīgiem un garīgiem valdniekiem - augstmaņiem, mūku un bruņinieku ordeņiem, kā arī privātpersonām - bruņiniekiem un amatniekiem.
Livonijas ordeņa zemē lēņa kungs bija pats ordenis mestra personā, kurš bija tiesīgs piešķirt kā lēni gan zemi, gan dzirnavas, krogus un tiesības uz kāda apgabala nodevām. Izlēņojamās zemes fondu Kursā veidoja zemnieku bezmantnieku zemes, kas, saskaņā ar 1267.gadu miera līgumu, nonāca ordeņa rokās.
Viduslaiku Eiropā valdnieki lēņus piešķīra galvenokārt tādēļ, lai piesaistītu savam karaspēkam jaunus karavīrus, par kādiem kļuva lēņa vīri, kam viss savs apbruņojums bija jāiegādājas par ienākumiem no lēņa. Tā Rīgas arhībīskaps, kuram sava karaspāka nebija, jau 14.gs. bija izlēņojis saviem vasaļiem Tīzenhauzeniem, Rozeniem un Ikskiliem milzīgas, tūkstošiem arklu lielas teritorijas ar daudziem ciemiem un zemnieku saimniecībām. Turklāt arhībīskaps bieži izlēņoja arī tiesības spriest tiesu pār zemniekiem, kas dzīvoja uz izlēņotās zemes.109 Tādēļ arhibīskapijā lielo lēņa vīru - muižnieku vara pieauga, bet zemnieku stāvoklis jau sasniedza dzimtbūšanas robežas. Arhibīskaps nonāca savu vasaļu politiskajā un saimnieciskajā ietekmē.
Citādi apstākļi pastāvēja Livonijas ordeņa valstī. Ordeņa karaspēkam nebija vajadzības pēc smagi bruņotiem jātniekiem, jo tādi bija brāļi bruņinieki. Tomēr ordenim bija vajadzīgi vieglie kavalēristi, zemnieku karaspēka nodaļu komandieri, kā arī ordeņa kalpotāji, kurus ieguva, izlēņojot ordenim uzticīgiem ļaudīm zemi un citus ienākuma avotus - krogus, tiltus, dzirnavas. Starp izlēņošanas praksi arhībīskapa un ordeņa teritorijā pastāvēja vairākas būtiskas atšķirības. Lai nepieļautu spēcīgas vasaļu kārtas izveidošanos un varas decentralizāciju, ordenis izlēņoja nelielas zemes platības - 1 - 12 arklus, kas turklāt vēl bija sadalīti vairākos nogabalos dažādās vietās.110 Līdz 1500.gadam nav zināms neviens gadījums, kad ordenis būtu izlēņojis tiesas varu pār zemniekiem,111 un arī vēlāk šādi gadījumi notika reti. Līdz 16.gs. Kursā retums bija arī zemes izlēņošana kopā ar zemniekiem. Sabiedriskajā hierarhijā lēņavīru kārta atradās starp ordeņa brāļiem un zemniekiem, taču lielu politisku vai saimniecisku lomu nespēlēja.
Ir svarīgi atzīmēt, ka zemes izlēņošana darbojās arī kā vietējo iedzīvotāju pakļaušanas veids. Līdz 15.gs. lēņi, kas piešķirti vāciešiem, ordeņa teritorijā bija retums. Tos saņēma gan vietējie dižciltīgie, gan zemākas izcelsmes ļaudis, kas bija ar mieru kalpot ordenim. Piešķirot lēni, ordenis lēņa vīra personā ieguva gan karavīru, gan ierēdni vai kalpotāju, kurš turklāt bija saistīts pie sava lēņa kunga ar personisku uzticības zvērestu.
Lēnis parasti tika piešķirts gan lēņa vīriem, gan visiem viņa likumīgiem mantiniekiem - kristīgā laulībā dzimušajiem dēliem "uz mūžīgiem laikiem".112
Ja lēņa vīrs nepildīja savus pienākumus vai mira, neatstājis dēlus, lēnis atgriezās atpakaļ ordeņa rokās un drīz vien tika izlēņots citai personai. Ordeņa zemēs lēņi tika piešķirti pēc lēņa tiesībām (lat. ins pheodali, viduslejasvācu valodā - leengudes recht), vietējiem iedzīvotājiem - arī pēc kuršu tiesībām, kas ir pilnīgi līdzvērtīgas vispārējām ordeņa lēņa tiesībām. Lēnis nebija privātīpašums, bet gan dienesta lietošanā nodots objekts, ko nedrīkstēja dalīt, pārdot un ieķīlāt bez mestra atļaujas.113
Dokuments, kurš juridiski apstiprināja izlēņošanas faktu, bija lēņa grāmata, ko izdeva un apzīmogoja ordeņa mestri. Lēņa grāmatas saturs un pamatformulējumi visiem lēņavīriem izsniegtajos dokumentos, neraugoties uz vasaļu tautību, ir vienādi. Minēts lēņa saņēmēja vārds, izlēņotās zemes atrašanās vieta un robežu apraksts. Robežas veidoja dabiskas šķirtnes - upes, strauti un ezeri, vai mākslīgas robežzīmes - kokos un akmeņos iecirsti krusti, kupicas.
Lēņa vīru nosaukums Kurzemē - novadnieki - ir cēlies no vārda "novads" ar sākotnējo nozīmi "robežām nošķirts, mantojams zemes gabals". Bieži minēts lēņa lielums arklos (arkls - apstrādātas zemes mērvienība aptuveni 108 ha lielumā).114
Kopā ar aramzemi tika izlēņotas arī pļavas, ganības, meži, birzes, līdumi, bišukoki, putnu medīšanas tiesības (lielo dzīvnieku medību tiesības ordenis rezervēja brāļiem bruņiniekiem), ūdeņi un zvejas vietas. Parastā ordeņa lēņu grāmatu formula "ar visiem piederumiem un ienēkumiem lietot, apdzīvot un paturēt brīvi un netraucēti uz mūžīgiem laikiem" liecina, ka lēņa zeme tiek pasludināta par brīvzemi t.i., tādu, par kuru nav jādod nekādas nodevas un nav jāpilda klaušas, izņemot lēņa gaitas.115 Tādējādi lēņa zeme pietuvinājās seno kuršu aloda jeb tēva zemes statusam.
Lēņa gaitas nozīmēja dienestu ordeņa vieglajā kavalērijā vai kāda amata pildīšanu ordeņa labā. Nemilitārā dienesta lēņus dēvēja par gaitas lēņiem. Tā 1458.gadā mestrs izlēņoja muciniekam Hermanim arkla zemes pie Kandavas pils ar noteikumu, ka muciniekam, lai atkalpotu šo lēni, katru gadu Tukuma pilij jāuztaisa 2 jaunas mucas un jālabo vecās.116
Gaitas lēnis ir arī 15.gs. 1. pusē pils rakstveža Jēkaba izmantotais gruntsgabals un nams Kandavas pilsētiņā.117
13. - 14.gs. Kurzemē zināmi tikai nedaudzi ordeņa piešķirti lēņi vāciešiem, pie kam tie bija nevis zemes gabali, bet nodevu ienākumi no kādas noteiktas teritorijas. Vairums lēņu tika piešķirti kuršiem un lībiešiem, kuri tos arī paši apsaimniekoja un veidoja muižas - lauku saimniecības, kurās darbi tika veikti ar algota darbaspēka, vergu un uz lēņa zemes apmetušos zemnieku palīdzību.
Pirmais zināmais lēnis Kandavas fogtejā ir mestra Halta pirms 1291.gada piešķirtie 14 arkli Hermanim Torānam Strazdes ciemā. Lēņa vīram šajā laikā šeit bijusi arī muiža.118 Var droši apgalvot, ka Torāns bijis vietējais, varbūt Strazdes ciema vai pilsnovada vecākais, jo vācieši šajā laikā savus lēņus neapdzīvoja. Vārds “Hermanis” par tautību vēl neliecina, jo jaunkristīto baltu aristokrātu vidū vācu vārdi “Hermanis” (karavīrs) un “Heinrihs” (dižciltīgs vīrs, vadonis) bija ļoti populāri.
Kandavas novadā 14.gs. zināms tikai viens vācietim - Johanam Pusteram 1359.gadā piešķirts lēnis - arkls zemes pie Kandavas pils. Šo zemi pirms tam lietojis Treine – pēc vārda spriežot, kuršu vasalis.119
1352. gadā Heinriham no Rīgas tika izlēņoti 4 arkli zemes starp Sumbres, Kaires un Parnaliges upēm. 68 Uz šī lēņa izveidojās Cēres muiža. Nav zināms, kādas tautības bijis Rīgas Heinrihs, taču 1400.gadā viņš dēvēts par Rīgas Intu (Hinke Ryge), un kopā ar kursi Narūnu bez Cēres lēņa vēl lietojis 2 arklus pie Kandavas pils.120 Tas liek domāt par viņa vietējo izcelsmi.
1397. gadā mestrs Brigenejs izlēņoja 12 arklus zemes 7 dažādās vietās Kandavas apkārtnē Markum Stekemesem.121 Vēsturnieks Indriķis Šterns viņu uzskata par vācieti, kaut gan lēņa vīra uzvārds ir drīzāk lībisks nekā vācisks, par ko liecina lībiešu un igauņu vārdiem raksturīgā izskaņa mees, kas tulkojumā nozīmē „vīrs”. Markus vārda un uzvārda vāciskotais, ordeņa bruņiniekiem vieglāk izrunājamais variants – Markvarts Štehmesers - minēts 1436.gada dokumentā.122 Starp Stekemeses lēņiem minēta arī rija pie Kandavas miesta ar 160 pūrvietas lielu tīrumu, un trīs kaudzes liela siena pļava pie Kandavas, kuru agrāk valdījis Eitots.123
Stekemeses lēņa lielākā daļa atradās tagadējos Lamiņos (Zentenes pagastā) un kļuva par Lamiņu muižas kodolu. Markus dēls, saukts par Garo Klāvu, bez Lamiņu lēņa valdīja arī lēni un muižu Zemītē. Pēc viņa nāves 1437. gadā ordeņa mestrs Hermanim Butlaram Zemīti izlēņoja ar noteikumu, ka Hermanis precēs nelaiķa meitu Barbaru, kad tā sasniegs pilngadību.124 No Kuldīgas pilsoņiem - Saksijas emigrantu pēctečiem cēlies Butlars 125 kļuva par ciltstēvu vienai no bagātākajām un ietekmīgākajām Kurzemes vācu muižnieku dzimtām.
15. un 16.gs. Butlariem Kandavas apkārtnē tika izlēņoti vēl aptuveni 20 arkli zemes un daudzas zemnieku saimniecības. Daļu no tiem Butlari ieguva kā pirkumu. 1511.gadā mestrs Valters fon Pletenbergs apstiprināja Heinriha Butlara Rūmenes lēņa muižas pirkumu. Muižu Butlars bija iegādājies no Jēkaba Fetpanca (Taukvēdera) 126, domājams, kurša.
Ap 1500. gadu Hermaņa Butlara valdījumā nonāca Zante, kas agrāk bija kāda Rīgas vai Kandavas namnieka Zantena lēnis.127 16. gadsimtā Kandavas fogtejā lēņi pakāpeniski koncentrējās dažu vācu lēņavīru dzimtu valdījumā.
1407.gadā Kandavas novadā un Pūrē tika piešķirti lēņos vairāki zemesgabali otras ietekmīgākās Kandavas novada vācu lēņa vīru dzimtas - Franku ciltstēvam Klausam. No šiem zemesgabaliem viens arkls pie Kandavas pils agrāk bijis kuršu Krimūna, Pleses dēla un Īles lēņa valdījums.128 15.gs. gaitā Franki vēl saņēma vairāk nekā 10 arklus Pūrē, Dursupē un pie Talsiem.
Kā ievērojamākās kuršu lēņa vīru dzimtas Kandavas novadā minami Dumpjāti, Mostes un Kūri. Viņu liktenis ir saistāms arī ar sāncensību kuršu un vācu lēņa vīru starpā 16.gs.
Dumpjātu un Kūru dzimtu vārdi sastopami jau 14.gs. vidū sastādītajā Kuldīgas komturejas lauksargu nodokļu maksātāju sarakstā.129
1450.gadā Kandavā Zonenburgas un Daugavpils komturi un Kandavas fogts izšķīra robežu strīdu starp Klāvu Dumpjātu un Hansu Šenku par 10 pūrvietu lielu zemes gabalu pie Dzirciema ezera.130 Starp piesēdētājiem minēts arī Pēteris Kūrs, kas liecina par viņa augsto autoritāti lēņa vīru vidū, jo viņš ticis izraudzīts par tiesas vīru. 1497.gadā ordeņa Kursas mannrihters jeb lēņa vīru tiesnesis izšķīra robežu ķīviņu starp Hermani Dumpjātu un Ludvigu Butlaru. No 1498. līdz 1503.gadam mestrs Valters fon Pletenbergs Hermanim Dumpjātam izlēņoja vismaz 16 arklus zemes un daudzas pļavas pie Kandavas, Vitenbeķē un Pelciķos (tagadējā Cēres pagastā), Galtenē (Balgales pagastā) un Silenē (Zentenes pagastā).131 Tik plašus lēņus valdīja tikai retais ordeņa lēņa vīrs Kurzemē, un mestra dāsnumu, iespējams, var izskaidrot ar Dumpjāta varonību ordeņa cīņās pret krieviem 1501. un 1502.gadā. Taču 1528.gadā mestrs Hermaņa valdījumu izlēņoja Hildebrandam no Brokhūzenas, jo Dumpjātu mantinieki laicīgi nebija pieprasījuši mantojumu.132 Ir zināms, ka Hermaņa dēli bija precējušies ar bagāto arhībīskapa vasaļu Tīzenhauzenu un Ikskilu atvasēm.133
Domājams, ka izredzes iegūt vairākus simtus arklu zemes lielu mantojumu viņus atstāja vienaldzīgus pret tēva 16 arkliem, kas bija izkaisīti plašā teritorijā vairākos nogabalos, un tādēļ grūti apsaimniekojami. Visi zināmie Dumpjāti bija precējušies ar vācu lēņavīru meitām, un interesanti atzīmēt, ka daudzas vācu muižnieku dzimtas - Netelhorsti, Malinkrodi, Dūreni, Dēnhofi 1620.gadā radniecību ar Dumpjātiem izmantoja savas dižciltības pierādīšanai.134 Izmirusī Dumpjātu dzimta 1895.gadā tika uzņemta Kurzemes vācu dižciltīgo reģistrā.135
Lēņa vīru Kūru dzimtai, kas valdījusi lēņus arī pie Talsu pils, 1387.gadā izlēņota Putnenes muiža (tagadējā Cēres pagastā). Tā piešķirta kopīgi brāļiem Jēkabam un Hinrikam, Kūra dēliem,136 kas liek domāt, ka šis lēnis Kūru valdījumā atradies jau krietnu laiku agrāk. 1419.gadā Jēkabam Kūram esot izlēņoti 5 arkli zemes ap Līgu ezeru (domājams, tagadējais Līgu dzirnavezers).137 Diemžēl ziņas par Kūru dzimtu tālāk par 1450.gadu nesniedzas.
Jāteic, ka gan nevācu, gan lēņa vīru dzimtu izmiršana un līdz ar to lēņa piešķiršana citam nebija retums. Neprecējies vai dēlu neradījis lēņa vīrs viegli varēja iet bojā karos vai sērgās, bet lēņa nodošana meitām ordeņa zemēs tika pieļauta tikai atsevišķos gadījumos.
Radnieciskās saiknes starp kuršu un vācu lēņa vīriem veicināja pārvācošanos, taču arī pierāda, ka 14. - 15.gs. vācieši saprecēšanos ar kuršu aristokrātiem nav uzskatījuši par negodu. Nacionālās nesaskaņas un konkurence lēņa vīru vidū radās reformācijas laikā. Spilgts piemērs šādām attiecībām ir Mostu dzimtas liktenis.
Hinrikam Mostem (tulkojumā no lībiešu valodas - Melnajam) 1467.gadā mestrs Johans no Mengedes izlēņoja divus arklus Aizdzires ciemā, kurus agrāk bija valdījis kāds Birzietis, un divas pļavas pēc kuršu lēņa tiesībām.138 88 Mostu dzimtas vārds ir saglabājies apdzīvotas vietas Mustenes (atrodas starp Aizdziri un Valdeķiem) nosaukumā.
Mostes mierīgi apsaimniekoja savu lēni līdz 1536.gadam, kad mestrs Hermanis Brigenejs - Hāzenkampfs pārdeva savam radiniekam un padomniekam, Filipam fon der Brigenam Rinces ciemu un Smirdeni blakus Mosta lēnim, kā arī visu Aizdzires ciemu, kā īpaši bija noteikts pārdošanas dokumentā, neaizskarot zemes, kuru valdījumu ar savām lēņa grāmatām var pierādīt Moste.139 Taču 1538.gadā mestrs atkārtoja minētā līguma saturu, piešķirot Brigenam nopirktās zemes kā lēni, un bez iepriekšminētajām zemēm piešķīra visu, ko nelaiķa Heinrihs Butlars un dzīvais Moste un viņu senči valdījuši Aizdzires ciemā.140 Tas nozīmēja visa Mostes lēņa zaudēšanu.
Heinriha Mostes mazdēls Bierants 1546.gadā griezās Kandavas fogta tiesā, cenzdamies panākt daļas no lēņa zemēm, tā sauktās Mūrmeistara zemes, atjaunošanu. Tas viņam neizdevās, jo Filips Brigens bija pieaicinājis lieciniekus, kas apgalvoja, ka Mūrmeistara zeme Mostēm nekad nav piederējusi. Bierands Moste zaudēja prāvu, un kā sāpju naudu par nepatiesu sūdzību viņam piesprieda atdot Brigenam vēl divas zemnieku saimniecības ar visiem ļaudīm no atlikušā lēņa.141 Kādu daļu no lēņa Mostem vēlāk izdevās saglabāt. Iespējams, ka Brigens no tā atteicās par labu Mostem, saglabājot sev lēņa pirmpirkuma tiesības. Tiesā Moste pret bagāto un ietekmīgāko Brigenu, kam bez Aizdzires piederēja arī Zvāres, Zentenes, Plēnes, Moku un Stendes muižas, izrādījās bezspēcīgs.
16.gs. 1.pusē ordeņa zemēs pieauga vācu lēņa vīru saimnieciskā un politiskā vara. Mestrs Pletenbergs arvien vairāk sāka praktizēt zemnieku izlēņošanu. 1503.gadā Valters fon Pletenbergs piešķīra pirmo zināmo lēni laicīgajam vācu bruņiniekam. Tas bija Johans Oldenbokums, iespējams, bijušā Kandavas fogta brālis, kuram tika piešķirta Heinriham Bladijam jeb Bladiņam piederējusī Cēres muiža.142 Vācu lēņa vīru novadā nebija daudz, taču viņu rokās nonāca lielas zemes platības. Kandavas kuršu vasaļiem par sliktu nāca apstāklis, ka atšķirībā no kuršu ķoniņu dzimtām pie Kuldīgas, kuru lēņi atradās vienkopus, Kandavas nevācu lēņa vīru valdījumi bija izvietoti juku jukām ar vācu lēņiem, kas veicināja dzimtu sajaukšanos un robežu strīdus. Sākot ar 15.gs. vidu, mirušo kuršu vasaļu zemes konsekventi tika piešķirtas vācu lēņa vīriem. Kā piemēru var minēt Dīriķa Bediņa 2 arklus lielo lēni Okslē, ko 1499.gadā izlēņoja Ludvigam Butlaram. Tanī laikā Butlariem piederēja arī Strazde, Zemīte un Remte.143 Ietekmīgo vācu lēņa vīru dzimtas - Butlari, Franki, Brigeni un Oldenbokumi varēja kļūt par nopietniem pretiniekiem ordenim, kas stātos viņiem ceļā uz vēl lielākas varas sasniegšanu.
Pēc stabila miera iestāšanās Livonijā 1503.gadā lēņa vīri no karotājiem sāka pārtapt muižniekos. Muižu saimniecība kļuva ienesīga, jo Rietumeiropas tirgū pieauga pieprasījums pēc labības. Arhībīskapijas vasaļi šajā laikā no ordeņa lēņavīru ienaidniekiem bija kļuvuši par viņu radiem un draugiem. Ordeņa vācu lēņa vīri ar skaudību noraudzījās uz arhībiskapa lēņavīru tiesībām mantot lēņus abās līnijās un būt pilnīgiem noteicējiem pār zemniekiem. Ordeņa zemēs šādu kārtību varēja ieviest sekularizācijas jeb ordeņa likvidēšanas un tā īpašumu sadalīšanas laicīgām personām rezultātā. Sekularizācija bija viens no jaunās reliģiskās un politiskās kustības - reformācijas ideoloģiskajiem stūrakmeņiem, un nav noliedzams, ka jaunā ticība bija materiāli izdevīga gan muižniekiem, gan pilsētniekiem.
1532.gadā luterticību pieņēmušie Tukuma, Kandavas un Bauskas pilsnovadu vācu muižnieki noslēdza “kristīgo savienību” ar Rīgas pilsētu, lai veicinātu luterisma izplatīšanos un panāktu Livonijas ordeņa sekularizāciju. Starp savienības locekļiem minēti arī Franki, Butlari un Brigeni no Tukuma un Kandavas novadiem.144
1536.gadā Kurzemes luteriskie muižnieki pat lūdza Prūsijas hercogu Albrehtu okupēt Kurzemi un bloķēt Livonijas ostas. Metrs Brigenejs šo sazvērestību tomēr izjauca un sazvērnieku vadoni Butlaru iemeta cietumā.145 Vācu muižnieku plāni īstenojās 1561.gadā, bet tas jau attiecas uz Kurzemes hercogistes pirmsākumiem. Var apgalvot, ka ordeņa laikā Kurzemes vācu muižnieki īpaši priviliģētu kārtu neveidoja, kaut gan 16.gs. sevi lepni dēvēja par bruņniecību un dižciltīgajiem.
16.gs. 1.pusē, sagrūstot ordeņa ideoloģijai, disciplīnai un kaujas spējām, auga un nostipirinājās vācu muižnieku saimnieciskā un politiskā vara, kas savas virsotnes sasniedza pēc Livonijas sabrukuma.

Brīvie zemnieki un vergi
Zemnieki veidoja Livonijas ordeņa zemju iedzīvotāju lielāko daļu. Lai arī zemnieku zeme tiesiskajā ziņā nebija brīva no pienākumiem pret zemeskungu, jo par to bija jādod nodevas un jāpilda klaušas, zemnieki baudīja personisko brīvību un savas kārtas tiesības. Brīva vīra pazīme bija tiesības nēsāt ieročus un piedalīties karagājienos. Ordeņa zemēs zemnieku stāvoklis bija ievērojami labāks nekā bīskapu valstiņās, jo ordenis finansiālā un militārā ziņā bija tik spēcīgs, ka tam nebija vajadzības no valsts teritorijas piešķirt vasaļiem lielus lēņus un tiesas varu pār zemniekiem. Ordeņa zemniekus saskaņā ar kuršu zemes tiesībām tiesāja no pašu vidus izvēlēti tiesneši kopā ar fogtiem.146
Zemnieku pašvaldības pamatvienības un nodevu ievākšanas iecirkņi bija pagasti jeb ciemi. 1401.gadā minēts Anziņu pagasts (tagadējās Cēres administratīvās teritorijas rietumu daļa), 1397.gadā - Aizdzires ciems.147 Ciemus un pagastus veidoja 5 - 20 zemnieku saimniecības, kuras apdzīvoja un apsaimniekoja ar tuvākās un tālākās radniecības saitēm vienoti cilvēki. Aramzeme bija sadalīta starp atsevišķām saimniecībām, bet pļavas, ganības, meži un ūdeņi atradās kopējā lietošanā. Ciemu priekšgalā atradās vecākie - pieredzējušākie, gudrākie un cienījamākie vīri, kuri ik pa 20 gadiem veica aramzemes jeb arklu pārvērtēšanu, iesauca zemessargus un veda tos karā, piedalījās apspriedēs ar ordeņa ierēdņiem un izšķīra zemes strīdus ciema robežās,148 respektīvi, veica tos pašus pienākumus kā dzimtu vecajie pagānu laikos.
Pagastā koncentrējās ne tikai saimnieciskā kopdzīve, bet arī civilā un kriminālā tiesu vara. 1424. gada Kurzemes bīskapa Gotšalka rakstā Rīgas rātei teikts, ka zemes vecajie (oldeste des landes) pēc zemes tiesībām (lantrecht) tiesā sava pagasta ļaudis (pagestlude) visa pagasta priekšā (vor den ganczen pagesten).149
Vēstures avotos zemnieki latīniski dēvēti - “homines”, viduslejas vācu valodā - “lude”, un šo terminu juridiskā nozīme ir - brīvs cilvēks.150 Brīvie ļaudis tika tiesāti pēc kuršu zemes tiesībām. Tās tika lietotas jau vairākus gadsimtus pirms krustnešu iebrukuma, bet uzrakstītas, kā arī ordeņa kungu un kuršu vecāko apstiprinātas, 14.gs.151 Vēl 16.gs. tās pastāvēja spēkā. Šo tiesību pamatideja bija kriminālnoziegumu nodarītā kaitējuma atlīdzināšana naudā. Par slepkavību vainīgajiem bija jāmaksā nogalinātā radiniekiem tā sauktā vīranauda - 40 mārkas sudraba, kuru ekvivalents graudā bija 480 pūri rudzu.152 Dažāda lieluma izlīgšanas summas bija paredzētas par miesas bojājumiem, sākot no uzdauzīta ziluma un bedzot ar locekļu sakropļošanu. Nāvessods bez tiesībām atlīdzināt noziegumu naudā draudēja par izvarošanu, liela apmēra zādzībām, kā arī zādzībām dzirnavās un baznīcās.153
Ja noziedznieks nebija spējīgs atlīdzināt savu ļaundarību, viņš nonāca cietušās personas verdzībā. Par slepkavas sodu lēma nogalinātā tuvinieki: viņi varēja noziedzniekam laupīt dzīvību (ja slepkava bija aizbēdzis, nogalināja viņa ģimeni), piedzīt no viņa “vīra naudu” vai ņemt verdzībā. Vārds “vergs” ir cēlies no gotu vārda “warg” - vilks, jo noziedznieks zaudēja visas cilvēka tiesības un kļuva līdzīgs meža zvēram, kuru katrs var nogalināt vai sagūstīt.154 1424. gadā Livonijas kārtu sapulce jeb landtāgs nolēma, ka par slepkavību jāpiespriež 10 verdzības gadi, no kuriem vainīgais var atpirkties ar sudraba mārku par gadu.155
Otrs veids, kā brīvs cilvēks varēja nonākt verdzībā, bija parādi, tai skaitā nodevu parādi ordenim. 1440.gadā Jurgens no Rendas izpirka Valgāles zemnieka Pretsama Gnīdiņa parādus Kandavas fogtam: 8 ozerigus (1 ozerings līdzinās pusmārkai sudraba) par vērša nomu un nodokļiem, 23 vāveru ādiņas (domājams, medījumu desmitā tiesa) un 53 pūrus labības (kunga tiesa).156 Izpirktais parādnieks kļuva par izpircēja vergu. No parādu lielā apjoma redzams, ka fogts ir izrādījis zināmu iecietību pret parādnieku un gaidījis parāda atdošanu ilgu laiku - aptuveni 15 gadus.
Vislielākā nebrīvo ļaužu grupa bija karagūstekņi jeb dreļļi, kas tika sagūstīti karagājienos uz Lietuvu. Tie tika nodarbināti ordeņa un lēņa vīru muižās. Dreļļus bieži nometināja uz lēņa vīru zemes. Tā pirms 1458.gada vienu arklu zemes pie Kandavas apstrādājis kāds lietuvietis Jorģis, Hansa Franka "arājs".157
Pēc Livonijas ordeņa karaspēka sakāves pie Šventojas upes 1435.gadā livoniešu sirojumi Lietuvā izbeidzās, un līdz ar to pārtrūka arī leišu dreļļu pieplūdums Kurzemē.
Nebrīvo ļaužu - noziedznieku, parādnieku un karagūstekņu stāvoklis bija identisks vēlāko dzimtcilvēku tiesiskajam statusam - viņi bija sava kunga īpašums, kuru varēja pirkt un pārdot, nedrīkstēja atstāt savu dzīvesvietu. Viņiem uzliekamo klaušu un nodevu apjoms nebija ierobežots. Tomēr nebrīvie ļaudis veidoja tikai nelielu ordeņa zemju iedzīvotāju daļu.
Sava tiesiskā stāvokļa ziņā nebrīvajiem ļaudīm 16.gs. pirmajā pusē tuvinājās uz lēņa vīru zemes dzīvojošie zemnieki. Par tādiem kļuva no ordeņa zemēm izlēņotie brīvļaudis ar savu zemi, bet lielākoties tie bija bezzemnieki, saukti par iebūviešiem jeb vienkājiem (Einfusslinge)158, kurus lēņa vīri nomitināja uz savas lēņa zemes. Par zemes lietošanu lēņa zemniekiem bija jāpilda klaušas un jādod nodevas, kuru apjomu noteica lēņa vīrs. 1500.gadā Oldenbokumiem piederošās Viecīšu lēņa muižas (Stendes apvidū, Kandavas draudzē) zemniekiem bija jāiet klaušās 32 dienas gadā - 8 dienas jāstrādā muižā, un pa 8 dienām jāpiedalās siena, ziemāju un vasarāju pļaujā.159 Pārējos muižas darbus paveica algoti kalpi, bet mazākās lēņa saimniecībās - arī paša lēņa vīra ģimene. Lai arī lēņa zemnieki nedrīkstēja bez kunga atļaujas atstāt savu dzīvesvietu, viņi baudīja brīvu cilvēku tiesības, un kungi nebija noteicēji pār viņu personu. Arī klaušas nebija lielas, salīdzinot ar Kurzemes hercogistes laiku dzimtcilvēku iknedēļas klaušām.
Priviliģētu stāvokli zemnieku vidū ordeņa laikos ieņēma lauksargi un brīvzemnieki. Lauksargi (viduslejasvācu valodā - Wartlude) bija saimnieki, kuru pienākums bija patrulēt pierobežā un ziņot tuvākajā ordeņa pilī par ienaidnieku iebrukumu zemē. Kara gadījumā viņi darbojās arī kā izlūki un pavadoņi ienaidnieka zemē.
Par sava pienākuma pildīšanu viņi no ordeņa saņēma noteiktu algu. Vēsturnieks E.Dunsdorfs uzskata, ka māju nosaukums “Laukmaņi”, kurš pirms Otrā pasaules kara bijis sastopams Kandavas, Zemītes, Abavas un Vecmoku pagastos, liecina par senu lauksargu saimniecību pastāvēšanu šajās vietās, jo mājas atrodas pie ceļiem, pa kuriem ordeņa zemē varēja iebrukt leišu, rīdzinieku un arhibīskapa sirotāji.160
Brīvzemnieki tika atbrīvoti no klaušām un nodevām, jo pildīja kādu īpašu pienākumu pilī vai ordeņa muižās: zvejoja, medīja, izvadāja vēstules, sargāja mežus un dravas. Vēl 1699.gadā Kandavas un Daigones hercoga muižu teritorijā dzīvoja 34 brīvnieku saimes161, tomēr nav iespējams noteikt, kuri no tiem ir ordeņa laiku brīvnieki, un kuri - hercoga laikos brīvnieku kārtā ieskaitīti vietējās izcelsmes lēņa vīri un to pēcteči.

1 Senprūšu vēsture// Latviešu konversācijas vārdnīca (turpmāk – LKV), 38235 sleja.
2 Šterns I. Latvijas vēsture 1290. - 1500. - B.v.: Daugava, 1997. (turpmāk - Šterns I.), 631.lpp.
3 Turpat, 81. - 83.lpp.
4 Vipers R. Morāliskas katastrofas un morāliskas slimības Eiropas sabiedriskajā dzīvē// Latvijas Universitātes raksti - R., 1933., 269.lpp.
5 Biļkins V. Kursa un kuršu cīņas - Linkolna: Pilskalns, 1967. (turpmāk Biļkins V.), 274. - 283.lpp.
6 1 Rīgas pūrs = 67,9 litri
7 Švābe A. Zemes attiecību un zemes reformu vēsture Latvijā// Latvijas agrārā reforma - R., 1930., 18.lpp. (turpmāk - Švābe A., 1930.)
8 Biļkins V., 230. - 231.lpp.
9 Turpat, 206.lpp.
10 1254.gada 4.aprīļa Kursas dalīšanas līgums// Tukuma novada kultūrvēsture. Rakstu krājums, III sēj. - Tukums, 1998., 90.lpp.
11 Īvāns G., Dimbira A. Kandavas vēsturiskā centra pirmsprojekta izpēte. Manuskripts – R., 1983. (turpmāk – Īvāns G.), 6.lp.

12 Löwis K. von. Der heidnische Burgberg und die Ordensvogtei Kandau in Kurland // Sitzungsberichte der Gesellschaft für Geschichte und Altertumskunde der Ostseeprovinzen Russlands - Riga, 1902 (turpmāk - Löwis K. von), S. 193

13 Ibidem.

14 Ose I. Kurzemes un Zemgales ordeņpiļu attēli marķīza Pauluči albumā // Latvijas viduslaiku pilis III – R., 2001., 464. lpp.

15 Īvāns G., 10. lp.

16 Löwis K. von., S. 193.

17 Biļķins V., 203. lpp.

18 Turpat, 280. lpp.

19 Löwis K. von, S. 193

20 Ibidem

21 Senās Latvijas vēstures avoti. 2. burtnīca – R., 1940., 260. lpp.

22 Īvāns G., 12. lp.

23 Caune A., Ose I. Latvijas 12.gs. beigu – 17.gs. vācu piļu leksikons – R., 2004. (turpmāk – Caune A., Ose I.), 242. lpp.

24 Löwis K. von., S. 194

25 Reprodukcija: Meinarte A. Kurzemes pilis un pilsdrupas H. F. Vēbera zīmējumos // Latvijas viduslaiku pilis III – R., 2001., 399. lpp.

26 Reprodukcija: Ose I. Kurzemes un Zemgales ordeņpiļu attēli marķīza Pauluči albumā // Latvijas viduslaiku pilis III – R., 2001., XIV attēls

27 Torbus T. Die Konventsburgen im Deutschordensland Preussen – München, 1998 (turpmāk – Torbus T.), S. 56

28 Ibidem, S. 58

29 Ibidem, S. 303

30 Ibidem, S. 315

31 Löwis K. von, S. 194

32 Ibidem

33 Ibidem

34 Ibidem, S. 195; Īvāns G., 13. lp.

35 Torbus T., S. 88

36 Ibidem, S. 145

37 Piper O. Abriss der Burgenkunde – Köln, 1923, S. 15

38 Torbus T., S. 57

39 Ibidem, S. 296

40 Caune A. Ose I., 44., 50., 74., 123., 408., 551. lpp.

41 Torbus T., S. 307

42 Ibidem, S. 305

43 Ibidem

44 Ibidem, S. 314

45 Torbus T., S. 306

46 Reprodukcija: Vītols V. Kandava – Kandava, 1992., pielikumi

47 Reprodukcijas: Meinarte A. Kurzemes pilis un pilsdrupas H. F. Vēbera zīmējumos // Latvijas viduslaiku pils III – R., 2001., 399. lpp.

48 LVVA, 6999.fonds, 44.apr., 488. lieta, 1.-2.lp.

49 Torbus T., S. 311 – 312

50 Caune A., Ose I., 551. lpp.

51 Turpat, 226. lpp.

52 Torbus T., S. 300

53 Dzenis A. Kuldīgas pils vēsturiskā izpēte. Manuskripts – Kuldīga, 2003., 58.-59.lpp.

54 Loewis K. von., S. 193 - 194

55 Tuulse A. Die Burgen in Esthland und Lettland - Reval, 1942 (turpmāk - Tuulse A.), S. 226

56 LVVA, 6999.fonds, 44.apr., 488.lieta, 2.lp.

57 Īvāns G., 13., 21.lp.

58 Šterns I., 81. lpp.

59 Kundziņš K. P. Pilsētu un muižu vēsture // Talsu novads. Enciklopēdisku rakstu krājums - Talsu un Tukuma studentu biedrības izdevums – B. v., 1935. -1937.(turpmāk – Kundziņš K. P.), 219. lpp.

60 Neue Kurlaendische Güter-Chroniken. Herausgegeben von E. von Fircks – Mitau, 1900 (turpmāk – N.K.G.Chr.), Beilage, S. 190

61 Ibidem, S. 108

62 Šterns I., 1997., 104. lpp.

63 Caune A., Ose I., 432. lpp.

64 Fenske L., Militzer K. Ritterbrüder im livlaendischem Zweig des Deutschen Ordens – Köln-Weimar-Wien, 1993 (turpmāk – Fenske L., Militzer K.), S. 759

65 Švābe A. Vecākās zemnieku tiesības – R., 1927., 36. lpp.

66 Turpat

67 Švābe A., 1930., 59.lpp.

68 Fenske L., Militzer K., S. 247

69 Ibidem, S. 641, 647

70 Ibidem, S. 247

71 Ibidem, S. 434

72 Ibidem, S. 641

73 Ibidem, S. 762

74 Ibidem

75 Arbusow L. Livlands Geistlichkeit vom Ende des 12. bis ins 16. Jahrhundert // Jahrbuch für Genealogie, Heraldik und Sphragistik für 1911, 1912 und 1913 – Mitau, 1914, S. 299

76 Šterns I. Latvijas vēsture 1080 – 1290 – R., 2002., 436. lpp.

77 LVVA, 5561.f., 2.apr., 258.lieta

78 Liv-, Ehst- und Kurlaendisches Urkundenbuch (turpmāk – LUB), Bd. 9, S. 613

79 Šterns I, 1997., 190. lpp.

80 Kundziņš K. P., 218. - 219. lpp. Kundziņa darbā 1451. gada vizitācijas akts kļūdaini datēts ar 1541. gadu.

82 Vācu ordeņa piļu vizitācija Livonijā 1488. gadā // Latvijas viduslaiku pilis III - R., 2001., 380. lpp.

83 Dzenis A. Latviešu lēņavīri Tukuma un Kandavas novados // Neatkarīgo Tukuma Ziņu gadagrāmata 2004. gadam – Tukums, 2004., 124. lpp.

84 LUB, Bd. 11, S. 231

85 Ose I. Kurzemes un Zemgales ordeņpiļu attēli marķīza Pauluči albumā // Latvijas viduslaiku pilis III – R., 2001., 464. lpp.

86 Die livlaendische Chronik Hermanns von Wartberge – Berlin und Reval, 1864, S. 103

87 Vītols V. Kandavas ordeņa pils // Tukuma novada kultūrvēsture I - Tukums, 1997., 14. lpp.

88 LUB, Bd. 8, S. 610

89 Ibidem, Bd. 9, S. 229.

90 LVVA, 5561.fonds, 2.apr., 11.lieta

91 Seraphim G. Baltische Geschichte in Grundriss - Reval, 1908, S.

92 NKGChr, Beilage, S. 39

93 Ibidem, S. 42

94 Ibidem

95 Ibidem, S. 5

96 Ibidem, S. 45

97 Ibidem, S. 97

98 Ibidem, S. 45
99 Īvāns G., Dimbira I. Kandavas pirmsprojekta izpēte. Manuskripts. - R., 1983. (turpmāk - Īvāns G., Dimbira I.), 16. lp.
100 Turpat, 17. lp.
101 Kundziņš K. P. Pilsētu un muižu vēsture//Talsu novads. Enciklopēdisks rakstu krājums/ Talsu un Tukuma studentu biedrības izdevums - B.v., 1935. - 1937.(turpmāk - Kundziņš K. P.), 219. lpp.
102 Šterns I., 1997., 354. lpp.
103 NKGChr, Beilage, S. 71
104 Freijs A. Talsu novada draudzes un baznīcas// Talsu novads. Enciklopēdisks rakstu krājums. - B.v. , 1935. - 1937., 298.lpp (turpmāk - Freijs A.)
105 Vītols V., 18.lpp.
106 Freijs A., 298.lpp.
107 NKGChr, Beilage, S.5.
108 Juškēvics J. Kurzemes hercogi un viņu laikmets - R., 1933., 10.lpp.
109 Švābe A., 1930., 33. - 34.lpp.
110 Turpat, 33.lpp.
111 Turpat, 36.lpp.
112 N.K.G.Chr., Beilage, S.4
113 Šterns I., 451. - 456.lpp.
114 Vītols V., 15.lpp.
115 Švābe A., 1930., 60.lpp.
116 N.K.G.Chr., Beilage, S.96
117 Ibidem, S.42
118 Ibidem, S.93
119 Ibidem, S.95
120 Ibidem, Beilage, S. 107
121 Ibidem, S.109
122 N.K.G.Chr., S.21
123 Šterns I., 483.lpp.
124 N.K.G.Chr., S.21
125 Ibidem, Beilage, S.40
126 Ibidem, S. 21
127 Der Adel der russischen Ostseeprovinzen - Neustadt an der Aisch, 1981., S.134.
128 N.K.G.Chr., S.352
129 I Dišlere I., Ozola A. Muižas lauku kultūrvidē – Tukums, 2002, 143. lpp.
130 Ibidem, S.352
131 Šterns I., 480.lpp.
132 N.K.G.Chr., S. 133. - 134.
133 Ibidem, S. 134. - 136, Šterns I., 472.lpp.
134 Šterns I., 472.lpp.
135 N.K.G.Chr., S.133.
136 Ibidem, S.131
137 Šterns I., 473.lpp.
138 Kundziņš K.P., 231.lpp.
139 LVVA, 554.fonds, 2.apr., 3025.lieta, 20.lpp.
140 N.K.G.Chr., Beilage, S.3. - 4
141 Ibidem, S.4
142 Ibidem, S.5
143 LVVA, 4060.fonds, 2.apr., 560.lieta, 41. - 42.lpp.
144 N.K.G.Chr., Beilage, S.116
145 Ibidem, S.300. - 301.
146 LVVA, 640.fonds, 3.apr., 634.lieta, 7.lpp.
147 Švābe A., 1930., 13.lpp.
148 N.K.G.Chr., Beilage, S.39., 41.
149 Latviešu konversācijas vārdnīca, 15. sēj. – R., 1937., 30315. sleja
150 Švābe A., 1930., 39.lpp.
151 Švābe A. Vecākās zemnieku tiesības - R., 1927., 10.lpp.
152 Turpat, 24.lpp.
153 Turpat, 25.lpp.
154 Turpat, 17.lpp.
155 Švābe A., 1930., 72.lpp.
156 Šterns I., 630.lpp.
157 N.K.G.Chr., Beilage, S.96
158 Švābe A., 1930., 72.lpp.
159 Šterns I., 633.lpp.
160 Dunsdorfs E. Mūžīgais latviešu karavīrs - Melburna, 1966., 99.lpp.
161 LVVA, 6999.fonds, 44.apr., 488.lieta, 28. - 29.lpp.

Вложенные файлы

•  Dzenis_A_Kandavas_novads_Livonijas_ordena_valsti__1_.rtf   327,28 КБ   1 Скачано