Kandavas novads Kurzemes – Zemgales hercogistē (1561. – 1795. g.) - Baltu forums/Baltu forumas

Agris Dzenis
Mag. hist., Kandavas novada muzeja vēsturnieks

Kandavas novads Kurzemes – Zemgales hercogistē (1561. – 1795. g.)
Fragments no topošās grāmatas “Kandavas novads: teritorija, zeme, ļaudis”

Vācu muižnieku republika
1560.gadā politisku intrigu rezultātā par Livonijas ordeņa mestru kļuva Gothards Ketlers, ordeņbrāļu - poļu piekritēju un luterānisma atbalstītāju vadītājs. Gandrīz gads pagāja, tirgojoties ar Polijas un Lietuvas karali Sigismundu II Augustu par privilēģijām, kuras karalis piešķirs Ketleram un viņa atbalstītājiem par padošanos Polijai. Visbeidzot 1561.gada 22.jūnijā Viļņā tika noslēgts “Pakļaušanās līgums”. Mestrs, Rīgas arhībīskaps un Livonijas muižnieku sūtņi zvērēja uzticību karalim, bet Sigismunds Augusts apsolījās jaunajiem pavalstniekiem dot ticības brīvību saskaņā ar Augsburgas jeb luterisko konfesiju, saglabāt livoniešu tiesības un privilēģijas, muižu mantošanas kārtību, nodrošināja pārvaldes amatus Livonijā dzimušajiem vāciešiem. Ketlers kļuva par Polijas karaļa vasali, un karalis viņam izlēņoja visu ordeņa valsti Daugavas kreisajā krastā - Kurzemi un Zemgali. Mestrs kļuva par karalim pakļautu hercogu. Hercoga titulu varēja mantot visi Ketlera vīriešu kārtas pēcnācēji.1 Tā kara un politisko juku ietekmē likvidējās Livonijas valstu konfederācija un dzima jauna Polijas satelītvalsts - Kurzemes hercogiste.
Lai izveidotu un nostiprinātu sev uzticīgu muižnieku kārtu, kas funkcionētu arī kā jaunās valsts pārvaldes aparāts, Gothards Ketlers plaši praktizēja ordeņa zemju un brīvo zemnieku izlēņošanu saviem piekritējiem. Vienā dienā ar “Pakļaušanās līgumu” tapa arī vācu muižnieku saimnieciskās varas un dzimtbūšanas stūrakmens - “Sigismunda Augusta privilēģija”. Kaut gan jāšaubās, vai Polijas karalis šo dokumentu ir apstiprinājis, privilēģija Kurzemē un Vidzemē pastāvēja spēkā vairāk kā 300 gadus.
“Sigismunda Augusta privilēģija” būtībā piešķīra Kurzemes un Kurzemes vācu lēņa vīriem tādas pašas tiesības, kādas kopš 15.gs. baudīja Rīgas arhībīskapa vasaļi: zemnieku likumīgie kungi varēja atprasīt aizbēgušos zemniekus, pārdot, dāvināt un ieķīlāt muižas un zemniekus bez zemes kunga - hercoga atļaujas, muižas varēja mantot arī muižnieku meitas. Vislielākais muižnieku ieguvums ar privilēģiju bija kriminālās un civilās tiesas vara pār saviem zemniekiem līdz pat “kakla tiesībām”, jeb tiesībām zemniekus sodīt ar nāvi.2
Otrs Kurzemes muižnieku varas pīlārs bija 1570. gadā izdotā “Gotharda privilēģija”, kurā hercogs atzina lēņa muižas par alodiem jeb muižnieku pilnīgu privātīpašumu. Kopš šī laika nedz par muižnieku muižām, nedz zemniekiem hercogiem vairs nebija nekādas teikšanas.3 Seno alodu – tēva zemes saimnieki kopā ar savām saimniecībām paši tika padarīti par ienācēju – vācu lēņavīru pēcteču alodu.
Likumdošanas orgāns Kurzemes hercogistē bija muižnieku parlaments jeb landtāgs, kuru sasauca hercogs. Vienīgais muižnieku pienākums pret hercogu kā atlieka no lēņa dienesta bija saglabājies tā sauktais “jātnieku dienests” (Rossdienst) - pienākums dot hercoga vai karaļa armijai apbruņotus jātniekus atkarībā no muižas lieluma.4
Juridisks ordeņa likvidēšanās akts notika 1562.gada 5.martā, ordeņa pilī Rīgā, kad Ketlers savas valdīšanas zīmes – krustu un zīmogu nodeva Polijas karaļa komisāram. Gothards kļuva par laicīgu valdnieku un 1566.gadā apprecējās ar Meklenburgas princesi Annu.5 Pēc pirmā Kurzemes hercoga nāves hercogiste tika sadalīta starp viņa abiem dēliem: Frīdriham tika Zemgale, bet Vilhelmam - Kurzeme. Vilhelms centās pretoties muižnieku vēlmēm vēl vairāk ierobežot hercoga varu. Konflikts noveda līdz bruņotai sadursmei, kad 1615.gadā Vilhelma kareivji nogalināja muižnieku opozīcijas vadītājus - brāļus Noldes. Pēc šī notikuma Polijas karalis atcēla Vilhelmu no hercoga troņa un nosūtīja uz Kurzemi komisiju, kura 1617.gadā izstrādāja hercogistes pamatlikumus - “Valdības formulu” un “Kurzemes statūtus”, kas padarīja Kurzemes vācu muižniekus par galvenajiem politiskajiem noteicējiem Kurzemē, hercogu - par viņiem līdzvērtīgu “nevarīgu prezidentu”, bet zemniekus - par vergiem senās Romas tiesību izpratnē.6
Politiskā situācija Kurzemē nemainījās arī Vilhelma dēla (Frīdriham dēlu nebija), hercoga Jēkaba valdīšanas laikā, kurš centās savu varu un starptautisko prestižu celt ar turības vairošanu.
Politiskā vara hercogistē muižniecības rokās pilnībā nonāca 18.gs. sākumā. Pēdējais Ketlers - hercogs Ferdinands - Kurzemē nedzīvoja, un pār hercogisti valdija muižnieku padome, kas patstāvīgi izdeva likumus, pārdeva, iznomāja un ieķīlāja hercoga muižas.7
Šajā laikā hercogiste nonāca arvien lielākā politiskajā atkarībā no Krievijas. Notika bieži politisko grupējumu ķīviņi un bruņotas sadursmes, pagrima saimniecība un tirdzniecība, zemniekiem nebija aizstāvja pret muižnieku patvarībām. Visbeidzot muižnieki - Krievijas politiskie piekritēji - panāca, ka hercogs Pēteris Bīrons 1795.gada 28.marta parakstīja hercogistes likvidācijas aktu, un Kurzeme tika iekļauta Krievijas impērijas sastāvā.8

Hercogistes pilskunga rezidence
Pēc Livonijas konfederācijas sabrukuma un Kurzemes un Zemgales hercogistes izveidošanās Kandavas pils kļuva par hercogistes Kandavas pilskunga apgabala jeb tiesas (Hauptmannschaft) pārvaldnieka un tiesneša – pilskunga (Hauptmann) rezidenci. Pilskunga tiesas tika izveidotas bijušajās komturejās un fogtejās, to centriem – ordeņa pilīm kļūstot par pilskungu rezidencēm. Ordeņa pilis un muižas pārtapa par hercogu dzimtīpašumiem. Hercogi, tāpat kā ordeņa mestri, apceļoja savas zemes pilis un, uzturoties tajās, pārraudzīja savus īpašumus, pieņēma sūdzības, apbalvoja vai sodīja hercogistes ierēdņus. 1617. gadā, saskaņā ar hercogistes jauno pamatlikumu “Formula Regiminis” (Valdības formula) Kurzemē izveidoja divas virspilskunga tiesas Kuldīgā un Tukumā. Valdības formulā tika noteikts, ka virspilskungi un pilskungi drīkstēja būt vienīgi Kurzemes dižciltīgo muižnieku dzimtu piederīgie.9 Kandavas pilskungs tika pakļauts Tukuma virspilskungam.10 Pilskungu kompetencē atradās policejiskā uzraudzība pilskunga tiesās, kā arī hercoga zemnieku civilo un krimināllietu iztiesāšana.11
Divas reizes hercogu laikos Kandavas pils bija diplomātisko aktivitāšu centrs: 1618. gadā poļu karavadonis kņazs Radzivils šeit pieņēma vietējo muižnieku uzticības zvērestu Kurzemes hercogistes lēņa kungam Polijas karalim, bet 1625. gadā hercogs Frīdrihs risināja sarunas ar zviedru karavadoni Delagardi par Kurzemes neitralitāti zviedru – poļu karā.12 Zviedrijai tomēr nebija pieņemama Kurzemes hercogistes neitralitāte, jo Kurzemē ražotā produkcija starptautiskajā tirgū veiksmīgi konkurēja ar zviedru Vidzemes un Zviedrijas ražojumiem.1658. gada oktobrī zviedru karaspēks, pārkāpjot neitralitātes līgumu, iebruka Kurzemē, bet nākamā gada16.jūnijā zviedru karaspēka nodaļa pulkveža Brennera vadībā pēc ilgākas apšaudes no Abavas kreisā krasta ieņēma Kandavas pili un izlaupīja miestu.13 Pēc šī iebrukuma hercogistes saimniecisko varenību vairs neizdevās atjaunot.
17.gadsimta Kandavas pils būvvēstures avoti līdz šim nav atrasti. Jau iztirzātais 1699. g. inventārapraksts rāda visnotaļ nožēlojamu pils stāvokli. Inventarizētāji atzīmējuši, ka dakstiņu jumts teju iegāzīsies, jo spāres ir pārlūzušas, jumts caurs, bet mūri maitā lietus.14 Jāšaubās, vai vecā konventēka šajā laikā bijusi apdzīvota, jo pils telpās neatradās neviena mēbele. Galvenā stāva telpās atradušās četras zaļi glazētu podiņu krāsnis ar kamīniem.
Domājams, ka pils stāvokli vēl pasliktināja zviedru kareivji, kuri Ziemeļu kara laikā, 1703.gadā karaļa Kārļa XII vadībā to izlaupīja un izpostīja.15 Kopš šī laika jau droši var runāt par neapdzīvotu Kandavas pili, kas ātri vien kļuva par pilsdrupām.
1712. g. inventāraprakstā pils jau raksturota kā pilnīgi tukša un neapdzīvota. Daļu no telpām vēl sedza jumts, taču tās bija bez durvīm, logiem un krāsnīm.16 Tādēļ ir jāatzīst par kļūdainu agrāko laiku pētnieku pausto viedokli, ka līdz 1740. vai 1750. gadam pilī vēl mitinājies pilskungs, kurš pārcēlies uz miestu pēc tam, kad hercogistes būvju direktors J. K. Barnikels atzinis pili par dzīvošanai nederīgu.17
1733. g. aprakstā uzsvērts, ka pils ir tukša un neapdzīvota, bez jumta, logiem un durvīm 18, taču jau 1739. gadā teikts, ka no Kandavas pils palikušas pāri tikai drupas un daļa no ārējā mūra.19 Hercoga būvju direktors J. K. Barnikels 1740. gadā atzina, ka Kandavas pils mūru lielākā daļa vēl ir samērā izturīga un tajos var viegli izbūvēt dzīvokli pilskungam vai kādam citam, ja tas būtu nepieciešams.20 Tas tomēr netika izdarīts, un 1747.g. pils jau bija pilnīgi sabrukusi.21
Paplašinoties Kandavas miestam, iedzīvotāji pilsdrupas izmantoja akmeņu iegūšanai savu namu būvēšanai. 1840. gadā vajadzējis nojaukt daļu no 3m augstajiem pils mūriem, lai novērstu to sagrūšanu. Akmeņus izlietoja Kandavas iedzīvotāji. Tomēr vēl 1870. gadā pilskalna ziemeļu galā esot bijuši saglabājušies „impozanti pils vārti“. Akmeņi no pilsdrupām jaunu namu būvei sevišķi intensīvi tika lauzti pēc lielajiem 1870. un 1881. g. ugunsgrēkiem miestā, kad kandavnieki ugunsnedrošo koka namu vietā sāka celt mūra namus.22
Nekontrolētās pilsdrupu noārdīšanas rezultātā daļa mūru kļuva tik nestabila, ka kuru katru brīdi draudēja sabrukt, apdraudot garāmgājējus un pie pilskalna esošo braucamo ceļu. Tādēļ 1882. gada septembrī arhitekts Frēde izstrādāja drupu nojaukšanas tāmi, kas sastādīja 194 rubļus 44 kapeikas, un 1883. gada augustā Talsu pilskunga tiesa lūdza Kurzemes muižniecību un guberņas valdību piešķirt līdzekļus pilsdrupu nojaukšanai. Tika atbildēts, ka šādus līdzekļus ne kronis, ne muižniecība piešķirt nevar, tādēļ Kurzemes guberņas valdes Būvniecības nodaļa 1884.g. 20.martā nolēma pagaidām samierināties ar pilsdrupu bīstamāko daļu iežogošanu.23
Ilgu laiku pilsdrupas stāvēja nesakoptas, piebērtas ar gruvešiem un atkritumiem, līdz 1894. gada 17.septembrī Kandavas miesta valde nolēma pilnvarot miesta vecāko, aptiekāru Aleksandru Rozentālu lūgt valdību piešķirt Kandavas ordeņa pilskalnu miestam publiskā parka ierīkošanai.24
1897. gada 30. maijā Krievijas cars Nikolajs II apstiprināja ministru komitejas rīkojumu par bijušās Tukuma pilskunga vidmes zemesgabala “Pilskalns” nodošanu Kandavas miestam bezmaksas beztermiņa lietošanā. Zemesgabalu miests nedrīkstēja ne iznomāt, ne pārdot vai izmantot citos nolūkos kā vienīgi parka ierīkošanai, kas bija jāizdara 3 gadu laikā pēc zemesgabala pārņemšanas.25
1898. gada 18. aprīlī miesta valde pilskalnu pārņēma no tā iepriekšējā lietotāja – nomnieka. Pārņemšanas aktā uzsvērts, ka Kandavas miestam pilsdrupas ir jāsaglabā, un nekādā gadījumā nav pieļaujama pilsdrupu noārdīšana un akmeņu pārdošana.26
1898. un 1899. gada vasarās notika pilsdrupu attīrīšana no gruvešiem un atkritumiem. Šo darbu gaitā tika atrasti daži priekšmeti: dekoratīvās bronzas naglas, dzelzs naža asmens, svari un 1,5 pēdas garš ierocis. Nozīmīgākie atradumi pilsdrupās bija 37 glazēti krāsns podiņu fragmenti, uz kuriem bija reljefi attēloti Bībeles personāži: soģi, pravieši un apustuļi (piemēram, Jefte un Ecehija). Minētos atradumus A. Rozentāls uzdāvinājis Kurzemes Literatūras un mākslas biedrības muzejam Jelgavā,27 un to tālākais liktenis nav zināms. Bībeles personāžu – 16.gs. bruņās tērptu Izraēļa karavadoņu Jeftes un Ecehijas attēli sastopami uz tā saukto Vecās Derības varoņu sērijas podiņiem, kas datējami ar 16.gs. 30.-50. gadiem.28 Astoņpadsmit zaļi glazētus krāsns podiņu fragmentus A. Rozentāls nodevis Rīgas Doma muzejam. Šie podiņi pēc K. fon Lēvisa of Menāra domām gatavoti renesanses laikmetā. Uz tiem atradušies puķupoda ar pāviem abās pusēs un bruņinieka ar garu spalvu pie bruņucepures reljefi attēli.29
Līdz 1902. gadam parka iekārtošana - koku stādīšana un celiņu ierīkošana bija pabeigta. Kopš tā laika Kandavas ordeņa pilskalna un pilsdrupu izskats mainījies maz. 1902. gadā pils ārējā aizsargmūra drupās tika iemūrēta balta marmora plāksne ar uzrakstu: “Zur bleibenden Erinnerung an Alexander Rosenthal, dem Candau die Anlage des Burggartens verdankt. Anno1902.” (“Par paliekošu piemiņu Aleksandram Rozentālam, kuram Kandava pateicas par pils dārza ierīkošanu. 1902. gadā”). Plāksne līdz mūsdienām nav saglabājusies.30

Pulvertornis un tā funkcijas
Vislabāk saglabājusies Kandavas senceltne ir Pulvertornis - gandrīz regulāras kubiskas formas divstāvu ēka ar četrslīpņu dakstiņu jumtu, kas atrodas Kandavas ordeņa pils pakājē uz ZA no pilskalna. Ziņas un viedokļi par Pulvertorņa celšanas laiku un funkcijām līdz šim ir bijuši neskaidri un pretrunīgi.
Iepriekšējie pētnieki no jautājuma par torņa būvēšanas konkrētu laiku ir izvairījušies. Spriežot pēc pētījumu satura, viņi bijuši pārliecināti, ka tornis būvēts jau ordeņa laikos. Daļa 19.gs.- 20. gs.1.puses aprakstu un ceļvežu autoru uzskatījuši, ka tornis celts, pārbūvējot pili 1334. gadā vai pat reizē ar pili, un kalpojis kā sargtornis vai priekšcietoksnis.31 Ziņas par šādas informācijas avotiem vai izsmeļošāks viedokļu pamatojums aprakstos un ceļvežos nav sniegti.
K. fon Lēviss of Menārs torni aprakstījis kā divstāvu ēku ar pamata izmēriem 11,6 x 11,9 m un 2 m bieziem mūriem, kas atrodas 28 m atstatu no konventēkas austrumu mūra, un 10-12 m no ārējā aizsargmūra paliekām. Pētnieks pieļāvis iespēju, ka tornis varētu būt sens danskers jeb atejas tornis, un minējis piemērus par Rēdenes un Lohštetes pilīm Prūsijā, kur par danskeriem izmantoti līdzīgi, atstatu no pils un virs tekošiem ūdeņiem novietoti torņi. Kandavas danskeru ar pili esot savienojis 10-12 m garš koka tiltiņš uz viena balsta, kas atradies torņa jumta augstumā.32
K. fon Lēvisam of Menāram oponējis A.Tūlse, kurš uzskatīja, ka danskera ierīkošana, atšķirībā no lielajām Prūsijas ordeņpilīm pie tik mazas pils kā Kandava nav iespējama. Viņš arī noliedza variantu par Kandavas torni kā sargtorni vai priekšcietoksni, jo tā uzcelšanu vietā, kas ir zemāka par pili, nevar izskaidrot no stratēģiskā viedokļa. Atliek pieņēmums, raksta Tūlse, ka šeit ir darīšana ar akas namiņu (Brunnenhaus), jo gruntsūdeņi kalna pakājē ir vieglāk sasniedzami kā no pilskalna augšienes.33
Neviens no iepriekšminētajiem viedokļiem nav pietiekami pārliecinošs un piemērojams Kandavas vietējiem apstākļiem. Sargtorņa vai priekšpils nocietinājuma būvei pilskalna pakājē nav iespējams rast izskaidrojumu. Arī danskeri pie tik nelielām pilīm kā Kandava nav sastopami. Tikpat apšaubāms ir Tūlses viedoklis par torni kā akas namiņu, jo nav saprotams, kādēļ virs akas vajadzēja būvēt tik lielu un masīvu ēku, jo daudz vienkāršāk būtu bijis izrakt dziļāku aku no pilskalna augšienes. Kā ordeņa laikos būvēta šaujampulvera noliktava Kandavas tornis nevar būt celts un izmantots, jo ap 15.gs. sākumu celtie pulvertorņi Kuldīgas un vairākās Prūsijas lielajās pilīs ir apaļi, nevis kvadrātveida, un atradās priekšpils ārējā aizsargmūra iekšpusē, nevis ārpus perimetra mūra.34 Kopumā ņemot, Kandavas tornim līdzīgas būves pie Baltijas viduslaiku pilīm nav satopamas, un šāds tornis ordeņpilij šķiet pilnīgi lieks gan militārā, gan saimnieciskā ziņā.
Daudz ticamāks ir vēsturnieku J.Juškēviča un V.Vītola apgalvojums, ka tornī uzglabāts šaujampulveris, kas saražots Kandavas pulvera dzirnavās hercoga Jēkaba valdīšanas laikā.35 Kandavas pulvera dzirnavas kā nozīmīgākais rūpniecības uzņēmums Kandavā 17.gs. un tā iespējamā saistība ar Pulvertorni prasa tuvāku pulvera ražošanas un Kurzemes hercogistes pulvera ražotņu vēstures apskatu.
Šaujampulverim līdzīgs, salpetri saturošs vielu maisījums uguņošanai ticis izmantots jau pirms mūsu ēras Ķīnā. No ķīniešiem šī maisījuma pagatavošanas māku aizguva arābi, kas 13. gs. sākumā pulvera raķetes izmantoja kā bultas. Šaujampulvera pagatavošanas atklāšanu Eiropā angļi piedēvē Rodžeram Bēkonam (1220. gadā), bet vācieši – franciskāņu mūkam Bertoldam Švarcam (ap 1290.-1320. gadu).36
Pulvera pielietošana ātri ieviesās kara mākās, un to 14.gs. sāka izmantot lielgabalu, bet kopš 15. gs. – arī rokas šaujamieroču pielādēšanai. Šaujampulvera patēriņš strauji pieauga 17. gs. sākumā, kad Eiropas armiju bruņojumā ieviesa ar pulveri pildītas eksplodējošās lielgabalu lodes un rokas granātas. Pulveris tika izmantots arī valdnieku un augstmaņu prestiža pasākumos – uguņošanās, kā arī medicīnā. Līdz 18.gs. vidum gatavoja tā dēvēto melno jeb dūmu pulveri – vielu maisījumu, kas sastāvēja no 75% kālija salpetra, 15% ogles un 10% sēra. Pirms sajaukšanas nepieciešamajās proporcijās izejvielas vajadzēja sasmalcināt. Sākotnēji to veica ar rokām, izejvielas sagrūžot piestās, bet vēlāk izmantoja mehāniskās stampas, ko darbināja ūdens un vēja spēks.37 Tādēļ pulvera ražotnes – vietas, kur sasmalcināja pulvera izejvielas, sajauca tās nepieciešamajās proporcijās un iesaiņoja gatavo šaujampulveri, sauca par pulvera dzirnavām. Dūmu pulveris pat niecīgākā mitruma ietekmē kļuva nelietojams, tādēļ to iesaiņoja un uzglabāja hermētiski slēgtās koka mucās.
17.gadsimtā Eiropā notika daudzi plaša mēroga kari, īpaši 40.-50. gados, kādēļ pieauga gan pieprasījums pēc šaujampulvera, gan tā cenas. Šaujampulvera ražošanas ienesīgumu labi apzinājās Kurzemes un Zemgales hercogs Jēkabs. Jau drīz pēc hercogistes lēņa saņemšanas no Polijas karaļa 1642. gadā pēc hercoga Jēkaba rīkojuma vairākās vietās Kurzemē un Zemgalē ierīkoja pulvera dzirnavas, kurās ražoja ievērojamu pulvera daudzumu gan eksportam, gan hercogistes armijas un karakuģu munīcijas nodrošinājumam. Visas šaujampulvera izejvielas bija iegūstamas pašā hercogistē: lapu koku (sevišķi bērza, ievas un seglenāja) ogles pieveda no darvas cepļiem, salpetri no salpetra vārītavām, bet sēru kā jēlvielu no sēravotu novadiem: Kandavas, Baldones, Ķemeriem u.c. vietām. Ļoti reti izmantoja no Sicīlijas ievestu sēru. 38
Svarīga loma šaujamā pulvera un arī stikla ražošanā bija salpetra vārītavām. Salpetris bija ārkārtīgi svarīga un dārga izvedprece, ko visur labprāt uzpirka lielā daudzumā. Salpetra vārītavas iekārtoja gandrīz visur, kur auga lapu koku mežs. Salpetri ieguva, vārot un tvaicējot lapu koku pelnus. Vārītavas atradās gan blakus stikla cepļiem, gan kopā ar kālija vārītavām. Lielākās salpetra vārītavas atradās Kuldīgā, Jelgavā, Skrundā un Slampē.39
Darvas cepļu, kur kā darvas blakusprodukts tika iegūtas pulverim nepieciešamās kokogles, kopskaits hercogistē bija aptuveni 100. Par to pastāvēšanu liecina māju nosaukumi, piemēram, Dedži Kandavas pagastā, Dārdedžu pļava Matkules pagastā.40
Gatavo pulveri pildīja mucās, ko saņēma no hercoga mucinieku darbnīcām. Viena no lielākajām bija Rendas darbnīca, kas ar saviem ražojumiem apgādāja Kandavas pulvera dzirnavas, Kuldīgu un Ventspili.41
Pēc J.Juškēviča sniegtajām ziņām Kurzemes un Zemgales hercogistē pastāvējušas 5 pulvera dzirnavas:
Skrundā apmēram no 1645.g. līdz 18.gs.,
Kandavā apmēram no 1645.g. līdz 1676.g.,
Tomē apmēram no 1645.g. līdz 1658.g.,
Baldonē apmēram no 1645.g. līdz 1658.g.,
Kuldīgas iecirknī apmēram no 1645.g. līdz 18.gs.42
Saskaņā ar J. Juškēviča sniegto informāciju, visilgāk darbojušās Skrundas dzirnavas. Kandavas un Tomes pulvera dzirnavas savus ražojumus izveda galvenokārt uz Rīgu, bet pārējās - uz Kurzemes kolonijām vai Poliju. No 1645. līdz 1658. gadam visās hercogistes pulvera dzirnavās kopā ražoja apmēram 45-60 tūkstošus kilogramu šaujampulvera gadā. Pēc zviedru karaspēka izvākšanās no Kurzemes un miera noslēgšanas 1660. gadā darbību atjaunoja vairs tikai 3 dzirnavas, no kurām Kandavas pulvera dzirnavu ienākumi 1675. gadā bija tikai 45 florēni (1 dālderis = 3 florēni). Salīdzinājumam: Rīgā par centneru šaujampulvera maksāja 50 florēnus. Pulvera eksportu pārtrauca pēc 1660. gada, kad pilnībā bija mainījušies pasaules tirgus apstākļi. Turklāt pēc zviedru iebrukuma Kurzemes hercogiste bija zaudējusi savu floti un kolonijas, kas bija nozīmīgas pulvera patērētājas.43
Oto fon Mirbaha vēstuļu formā rakstītajās esejās par Kurzemes hercogisti Jēkaba laikā sniegts Kandavas pulvera dzirnavu ekonomiskā stāvokļa apraksts 1676. gadā:
“Šejienes pulvera dzirnavas taisās likvidēties. Agrāk tās sūtīja daudz pulvera uz Rīgu, centneru par 16 ½ dālderiem. Bet kopš kāda laika tās ir atmetušas ļoti niecīgu peļņu un pēdējā gadā ienesušas tikai 45 guldeņus. Pašu patēriņš, kamēr kuģniecība ar Tobago ir gandrīz izbeigusies, nav vairs ne tuvu tik liels kā senāk, un to sedz pulvera dzirnavas Skrundā, kur ir arī ieroču fabrika. Rīga sev dabū lētāku pulveri no Zviedrijas.”44
Vadoties pēc Mirbaha vēsturiski literārajā darbā sniegtajām ziņām, J.Juškēvičs secinājis, ka Kandavas pulvera dzirnavas savu darbību izbeigušas jau 1675. gadā. Šo secinājumu nekritiski pieņēmuši arī daudzi vēlākie pētnieki.
Nepublicētie vēstures avoti tomēr liecina, ka šāds uzskats neatbilst īstenībai. Vēl 1697. gadā hercogs Frīdrihs Kazimirs iznomāja Kandavas pulvera dzirnavas pulvera meistaram Henigam Kurcenbaumam par 15 Alberta dālderiem gadā.45
Ir saglabājusies Kandavas pulvera dzirnavu ieņēmumu un izdevumu tāme 1697. - 1711. gadam, kurā redzams, ka izdevumi pārsniedz ieņēmumus.46
1712. gada 23.jūnijā Kandavas pulvera dzirnavas iznomātas Mihaelam Kēleram par 10 Alberta dālderiem gadā.47 Ņemot vērā inventārijā aprakstīto ēku bēdīgo tehnisko stāvokli, tomēr jāšaubās, vai dzirnavas pēc iznomāšanas vēl atradās lietojamā stāvoklī. 1724. gada inventārijā pulvera dzirnavas vairs netiek minētas, bet tukšajā pulvera meistara dzīvoklī ir iemitināts muižas dzirnavu kalējs Bērtulis ar ģimeni.48
Par Kandavas pulvera dzirnavu darbības pirmsākumiem Latvijas Valsts vēstures arhīva dokumentos ziņas atrast nav izdevies. J.Juškēviča darbā, kurā pirmoreiz parādās 1645.gads kā Kandavas pulvera dzirnavu darbības sākuma laiks, norādes uz konkrētiem avotiem nav sniegtas. Sīkāks Kandavas pulvera dzirnavu apraksts sastopams tikai 1712.gada Kandavas hercoga muižas inventārijā.
Dzirnavas sastāvējušas no trim, ar lubām apjumtām nenosaukta materiāla ēkām: dzirnavu ēkas, pulvera meistara dzīvojamās ēkas un klēts. Dzirnavu ēkas jumts bijis iebrucis, bet meistara dzīvoklis, kas sastāvēja no priekšnama, istabas un 2 kambariem, bija bez krāsnīm, logiem un durvīm. No dzirnavu inventāra minēts tikai ūdensrats ar veļbomi, un sešas “stangas” – domājams, pulvera izejvielu stampas.49 Par gatavā pulvera glabātuvi ziņu trūkst. Pilnīgi noteikti dzirnavas vai pulvera noliktava neatradās Pulvertornī, kas šajā laikā bija bez jumta un neizmantots.
Šaujampulvera gatavošanu pulvera dzirnavās veica pulvera meistari. Ir zināmi trīs Kandavas pulvera meistaru vārdi un aptuvens darbošanās laiks:
Herviss – miris pirms 1697.gada,50
Henings Kurcenbaums – no 1697. gada Lieldienām,
Mihaels Kēlers – no 1712. gada 23. jūnija.
Dokumentos Kandavas pulvera dzirnavu atrašanās vieta nav norādīta. Ir pilnīgi skaidrs, ka dzirnavas darbinājis tekoša ūdens spēks. G.Īvāns domā, ka pulvera dzirnavas darbinājis kalna strauts, kas tecējis gar ordeņa pilskalna rietumu nogāzi. Vēl 20.gs. 20.-gados šis strauts esot bijis redzams. Dzirnavu pārvalde atradusies ēkā Lielās ielas sākumā, kas vēlāk pārbūvēta par skolu.51
Nav gan saprotams, kādēļ pulvera dzirnavām vajadzīga atsevišķa pārvaldes ēka, jo pulvera meistari par savu darbību atskaitījās tieši hercogam, turklāt meistariem dzīvojamā ēka pie dzirnavām bija. G. Īvāns nepiekrīt daļai agrāko autoru, kuri uzskata, ka pulvera dzirnavas atradušās Pulvertornī, jo torņa novietne nav piemērota dzirnavu darbināšanai ne ar ūdeni, ne ar vēju. Pēc viņa domām, tornī atradusies tikai pulvera noliktava.52 Šāds viedoklis šķiet ticams tikai daļēji. Pulvera dzirnavu darbināšanai nav nepieciešams liels ūdens spēks, un to varēja nodrošināt kāds mazāks strautiņš, kas 17. gs., iespējams, tecēja no pilskalna gar Pulvertorni uz Abavu, bet vēlāk izsīka. Tekoša ūdens kādreizēju klātbūtni ēkas tiešā tuvumā apliecina Pulvertorņa arheoloģiskās izpētes gaitā 2003. gadā torņa pamatos atsegtā atslodzes arka ar tekoša ūdens ilgstošas iedarbības pēdām.53
Tiešu informāciju par Kandavas pulvera dzirnavu būvēšanu un darbību hercoga Jēkaba laikā (1642.-1682.g.) nav izdevies atrast. Ja pieņem, ka savas darbības ziedu laikos līdz zviedru iebrukumam 1658.g. Kandavas pulvera dzirnavas ražoja aptuveni 10 tonnas šaujampulvera gadā, bija nepieciešama pietiekami ietilpīga un droša pulvera glabātuve. Tai vajadzēja atrasties nostāk no citām svarīgām būvēm, lai nelaimes gadījumā eksplozija tām kaitētu pēc iespējas mazāk. Sienām vajadzēja būt no bieza mūra, lai noslāpētu iespējamo eksplozijas iedarbību, turklāt glabāšanas telpai vajadzēja būt sausai, lai mitrums nepadarītu šaujampulveri nelietojamu. Kandavas Pulvertornis atbilst visiem šiem nosacījumiem, tādēļ var pieļaut domu, ka tas uzbūvēts nevis ordeņa, bet hercoga Jēkaba valdīšanas laikā. Pils tuvumā (nevis pilī) pulvera glabātuve, iespējams, būvēta ne tikai drošības apsvērumu dēļ, bet arī tādēļ, lai ienaidnieka uzbrukuma gadījumā pulveri varētu izmantot pils aizsardzībai, ātri nogādājot to pilī, vai arī padarot lietošanai nederīgu, aplejot ar ūdeni vai uzspridzinot.
Vispārliecinošākā liecība par Pulvertorņa būvēšanu hercogistes laikā ir Kurzemes bruņniecības arhivāra Johana Heinriha Voldemāra Kurzemes un kaimiņapgabalu vēsturiski topogrāfiskā un ģenealoģiskā leksikona manuskriptā citētā Kurzemes hercoga Ernsta Johana Bīrona 1740. gada 4./15. novembrī no Pēterburgas rakstītā vēstule Kurzemes hercoga padomniekiem. Vēstulē hercogs rakstīja, ka „Kandavas mūra tornis, ko hercogu dinastija kādreiz uzbūvējusi par saviem līdzekļiem (ehemals das Furstl. Haus aus eigenen Kosten erbauet haben soll), un kas kopš pēdējā ugunsgrēka vēl aizvien stāv neapjumts”, ir jāapgādā vismaz ar pagaidu jumtu, lai mūri neciestu no bojājumiem, ko vēlāk būs grūti izlabot.54 Pēc J. H. Voldemāra turpat atrodamās piezīmes, vēstules oriģināls glabājies Kurzemes hercogu arhīvā. Mūsdienās tas vairs nav atrodams.
Ugunsgrēks, kas izpostījis Pulvertorni, ir noticis pirms 1699. gada, jo jau pieminētajā 1699.gada Kandavas hercoga muižas inventāraprakstā teikts: “No arsenāla (Zeughaus) jeb Pulvertorņa (Pulver Thurmb) ir saglabājušies vēl tikai veci mūri, tāpat kā no vecās iesalnīcas.”55 Domājams, ka šie mūri dēvēti par veciem tādēļ, ka kailās torņa sienas bijušas pamestas jau vairākus gadu desmitus. Iespējams, ka Pulvertornis vai nu bojāts eksplozijā, kas notikusi kā nelaimes gadījums, vai arī nopostīts zviedru uzbrukuma Kandavai laikā 1659. gada jūnijā un vēlāk nav ticis atjaunots.
J. H. Voldemārs minētajā manuskriptā arī raksta, ka kādreiz Kandavā atradusies pulvera fabrika, kuras atliekas vēl 1843. gadā bijušas redzamas uz kaila zemes laukumiņa lejpus pilsdrupām. 1697. – 1698. gadā šīs pulvera dzirnavas iznomātas par 45. florēniem. 1698. gada 2.maijā uz Rīgu pārdotas 968 mārciņas lielgabalu pulvera par 479 florēniem (100 mārciņas maksāja 16,5 valstsdālderus)56. Šīs ziņas gūtas no „veciem Kandavas muižas inventārijiem”.
Pulvertorņa būvēšanas datēšanu ar 17.gadsimtu papildus pamato fakti, kas atklājušies 2003. gada 5.-15. maijā Pulvertornī notikušajos pārbaudes izrakumos arheologa Mārtiņa Lūsēna vadībā. Celtnes iekšpusē arheologi izraka 3,8 x 2 m lielu, bet austrumu fasādes arpusē – 3 x 2 m lielu šurfu. Izpētes gaitā konstatēts, ka sākotnēji tornim bijusi 2,2 m augsta pagraba telpa, kuras apakšējā daļā būvgružu kārta veidojusies īsā laika sprīdī un datējama ar 17.gs., turklāt tā turpinājās vēl zem torņa rietumu un ziemeļu ārsienu pamatiem. Tas liecina, ka šis slānis veidojies vēl pirms sienu pamatu ielikšanas. Ziemeļu ārsienas nobeigumā atklāta no sarkanmāla ķieģeļiem izmūrēta 1,5 m plata un līdz 0,4 m augsta, ārsienai cauri ejoša atslodzes arka. Austrumu ārsienā 17.gs. ierīkotas durvis, kas izmantotas līdz 17.gs. beigām. Nedaudzie atradumi: krāsns podiņu atlūzas un holandiešu tipa dakstiņu fragmenti datējami ar laiku, ne agrāku par 17.gs. 57.
Labi saglabājušies Pulvertorņa mūri minēti arī Kandavas hercoga muižas 18.gs. 1.puses inventāraprakstos:
1712. g. – “No vecā Pulvertorņa vēl stāv mūri”;58
1733. g. – “Ārpus pils vecs četrskaldņu Pulvertornis, kura mūri vēl ir diezgan stipri, bet arī bez griestiem, jumta un durvīm”;59
1739. g. – “Ārpus [pils ārējā mūra] stāv kādreizējais Pulvertornis bez jumta.”
1747. gada Kandavas pilskunga vidmes inventāraprakstā minēts jau bēdīgāks torņa mūru stāvoklis: ”Ārpus pils ir arī sabrukušais Pulvertornis”60.
1759., 1763. un 1787. gada Kandavas pilskunga vidmes inventārsarakstos Pulvertorņa mūri, drupas vai to atjaunošana nav minēti.61 Arī citos 18.gs. 2.puses avotos ziņas par Pulvertorni nav atrodamas.
Pirmā liecība par atjaunotu torni ir 1794. gadā tapušais J. K. Broces akvarelis “Kandavas pilsdrupas Kurzemē pie Abavas”. Pulvertornis tajā attēlots izskatā, kas ļoti līdzinās tagadējam: divi stāvi ar logiem, četrslīpju jumts ar skursteni.
Precīzas ziņas par laiku, kad Pulvertornis ticis pārbūvēts par cietumu, nav atrastas. Broces akvarelis liecina, ka tas noticis jau pirms 1794. gada, savukārt 1787. gada inventāraprakstā cietums vēl nav minēts, kas ļauj torņa atjaunošanu attiecināt uz laiku starp 1787. un 1794. gadu. 1798. gada Kandavas pilskunga vidmes inventāraprakstā jau minēts cietums, kurš atradies divstāvīgā, no laukakmeņiem mūrētā ēkā ar dakstiņu jumtu. Pirmajā stāvā atradusies viena istaba, otrajā – viena istaba un kambaris jeb neapkurināma telpa. Katrā stāvā bijusi pa vienai krāsnij ar kopīgu skursteni.62
Kroņa cietumu Kandavā 1814.gadā aprakstījis Kurzemes guberņas arhitekts Dihts. No šī apraksta redzams, ka cietumā veiktas dažas pārbūves – abos stāvos jau atrodas pa divām istabām, turklāt pirmajā stāvā viena istaba ir tumša (bez logiem); pirmajā stāvā atradusies arī virtuve – domājams, manteļskurstenī. Apakšējam stāvam bijuši divi, augšējam - četri logi. Atzīmēts, ka cietums ir ļoti sliktā stāvoklī un tam nepieciešams remonts.63
Nav zināms, vai remonts ticis veikts, taču 1819. gadā Pulvertornis no kroņa īpašuma kļuva par privātīpašumu. Šajā gadā pilskunga iecirkņi tika pārdēvēti par apriņķiem, bet Kandava par apriņķa centru nekļuva, jo Kandavas pilskungs ar pilstiesu un apriņķa tiesu pārcēlās uz Talsu miestu.64
Lai bijušās pilskunga tiesas ēkas Kandavā nepaliktu bez apsaimniekotāja, Baltijas ģenerālgubernators marķīzs Pauluči 1819. g. 19. novembrī izdeva rīkojumu par Kandavas pilskunga tiesas nama (tagadējā Sabiles ielā 8) un cietuma pārdošanu izsolē. 1821. g. februārī ēkas un tām piederošā zeme tika novērtētas uz 940 - 960 rbļ.65 Izsole notika 1821. gada 7., 15. un 16.martā. 16. martā bijušās kroņa ēkas nopirka Kandavas kroņa muižas pārvaldnieks Rūboms (Ruhbohm), kurš tās bija nosolījis par 1050 rbļ.66 Vēl ir saglabājušās ziņas par izsoli 1849.gada 22.decembrī, kad Kandavas tiesas namu un cietuma torni nopirkuši Cēres muižas īpašnieks barons Heikings un Kandavas muižas pāvaldnieks Rūboms par 1010 rbļ.67
1894. gadā Pulvertornis bija Kandavas pilsoņa kurpnieka Aleksandra Toppes īpašums. Tornis - mūra dzīvojamais nams Pils ielā šajā gadā novērtēts par 284 rubļiem.68 Tik zems vērtējums varētu būt izskaidrojams ar to, ka ēka atradusies sliktā stāvoklī. 1902. gadā A.Toppe torni kopā ar dažām, agrākos dokumentos neminētām jaunāku laiku piebūvēm bija izīrējis.69 Aleksandrs Toppe kā akmeņu mūra dzīvojamās ēkas Pils ielā 4 īpašnieks minēts arī 1922. gada Kandavas pilsētas nekustamo īpašumu sarakstā.70 Domājams, ka Toppe 1939. vai 1940. gadā kā vācu tautības Latvijas pilsonis izceļojis uz Vāciju, un Pulvertornis nonācis Latvijas valsts, bet vēlāk - LPSR Kandavas pilsētas izpildu komitejas īpašumā. Otrā pasaules kara laikā un dažus gadus pēc tam Pulvertornis vēl ticis izmantots kā dzīvojamā ēka.
1956.gadā Kandavas rajona izpildkomitejas uzdevumā notika Pulvertorņa arhitektoniskā apsekošana, uzmērīšana un fotogrāfēšana, jo pastāvēja nodoms tornī ierīkot muzeju, tomēr tas netika realizēts.
Ziņas par iespējamām torņa pārbūvēm 1814. - 1956. gadā nav izdevies atrast. 1985. gadā divstāvu dzīvojamās ēkas ar dakstiņu jumtu un vienstāva šķūņa ar skaidu jumtu Pils ielā īpašniece bijusi Kandavas pilsētas izpildkomiteja. Ar 1985. gadu tika uzsākti ēkas restaurācijas darbi,71 ko drīzāk jāuzskata par neatliekamiem glābšanas darbiem - tornim uzlikts dakstiņu jumts, novākti avārijas stāvoklī esošie starpstāvu segumi. Pulvertorņa ēka ir bez logiem un durvīm, kādēļ mūri ir pakļauti mitruma un temperatūras svārstību ietekmei.

Kandavas miestiņš
Hercogistes laikos miestiņa apbūve turpināja pastāvēt un veidoties tālāk ap tagadējām Lielo, Talsu un Sabiles ielām. Izdevīgais novietojums pie lielajiem satiksmes ceļiem un administratīvā centra atrašanās Kandavā veicināja miestiņa saimniecisko attīstību. Lai gan literatūrā sastopamas ziņas, ka Kandavai 1625.gadā piešķirtas miesta tiesības,72 17.-18.gs. dokumentos Kandava vāciski dēvēta nevis par miestu (Flecken), bet gan par miestiņu (Hackelwerk) un pilsētiņu (Städtlein). Nosaukums “Städtlein”, iespējams, liecina par Kandavas lielumu un nozīmīgāku saimniecisko lomu salīdzinājumā ar citiem Kurzemes miestiņiem.
Tiesiskā ziņā lielas atšķirības starp miestiem un hakelverkiem nepastāvēja, jo gan vieni, gan otri atradās tiešā hercoga pakļautībā bez pašpārvaldes tiesībām. Miestiņa iedzīvotāju vairums bija tirgotāji un amatnieki, kurus sauca par namniekiem (Bürger). Galvenokārt tie bija vācu tautības ļaudis, kam piederēja nekustams īpašums miestiņā, personiski brīvi, bet pakļauti gruntsnomas (Grundzins) un ārkārtējo nodokļu (Contribution) maksāšanai hercogam.
Pirmais zināmais Kandavas miestiņa iedzīvotāju saraksts ir sniegts 1582.gada Kandavas baznīcas nodevu maksātāju reģistrā.73 Tajā minēti 36 namsaimnieki, starp tiem 1 tirgotājs, 2 skroderi, 3 kurpnieki, 2 audēji, 2 sedlinieki, 3 kalēji, 1 galdnieks un 9 krodzinieki. No tiem latvieši, domājams, bijuši audēji Jānis un Mārtiņš, kā arī krodzinieks Andrejs. Kopējo Kandavas iedzīvotāju skaitu šajā laikā varētu lēst uz aptuveni 350 cilvēkiem, ja pieņem, ka katrā namā bez saimnieka dzīvoja vēl aptuveni 10 ģimenes locekļi, kalpi un mācekļi.
Hercogistes pastāvēšanas pirmais gadsimts Kandavas novada iedzīvotājiem nebija labvēlīgs, jo novadu bieži piemeklēja kara un sērgu posts. 1580.gadā Kandavas apkārtnē plosījās mēris, 1602.gadā - tīfs. 74 Lielus zaudējumus saimniecībai nodarīja poļu - zviedru karš (1600. - 1629.).
1605.gadā 4000 zviedru karavīru izsēdās jūras malā pie Plieņciema un aizdzina hercoga karaspēku līdz Kandavai. 1622.gadā izcēlās bads, jo zviedri bija atņēmuši Tukuma un Kandavas apriņķu zemniekiem visus pārtikas krājumus. Novadu netaupīja arī hercogistes sabiedrotie - poļi, kas 1628.gadā apmetās Kandavas apkaimē un patvaļīgi rekvizēja pārtiku no iedzīvotājiem.75
Saimniecisku uzplaukumu Kandavas pilsētiņa un novads piedzīvoja hercoga Jēkaba valdīšanas laikā, tomēr tas nebija ilgs. 1658.gadā zviedri nodevīgi iebruka Kurzemē un sagūstīja Jēkabu. 1659.gadā 16.jūnijā zviedru karaspēka nodaļa pulkveža Brennera vadībā pēc ilgākas apšaudes no Abavas kreisā krasta ieņēma Kandavas pili un izpostīja miestiņu.76
Vislielāko saimniecisko uzplaukumu Kandavas miestiņš piedzīvoja hercoga Jēkaba valdīšanas laikā (1642. - 1681.) Kandavā un apkārtnē uzcēla vairākus rūpniecības uzņēmumus jeb manufaktūras, kas ražoja preces Kurzemes iekšējām vajadzībām un eksportam. Kandavā un Matkulē darbojās linaustuves. Netālu no Kanadavas - Dedžos un Matkules Dārdedžu pļavā tika uzbūvētas darvas dedzinātavas.77
Daudzi miestiņa iedzīvotāji nomira lielajā mēra epidēmijā 1710.gadā, tomēr jāapšauba literatūrā sastopamās ziņas, ka no 600 iedzīvotājiem dzīvi palikuši tikai 2 amatnieki Jaunkandavā.78 1716.gadā Kandavā dzīvoja samērā daudzi namnieki - 9 ģimenes (starp namniekiem minēti dzirnavnieks un stiklinieks), bet viņpus Abavas (Jaunkandavā) - 6 ģimenes. Sūdzoties par savu grūto stāvokli, ko rada lielie nodokļi un hercoga muižas pieprasītās klaušas, namnieki pieminēja arī savu lielāko agrāko gadu nelaimi – sakšu armijas uzspiestās kontribūcijas, bet ne mēri.79 Namnieku dzīvi sevišķi apgrūtināja miestiņa tiesiskais stāvoklis, jo apdzīvotā vieta administratīvajā ziņā skaitījās piederīga Kandavas hercoga muižai. 1712.gadā Kandavas namnieki sūdzējās hercogam, ka muižas pārvaldnieks viņiem spiež izvadāt apkārtrakstus un rīkojumus.80 Gadu vēlāk namnieki lūdza nepieļaut savu kalpotāju jeb kambarnieku, kurus viņi esot audzinājuši jau no mazām dienām, pieskaitīšanu muižas zemniekiem.81 1716.gadā namnieki sūdzējās, ka viņiem esot jāmaksā arkla nodeva tāpat kā zemniekiem, un ka nodokļu sloga dēļ namnieki varot miestiņu pamest.82 Vēlāk nodevas tika nedaudz samazinātas, bet tikai 1763.gadā hercogs Ernsts Johans Bīrons paziņoja, ka turpmāk Kandavas namnieki maksās nodokļus nevis muižai, bet hercoga kasei, un pavēlēja muižas pārvaldniekam ļaut namniekiem par niecīgu maksu izmantot muižas ganības, neņemt no viņiem nodevas par muižas ceļu izmantošanu un nepieļaut karavīru nomitināšanu namnieku mājās.83
1795.gadā Kandavas miestiņā bija 32 nami. Ap 1769.gadu provizors Dītrihs Grūbe atvēris aptieku. 18.gs. beigās Kandavā darbojušies arī ārsti - ķirurgi Latermanis (no 1781.g.) un Maļinovskis (no 1794.g.).84
Ap 1730.gadu Kandavā dzīvojuši arī žīdu tautības ļaudis, jo Kandavas baznīcas vizitācijas protokolā minēts, ka “visiem miesta iedzīvotājiem, īpaši žīdiem” aizliegts tirgot alu un degvīnu pirms un pēc svētdienas dievkalpojuma.85

Kuršu lēņa vīru tiesiskā degradēšana
Viena no Kurzemes hercogistes kā vācu muižnieku valsts raksturīgākajām iezīmēm ir centieni likvidēt kuršu lēņa vīru tiesības, neraugoties uz to, ka vācu muižniekiem lēņi ordeņa laikos tika piešķirti ar tādām pašām tiesībām kā vietējiem lēņavīriem. Liela daļa kuršu lēņa vīru bija krituši Livonijas karā, bet pārējie nonāca hercoga muižu brīvzemnieku stāvoklī. Tas nozīmēja, ka viņi saglabāja personisko brīvību, taču bija spiesti dot tādas pašas naudas un naturālās nodevas kā pārējie zemnieki. Klaušu vietā brīvzemnieki parasti pildīja muižas amatus.
Hercogam Gothardam bija raksturīga divkosīga attieksme pret brīvzemniekiem - viņš gan apstiprināja to privilēģijas, gan piešķīra viņu zemi vācu muižniekiem. Acīmredzot šo attieksmi noteica konkrētu brīvzemnieku nostāja pret hercogu un viņa politiku. Ar savu traģiskumu izceļas gadījums, kad Kandavas novada kuršu lēņavīru dzimta mēģināja aizstāvēt savas tiesības ar varu.
Tapelnu jeb Tāpeļu lēņa zeme pirmoreiz ir minēta 1493.gadā,86 taču lēnis viņiem piešķirts daudz senāk. Tapelnu vārds skanējuma ziņā ir ļoti līdzīgs Čāpuļu pilskalna, pie kura atradās lēnis, nosaukumam. Iespējams, ka Tapelni ir pilskalnā kādreiz valdījušo kuršu kungu pēcteči.
1560.gadā Gothards Ketlers izlēņoja savam piekritējam, rakstvedim Johanam Frikem Viecīšu ciemu Sabiles novadā un vēl 3 zemesgabalus, tai skaitā 5 Tapelnu mājas Kandavas apgabalā.87 Nav noskaidrojams, vai apsaimniekots lēnis ir izlēņots apzināti, taču Tapelni, nespēdami vai necerēdami panākt taisnību mierīgā ceļā, nolēma Friki nogalināt. Nodomu īstenot neizdevās, un 1563.gada 4.aprīlī Ketlera vadītā tiesa nolēma sazvērnieku galvenos vadoņus: Tapelnu Lielo Andri, Celdi, Celda brāli un Detlavu “bez žēlastības, citiem utubungām par biedinājumu sodīt ar nāvi”.88 Bez Tapelniem kā sazvērestības līdzdalībnieks ar nāvi sodīts arī kāds vācu lēņa vīrs Lambsdorfs. Kā redzams, arī vācietim nav bijusi pieņemama nodevīgā mestra patvaļa. Pārējiem Tapelnu dzimtas locekļiem tiesa atņēma viņu brīvības un kā klaušu zemniekus ar visu zemi piedalīja Kandavas hercoga muižai. Savukārt Frike kā sāpju naudu saņēma Tapelnu zemi Abavas kreisajā krastā, viņu ieročus, zirglietas, ratus un ragavas.89
1699.gada Kandavas muižas inventārijā ka atsevišķa zemnieku grupa izdalīti Tapelnu zemnieki (Tappelsche Bauren) - 18 saimnieki, kas apsaimniekojuši 16 mājas: Bēnes, Palodes, Buses, Rijniekus, Zeltiņus, Kalējzemniekus, Jāņkroģerus, Kortzemniekus, Kaparus, Pavārjēkabus, Zuškroģerus, Jaunviļumus, Rēdeniekus, Rūmeniekus, Mačzemniekus un Šķērstēnus. To aramzemes kopplatība bija 14 zemnieku arkli90 jeb 154 hektāri, kas ļauj aplēst iespējamo lēņa lielumu. Domājams, ka vairāki mūsdienu kandavnieki, papētot savus ciltskokus, varētu atrast savas dzimtas saknes senajā un nepakļāvīgajā Tapelnu dzimtā.
Starp 1699.gadā uzskaitītajām Kandavas hercoga muižas brīvzemnieku saimniecībām, salīdzinot šīs ziņas ar senākiem dokumentiem, iespējams identificēt 2 kuršu lēņavīru dzimtas un zemes - Kilužus un Asbavus.
Brīvnieki Kiluži jeb Zīvarti pirmoreiz ir minēti 1555.gadā,91 un 1699.gadā saukti par novadniekiem, kas ir sens Kurzemes lēņavīru apzīmējums. Kiluži šajā laikā nav pildījuši muižas klaušas, bet sūtījuši darbinieku uz hercogistes finansu pārvaldi Jelgavā. Vienu arklu lielajā saimniecībā saimniekojuši 4 brāļi, un tā bijusi visnotaļ turīga, jo turēti 6 zirgi, 10 govis un daudzi sīklopi.92
Pēc 1710.gada brīvzemnieku nosaukums, kas attiecināts uz Kilužiem un citām brīvnieku saimniecībām, no muižas inventāriem pazūd. Acīmredzot tas izskaidrojams ar pavēli par brīvzemnieku piedalīšanos muižu vispārējās klaušās, kuru 1710.gadā, muižnieku mudināts, izdevis hercogs Fridrihs Vilhelms.93 Kopš šī laika brīvzemnieki no klaušu zemniekiem atšķīrās tikai ar personisko brīvību.
Asbavu zeme pirmoreiz minēta 1560.gadā.94 1699.gadā Asbavi (Asebau) bijuši brīvie zvejnieki, kuru pienākums bija zvejot Abavā zivis Kandavas pilskunga vajadzībām.95 Savu brīvnieku statusu Asbavi bija saglabājuši vēl 1797.gadā, kad 4 Asbavu māju - Vedeliņ-Anšu, Jāņ-Asbavu, Vedeliņu un Skrapstu saimnieki maksāja 27 dālderus lielu gada renti, bet klaušās negāja.96
Vistuvāk Kurzemes muižnieku statusam no visiem kuršu lēņavīriem atradās Bierants Moste, kurš 1605.gadā bija ierakstīts dižciltīgo “jātnieku dienesta” rullī un par savas muižas valdījumu deva hercoga karaspēkam bruņotu jātnieku.97 Vēlāk Moste savu muižu - Musteni pārdeva kādam Johanam Bekeram, kurš 1623.gadā to savukārt pārdeva Bartoldam fon der Brigenam.98 1640.gadā Musteni pievienoja Aizdzires muižai. Vienīgā zināmā informācija par Mostu dzimtas tālāko likteni ir fakts, ka Kārlis Fridrihs Moste 1746.gadā bijis saimniecības vadītājs Kursīšu mācītājmuižā.99 Vai Mostes savu tautību ir saglabājuši jebšu pārvācojušies - nav zināms.

Hercoga muižas
Hercoga muižas jeb domēnes izveidojās ap bijušo ordeņa muižu centriem, iekļaujot tajās gan ordeņa, gan kādreiz brīvo zemnieku zemes un ļaudis. Tagadējā Kandavas novada teritorijā domēnes bija trīs - Kandava (vislielākā), Matkule, Daigone, daļēji arī Grenču muiža.
Hercoga muižas nebija valsts īpašumi mūsdienu izpratnē, jo hercogs bija neierobežots un vienpersonisks zemes īpašnieks un dzimtkungs savās domēnēs, kurš tās vareja izlēņot, pārdot un ieķīlāt. Domēņu zemnieki bija hercoga dzimtcilvēki, kuru stavoklis tomer bija labāks neka muižnieku dzimtcilvēkiem, jo hercoga zemniekus tiesāja pilskungi, un tiem pastāvēja iespēja sūdzēties hercogam par muižas pārvaldnieku patvarībām.
Domēnes pārvaldīja no muižnieku vidus iecelts ierēdnis - muižkungs (Amtmann), domēnes nomnieks (Arendator) vai ķīlas turētājs (Pfandhalter). Hercoga muižu pārvaldi un ekonomiku pārzināja īpaša iestāde - rentkamera. Muižu saimniecība tika sakārtota un racionalizēta hercoga Jēkaba laikā. Domēņu saimniecība bija Jēkaba ienākumu galvenais avots, un var droši apgalvot, ka hercogistes saimnieciskā varenība balstījās uz hercoga zemnieku pleciem. Jēkaba laikā palielinājās zemnieku klaušas un nodevas. Bez savas saimniecības un muižas laukiem domēņu zemniekiem nācās pildīt klaušu darbus arī hercoga manufaktūrās.100
1663.gadā hercogs Jēkabs izdeva muižu apsaimniekošanas noteikumus (Amtsordnung), pie kā bija jāpieturas gan muižu pārvaldniekiem, gan zemniekiem. Ik pa 3 gadiem domēnes apmeklēja īpaša komisija, kas pārbaudīja muižu saimniecību, uzklausīja zemnieku sūdzības, sastādīja muižu inventāraprakstus un vaku grāmatas. Vaku grāmatās tika ierakstītas zemnieku saimniecības, to lielums zemnieku arklos (1 zemnieku arkls - 11 ha), kā arī pildāmās klaušas un nodevas, kas tika aprēķinātas pēc saimniecības lieluma un strādātspējīgo skaita (vaku grāmatās tika ierakstīti visi māju vīrieši). Tas novērsa iespēju muižas pārvaldniekam savtīgos nolūkos palielināt zemnieku nastas.101
1699.gadā Kandavas hercoga muižā pavisam bija 131 zemnieku arkls. Muižas centri atradās Vecajā muižā blakus miestam un Jaunajā muižā (vēlākajā Kandavmuižā), kur atradās muižkunga rezidence, lopu kūtis un nozīmīgākās muižas ēkas - klētis. Kandavas muižai bija pakļautas Līgu pusmuiža ar dzirnavām, Tāpeļu (Čāpuļu) pusmuiža un mežsarga muiža. Kandavas domēnes zemnieki dzīvoja ciemos, un šī parādība uzskatāma par seno kuršu un ordeņa laiku zemnieku pašpārvaldes un saimniecisko vienību palieku. Hercogistes laikā jebkādas ciemu un pagastu autonomijas un zemnieku pašpārvaldes izpausmes bija likvidētas. 1699. gadā ciemi bija šādi: Cellenu vai Zellenu ciems (14 mājas), Akmeņciems (13 mājas), Ķikuļciems (5 mājas), Griepciems (6 mājas), Līgciems (13 mājas), Ansiņu ciems (13 mājas), Vecciems (6 mājas), Buses ciems (19 mājas) un Papesciems (6 mājas). Lielākā daļa saimniecību bija 1 arklu lielas, tomēr bija sastopamas arī pusotra un divus arklus lielas zemnieku sētas, kur kopīgi saimniekojuši 2 - 4 saimnieki.
Muižas klaušās no katra arkla ik nedēļu bija jāsūta vīrs ar zirgu un ratiem. Pusarklinieki darbos sūtīja darbinieku - kājnieku. Bija ari trīsceturtdaļarklu lielas iebūviešu saimniecības; to saimnieki klaušās negāja, bet pildija kalēju, krodzinieku, staļļa puišu vai mežsargu amatus.
Naudas nodevas hercoga zemniekiem sastāvēja no arkla nodokļa (9 florēni un 15 graši no arkla gadā), nodokļa armijas uzturēšanai - zaldātu naudas (4 florēni) un jātnieku naudas (1 florēns un 15 graši). Bez tam zemniekiem bija jādod muižai noteiktu skaitu vistu un olu, kā arī linsēklas, taukus, sviestu, zirņus un labību.
No zemnieku vidus tika ieceltas muižas zemākās amatpersonas, kas bija atbrīvotas no klaušām un daļēji arī nodevām - vagars, ziņnesis jeb šķilteris un tiesas vīrs (Rechtfinder).102 Tiesas vīrs kā padomdevējs piedalījās muižkunga un pilskunga veiktajā zemnieku civilo un krimināllietu iztiesāšanā. Kā redzams, hercoga muižas vēl bija saglabājušas dažas nenozīmīgas ordeņa lauksaimniecības pārvaldes un zemnieku pašpārvaldes pazīmes. Salīdzinoši lielākā hercoga zemnieku rīcības brīvība ļāva tiem tikt pie turības.

Dižciltīgie un privātās muižas
Smagāks zemnieku stāvoklis pastāvēja dižciltīgo privātmuižās. Tās bija kā nelielas suverēnas valstiņas, kur vienīgais noteicējs pār zemnieku mantu, darbaspēku, gribu un dzīvību bija muižas īpašnieks. Savu iztiku un turību dižciltīgie ieguva, parazitējot uz savu dzimtcilvēku darba un muižas resursu neierobežotas izmantošanas rēķina.
Alodiālmuižas hercogistē varēja iegūt tikai dižciltīgie muižnieki. Vienīgi viņiem piederēja medību, zvejas, dzirnavu tiesības, alus un degvīna darīšanas un kroģēšanas monopols, brīvība no visām muitām un valsts nodevām. 1620. - 1642.gadā īpašas muižnieku uzticības personas pārbaudīja muižnieku dzimtu dižciltību un izveidoja noslēgtu dižciltīgo korporāciju - bruņniecības solu no 119 dzimtām. Šo dzimtu locekļi, kuriem vienīgajiem bija tiesības lietot titulu “dižciltīgais un godājamais” (Edler und Ehrentvester), kļuva par vienīgo politiski pilntiesīgo hercogistes iedzīvotāju grupu, kam bija tiesības piedalīties landtāgos un iegūt īpašumā muižas.103
Piešķirot dižciltību, pirmkārt tika ņemta vērā pretendenta vāciskā izcelsme, nepieļaujot nevācu un zemnieciskas izcelsmes iekļūšanu bruņniecības korporācijā. Lielākā daļa “bruņinieku” bija cēlušies no 15. - 16.gs. ordeņa vācu lēņa vīriem, kas toreiz gan netika uzskatīti par dižciltīgajiem. Daudzi dižciltību ieguvušie šo izcilo stāvokli izpelnījās, kalpojot pie hercogiem kā kancelejas darbinieki un administratori. Kā “dižciltīgie pēc dzimuma” bruņniecības solā tika uzņemtas arī Kandavas novada muižnieku dzimtas: Brigeni, Franki, Butlari, Oldenbokumi.104 Nav pareizi Kurzemes hercogistes dižciltīgos saukt par baroniem, jo barona jeb brīvkunga titulu Kurzemes bruņniecības sola locekļiem piešķīra cariskās Krievijas valdība tikai 1834.gadā.105
Lielākā privātmuiža Kandavas novadā bija Aizdzire. 1671.gadā Aizdziri ar Musteni ieguva Hilzenu dzimta, bet 1714.gadā - Koskulu dzimta.106
Otra lielākā alodiālmuiža - Zemīte līdz 1673. gadam atradās Butlaru īpašumā. Pēc tam tās īpašnieki bieži mainījās līdz 1790. gadam, kad muižu nopirka Lestenes muižas dzimtkungs Ferdinands fon Firkss, kura pēctečiem Zemīte piederēja līdz 1920.gadam.107
Viens no lielākajiem īpašumiem, ko hercogs Gothards kā avansu un atalgojumu jebkad bija piešķīris savam atbalstītājam vai palīgam, bija bagātais Vānes novads, kas reiz atradās ordeņa pārvaldē. To saņēma hercoga padomnieks Solomons Henings.108 Bez plašā Vānes novada Ketlers viņam bija piešķīris arī namīpašumus Rīgā un Rēvelē, Kirepā, Vilkemitas un Mīlgrāvja muižas Igaunijā un Vidzemē, kas Heningu padarīja par vienu no bagātākajiem cilvēkiem Livonijā. Ketlera dāsnums bija pamatots, jo par savu stāvokli hercogam lielā mērā bija jāpateicas tieši Heningam. Viņš bija dzimis Veimārā namnieku ģimenē, ieguvis labu jurista un teologa izglītību dažādās Vācijas universitātēs, bet 1553. gadā satikās ar komturu Gothardu Ketleru un stājās viņa dienestā. 1554. – 1566. gadā viņš daudzas reizes tika sūtīts pie Lietuvas kņaza un Polijas karaļa, lai panāktu Livonijas padošanos Polijai, nezaudējot un paplašinot vācu muižnieku privilēģijas, gan arī uz Zviedriju un Vāciju, lai meklētu palīgus cīņai pret maskaviešiem. Kopš 1567. gada viņš bija hercoga padomnieks un baznīcas lietu kārtotājs. Henings mira 1589. gada 29. novembrī Vānes muižā un tika apbedīts paša dibinātajā baznīcā. Ap 1660. gadu viņa mirstīgās atliekas pēcnācēji pārapbedīja jaunajā mūra baznīcā. Heningu īpašumā esošais Vānes novads laika gaitā starp mantiniekiem tika sadalīts Aizupes, Vānes, Variebas, Sācenes muižās. Turīgā dzimta tomēr pamazām iznīka – jau 1723. gadā Vānē vairs nedzīvoja neviens Henings, bet pilnībā dzimta izmira 18. gadsimta beigās.
Mūža pēdējos gados dzīvodams Vānes muižā, S. Henings, balstoties uz savām dienasgrāmatām, sarakstīja darbu “Vidzemes un Kurzemes hronika. Kas ievērojams noticis Livonijā ”, kas izdots Rostokā 1594. gadā. Šī hronika ir izteikts slavinājums savam maizestēvam Gothardam Ketleram, kura labās īpašības – dievbijība, drosme, apdomīgums izcelti uz “kristietības ienaidnieku” – Maskavijas cara Ivana Bargā un viņa pavalstnieku barbariskuma un nežēlības fona. Lai glābtu Livonijas iedzīvotājus no krāšņi aprakstītajām maskaviešu zvērībām, Ketlers esot bijis spiests padoties Polijas karaļa žēlastībai. Rodas iespaids, ka Henings ar savu hroniku gribējis pierādīt pretējo kādam, kurš šaubījās par Ketlera labajiem nodomiem un maskaviešu briesmu nopietnību.
Vānē tapis arī otrs S. Heninga darbs – 1589.gadā izdotais “Patiesīgais ziņojums par baznīcas lietu stāvokli Kurzemē”, kurā attēlots kristīgās ticības bēdīgais stāvoklis pirms Ketlera valdīšanas, kā arī slavēti Ketlera nopelni reformācijas īstenošanā Kurzemē, kas pielīdzināti kristietības ieviešanai pagānu zemē. Kurzemes nevācu iedzīvotājus Henings rāda kā muļķa pagānus, kas pielūdz dabas parādības, čūskas un krupjus, apbeda mirušos svētajos mežos, bieži pārvēršas vilka izskatā un skrien vikačos.
Zantes muižu Butlaru mantinieki 1646. gadā sadalīja savā starpā, izveidojot Lielzantes un Mazzantes muižas. Nākamo divu gadsimtu laikā muižas bieži mainījušas īpašniekus gan mantošanas, gan pārdošanas ceļā.109
1571.gadā, starp mantiniekiem dalot nelaiķa Oldenbokuma īpašumus, Cēri kopā ar tās pusmuižu Sumbri paturēja Heinrihs. Viņš esot sūdzējies, ka muiža ir galīgi nolaista, ēkas nodegušas, lielākā daļa zemnieku aizbēguši. Kungu mājai loga rūšu vietā ziemā jāieliekot ledus plāksnes. Vēlāk Cēre nokļuva hercoga staļļmeistara J.Funkes rokās. Viņa mazdēls 1697.gadā Cēri, Sumbri, Kandavmuižu un Bokummuižu, kas atradās tagadējā Cēres pagasta austrumu daļā, pārdeva kambarjunkuram J.O.Rapem. 1737. - 1744.gadā Cēre piederēja J.E.Šilingam, 1744. - 1785.gadā - J.E.Bistramam, bet no 1785.- 1870.gadam - Heikingu dzimtai.110
Īpašniekus bieži mainījuši arī Oksles muiža. No 1499. - 1695.gadam tās īpašnieki bija Butlari, 1695. - 1737.gadam - Mirbahi, 1737. - 1752.gadam - Dortēzeni, 1752. - 1777.gads - Heikingi, 1777. - 1804.g. - Rennes. 1714.gadā Strazdes un Oksles muižās nav bijis vairāk kā 37 darbaspējīgu zemnieku. 1758.gadā Okslei tika pievienota Pelciķu muiža.111
Ar savu izglītotību un sabiedrisko darbību uz novada dižciltīgo fona ievērību izpelnās Heikingu dzimtas Oksles muižas īpašnieku atzars. Benedikts Heinrihs (1688 – 1767) un viņa dēls Vilhelms Aleksandrs (1720 – 1771) bija Kandavas pilskungi, labi pārzināja jurisprudenci un tika sūtīti uz Varšavu kā Kurzemes bruņniecības deputāti, lai aizstāvētu muižnieku intereses Polijas seimā. Visaugstāko karjeras pakāpi sasniedza Vilhelma Aleksandra dēls Heinrihs Karls Benjamins (1751 – 1809), kurš savas dzīves gaitas sīki aprakstījis memuāros.112 Viņa darbā atainotajās radu, paziņu un viņa paša personās atklājas Apgaismības laikmeta Kurzemes muižnieka tips, kas krasi atšķiras no 17. gadsimta dīkdieņa, karotāja un mednieka. Tas ir izglītots, asprātīgs un viltīgs jurists, virsnieks vai diplomāts ar labiem sakariem daudzos galmos, kura dzīves mērķis ir iespējami augsts un labi apmaksāts amats jebkurā no Eiropas valstīm. Dzimtene šiem karjeristiem nenozīmēja ko vairāk par romantiskas jūsmas objektu, bet Kurzemes hercogs ar muižnieku uzticību varēja rēķināties vienīgi tad, ja pakļāvās viņu prasībām. Sākot no piektā dzīves gada, Heinrihs Karls izglītību guva no mājskolotājiem un tēva, kurš Oksles muižā bija savācis plašu bibliotēku, seno manuskriptu, astronomijas instrumentu un porcelāna trauku kolekciju. Muižas ēkas un iedzīve pilnībā gāja bojā ugunsgrēkā ap 1758 gadu. Jau 12 gadu vecumā Heinrihs Karls sāka karjeru sākumā Polijas karaļa, vēlāk – Saksijas hercoga galmā, kur sākotnēji kalpoja par pāžu, bet vēlāk – par pilnvaroto dažādās politiskās un saimnieciskās ārzemju misijās. 1777. gadā Heikings kā Polijas sūtnis sāka karjeru Krievijas galmā, kur par labu samaksu aizstāvēja arī Kurzemes muižnieku centienus pievienoties Krievijai, pilnībā saglabājot savas privilēģijas. Ar Katrīnas II galminieka, Baltijas grāfa fon Pālena atbalstu to arī izdevās panākt, bet galma padomnieks Heikings pēc Kurzemes pievienošanas Krievijai tika paaugstināts par Krievijas impērijas slepenpadomnieku un senatoru.
Pēterburgā Heikings ticies arī ar slaveno mistiķi Kaliostro, kuru atzina par rupju, no zemākajiem slāņiem nākušu šarlatānu un brīnījās, kā Kaliostro spējis apmāt Kurzemes muižnieku lielāko daļu. Sabiedrības aizraušanos ar misticismu Heikings izmantoja praktiskiem mērķiem – viņš iestājās masonu ložā tamdēļ, lai visās Eiropas malās varētu gūt no brāļiem brīvmūrniekiem praktisku palīdzību jaunu kontaktu, pajumtes un naudas aizdevumu veidā.
Rūmenes muižu 1610.gadā no Butlariem nopirka Bērents no Strazdes. No 1635. - 1658.gadam muiža piederēja hercoga virspadomniekam, pēdējam Tobago salas gubernatoram Dītriham Oldenbokumam, kurš gāja bojā kuģa avārijā pie Tobago krasta. 1677.gadā Rūmeni par 10 000 poļu markām nopirka Brunovu dzimta, bet 1711.gadā muižu kopā ar Vitenberģiem ieguva Mirbahu dzimta.113
Privātmuižu zemnieki bija muižas kustāmā inventāra sastāvdaļa, saskaņā ar 1617.gada “Kurzemes statūtiem”- homines proprii, kā 15.gs. dokumentos tika dēvēti vienīgi dreļļi.114 Aizbēguša zemnieka izdošanai noilgums nepastāvēja. Klaušas un nodevas saviem dzimtcilvēkiem muižnieks varēja uzlikt pēc savas patikas, tomēr līdz 17.gs. vidum zemnieki verdzības smagumu neizjuta, jo nemierīgo laiku dēļ muižu saimniecības veidošanās aizkavējās. Muižas šajā laikā atgādināja lielākas zemnieku mājas, un lielākā daļa dižciltīgo no zemniekiem atšķīrās vienīgi ar iedomību, bagātām dzīrēm un spožiem tērpiem.115 Saprātīgi muižnieki apzinājās, ka no zemniekiem ir atkarīga viņu labklājība un ka ar necilvēcīgu apiešanos var panākt vienīgi zemnieku aizbēgšanu. Bēgļa atgūšana bija dārgs un ilgstošs process, kas bieži nevainagojās ar panākumiem.
Par dzimtcilvēku pirkšanu liecina daži Oksles muižas dokumenti: 1778.gadā muižas īpašnieks Renne no Štempela nopircis zemnieku Ernestu un viņa sievu Kristīni par 150 valsts dālderiem, bet 1781.gadā no Brunnova - kalpu Andreju ar sievu un 2 meitām par 664 dālderiem.116 Dzimtcilvēku augstā cena norāda, ka ļaužu pirkšanu muižnieki tik bieži atļauties nevarēja.
Latviešiem viskaitīgākais dzimtbūšanas laiku mantojums tomēr bija absolūta patstāvīgas rīcības nespēja. Zemnieks pilnībā bija pakļauts dzimtkunga gribai un nedrīkstēja darīt bez kunga atļaujas neko, kas pieļāva brīvu izvēli un pašiniciatīvu – nedz mainīt dzīvesvietu, nedz rīkoties ar zemi, nedz precēties, nedz pārdot savus ražojumus. Nedz tiesās, nedz darījumos zemnieks netika uztverts ka patstāvīga persona. Neraugoties uz to, dzimtzemnieks visu atbildību par savu rīcību varēja atstāt kunga ziņā, kā arī rēķināties ar aizbildniecību un aprūpi no dzimtkunga puses. Saskaņā ar Kurzemes statūtiem zemnieks, kam kungs nesniedza atbalstu badā un slimībā, varēja nesodīti bēgt.

Dievnami un draudzes
Tāpat kā citās protestantiskajās valstīs, Kurzemes – Zemgales hercogistē baznīca bija valsts organizācija, hercoga un muižnieku varas instruments. Dievnamu būve visbiežāk notika pēc hercoga iniciatīvas un par valsts līdzekļiem, tomēr ne mazāk aktīvi baznīcu būvēšanā un uzturēšanā bija arī turīgākie muižnieki. Tā kā savas ideoloģijas izplatīšanā luterāņu baznīca lielu nozīmi piešķīra reliģiskajai izglītošanai, draudzes kļuva arī par pirmajiem izglītības centriem. Senākās izglītības iestādes hercogistē bija draudžu skolas, kur sākās latviešu literārās valodas izkopšana. Tomēr jāņem vērā, ka bērni šajās skolās tika izglītoti stingri reliģiskā, luteriskā garā. Līdz 19.gadsimtam draudžu skolās tika mācīts vienīgi katehisms, bībeles stāsti un baznīcas dziesmas. Liela vērība tika pievērsta paklausības ieaudzināšanai kungu kārtai, sludinot, ka katra vara un valdīšana nāk no Dieva, un biedējot ar Dieva dusmām par nepaklausību. Striktais kungu nodalījums no zemākajām kārtām izpaudās jau bazīcas iekārtojumā, kur muižniekiem tika ierīkoti īpaši, grezni rotāti sēdekļi altāra tuvumā.
Gothards Ketlers labi apzinājās baznīcas lomu hercoga varas stiprināšanā, tādēļ jau kopš nākšanas pie varas kā vienu no savas darbības galvenajiem virzieniem īstenoja baznīcu un skolu būvēšanu, draudžu dibināšanu. Lai noskaidrotu reliģisko stāvokli hercogistē, 1566. – 1584. gadā notika vairākas hercoga galma mācītāju veiktas vizitācijas. Gotharda Ketlera sasauktais landtāgs Rīgā 1567. gada 28. februārī pieņēma lēmumu atjaunot vecās un uzcelt jaunas baznīcas – Kurzemē 43 un Zemgalē 27, kā arī atvērt 8 skolas un 8 nabagu patversmes.117
1565. gadā vizitatori Kandavā atrada tikai mazu koka kapelu. Saskaņā ar landtāga recesu, tās vietā tika uzbūvēta jauna koka baznīciņa, kas 1621. gadā vairs nebija saglabājusies. Tad būvēts jauns koka dievnams ar torni, kas 1665. gadā jau atzīts par vecu un gruvīgu. 1683. gada 25. jūnijā Dursupes muižas īpašnieks Matiass fon Altenbokums jaunas baznīcas būvei dāvināja zemesgabalu nedaudz uz augšu no vecās baznīcas vietas, un uz tā – baznīcas tagadējā vietā laikā līdz 1687. gadam tika uzbūvēts mūra dievnams ar skārda jumtu.118
Kandavas baznīcas celtniecības izmaksas lielākoties sedza hercogs, un tā atradās hercoga apgādībā. 1728. gadā dievnams nodega. Pāri palika tikai mūri, taču jau 1736. gadā baznīca tika atjaunota. Kapitāli remonti baznīcā tika veikti 1781. un 1844. gadā, bet 1889. gadā ar 52 pēdas augstā torņa uzbūvēšanu Kandavas luterāņu baznīca ieguva tagadējo veidolu. Līdz Lielajam mērim 1710. gadā Kandavā pastāvēja atsevišķi latviešu un vācu draudzes ar saviem mācītājiem, bet vēlāk tās tika apvienotas.119
Kā vienīgie vecā dievnama interjera elementi paglābās divas kokā grieztas krustā sisto ļaundaru figūras, ko ap 1690. gadu darinājis nezināms Rīgas tēlnieks.120 Visticamāk, figūras ugunsgrēka laikā bija no baznīcas izņemtas. Atjaunotajam dievnamam kanceli un kungu solu kokā darinājis ievērojamais Kurzemes hercoga galma tēlnieks Johans Mertenss (1690 – 1737).121
1636.gadā Kandava kļuva par prāvesta iecirkņa jeb diecēzes centru. Jau no 1582. gada zināma mācītājmuiža, kur 1652. gadā sāka celt jaunas ēkas. Karu dēļ celtniecība ieilga, un tikai ap 1730. gadu minēta tagadējā muižas dzīvojamā ēka, kas laika gaitā pārbūvēta. Mācītājmuižai piederēja 107 desetīnas zemes.122
Pēc J. Juškēviča ziņām, Kandavas prāvesta iecirknī ietilpa Engures baznīcaar filiālēm Mērsragā un Uguņciemā, Kandavas ar filiālēm Dzirciemā un Jaunpagastā, Nurmuižas ar filiāli Strazdē, Sātu, Zemītes, Slokas, Ragaciema, Stendes, Spāres, Talsu, Tukuma, Sēmes baznīcas.123
Vānē pirmo koka baznīcu 1573. gadā uzcēla Solomons Henings. Tagadējo mūra baznīcu 1654. -1663. gadā būvēja viņa dēla Gotharda Heninga laikā. Ēka atjaunota 1789. gadā, kad aizkrāsoti baroka laika sienu gleznojumi.124
Saskaņā ar landtāga recesu, baznīca bija jāceļ Plāņos, tomēr tā uzbūvēta Butlaru plašo īpašumu centrā – Zemītē par Butlaru līdzekļiem ap 1570. - 1580. gadu. Vienu no baznīcas zvaniem licis liet Bartolds Butlars 1585. gadā. Visticamāk, tā bija koka celtne. Mūsdienās eksistējošais mūra dievnams varētu būt celts ap 1640. – 1650. gadu. 1643. gadā izveidota patstāvīga Zemītes draudze. Mākslas vēsturnieks O. Spārītis, vadoties pēc analoģijām ar Bartenšteinas altāri, pieļauj iespēju, ka Zemītes baznīcas altāri 17. gs. vidū kokā griezis meistars no Austrumprūsijas Joahims Pfaffs.125 Baznīca kapitāli atjaunota 1852. gadā.
Par Kandavas luterāņu draudzes reliģisko dzīvi 18. gadsimta 1. pusē samērā plašu informāciju sniedz 1730. gada 16. jūnija vizitācijas akts.126 Svētdienās pēc nevācu sprediķa notika katehēze gan jauniem, gan veciem. Katru gadu mācītājs apbraukāja mājas, eksaminēja katehētus un uzraudzīja, lai laulātie un kaimiņi dzīvotu saticīgi un kristīgi. Mācītājam bija jāuzrauga, lai zemnieki savus mirušos neapbedītu kapelās, mežos un laukos, kā arī lai zemnieki nesvinētu kāzas ilgāk par 2 dienām. Par šo noteikumu pārkāpšanu vainīgajiem draudēja 40 mārku liels sods. Par neierašanos uz svētdienas dievkalpojumu zemniekam bija jāmaksā 1 vērdiņu. Visu zemnieku ierašanās uz baznīcu panākšana bija muižu vagaru un šķilteru pienākums.
Draudzes skola bija uzbūvēta par muižnieku līdzekļiem, bet tās uzturēšanai muižnieki deva 8 dālderus un pūru no katras labības, vācu un nevācu draudze – 5 dālderus katra. Skolotāji – vācu un nevācu priekšdziedātāji mācīja bērniem lasīt un dziedāt baznīcas dziesmas. Bērnu sūtīšanu skolā mācītājs pieprasīja gan visiem zemniekiem, gan viņu kungiem.
Hercogam kopš 1692. gada baznīcā bija rezervēts atsevišķs sēdeklis. Pagrabos zem baznīcas 1730. gadā bija 7 apbedījumu vietas, kur turīgākie draudzes locekļi par noteiktu samaksu varēja apglabāt savus tuviniekus. Baznīcas un tās kalpotāju uzturēšanai miesta iedzīvotājiem, muižniekiem un zemniekiem bija noteiktas konkrētas nodevas naudā un graudā.

1 Kurzemes hercogvalsts līgumi // Latviešu konversācijas vārdnīca (turpmāk LKV). 10.sēj., 19143. - 19144.sleja
2 Švābe A. Zemes attiecību un zemes reformu vēsture Latvijā// Latvijas agrārā reforma - R., 1930., 91.lpp.
3 Juškēvics J. Kurzemes hercogi un viņu laikmets. - R., 1992., 11.lpp. (turpmāk - Juškēvics J., 1992.)
4 Švābe A. Kuršu ķoniņi un novadnieki // Straumes un avoti - R., 1938., 221.lpp.
5 Juškēvics J., 1992., 5., 8.lpp.
6 Turpat, 11. - 15.lpp.
7 Dunsdorfs E. Latvijas vēsture 1710. - 1800.- Stokholma: Daugava, 1973., 133. - 139.lpp.
8 Kurzemes hercogvalsts // LKV., 10.sēj., 19140.sleja
9 LKV, 10.sēj., 19141 sleja
10 Vītols V. Kandava – Kandava, 1992. (turpmāk – Vītols V.), 16. lpp.
11 LKV, 10. sēj., 1941. sleja
12 Vītols V., 16. lpp.
13 Turpat, 17. lpp.
14 Turpat, 2. lp.
15 Turpat, 17. lpp.
16 LVVA, 6999. fonds, 44. apr., 489.lieta, 4. lp.
17 Vītols V., 17. lpp.; Kundziņš K. P. Pilsētu un muižu vēsture//Talsu novads. Enciklopēdisks rakstu krājums/ Talsu un Tukuma studentu biedrības izdevums - B.v., 1935. - 1937. (turpmāk - Kundziņš K. P.), 221. lpp.
18 LVVA, 6999. fonds, 44. apr., 489. lieta, 59. lp.
19 Turpat, 63. lp.
20 LVVA, 554. fonds, 1. apr., 1506. lieta, 34. lp.
21 Turpat, 6999. fonds, 44. apr., 489. lieta, 67. lp.
22 Kundziņš K. P., 221. lpp.; Vītols V., 20. lpp.
23 LVVA, 96. fonds, 6. apr., 395. lieta, 3. lp.
24 Turpat, 421. fonds, 1. apr., 249. lieta, 2. lp.
25 Turpat, 5. lp.
26 Turpat, 796. fonds, 1. apr., 137. lieta, 5. lp.
27 Sitzungsberichte von Kurländischen Gesellschaft für Literatur und Kunst aus dem Jahre 1900 - Mitau, 1901, S. 23, 25
28 Ose I. Podiņu krāsnis Kurzemes un Zemgales pilīs 15.gs. beigas – 18.gs. sākums – R., 1996., 39.-40. lpp.
29 Löwis von Menar K. Der heidnische Burgberg und die Ordensvogtei Kandau in Kurland// Sitzungsberichte für Geschichte und Altertumskunde der Ostseeprovinzen Russlands - R., 1902. (turpmāk - Löwis K. von), S. 196
30 Ibidem, S. 194
31 Īvāns G., Dimbira I. Kandavas pirmsprojekta izpēte. Manuskripts. - R., 1983.(turpmāk - Īvāns G.), 14. lp.
32 Löwis K. von., S. 195
33 Tuulse A. Die Burgen in Estland und Lettland – Dorpat, 1942, S. 227
34 Torbus T. Die Konventsburgen im Deutschordensland Preussen - München, 1998., S. 303
35 Juškēvičs J. Hercoga Jēkaba laikmets Kurzemē - R., 1931. (turpmāk - Juškēvičs J., 1931.), 192. lpp.; Vītols V., 14., 17. lpp.
36 Brockhaus Konversations - Lexikon, 14. Band - Leipzig, Berlin und Wien, 1898, S. 430
37 Ibidem, S. 431; LKV, 163. burtnīca - R., 1940., 41522 sleja
38 Juškēvičs J., 1931., 196. lpp.
39 Turpat, 192. lpp.
40 Turpat, 193. lpp.
41 Turpat, 186. lpp.
42 Turpat, 196. lpp.
43 Turpat, 197. lpp.
44 Kundziņš K. P., 221. lpp. K. Kundziņa tulkojums no: Mirbach O. von. Briefe aus und nach Kurland - Mitau, 1866
45 LVVA, 554. fonds, 3. apr., 1814. lieta, 1. lp.
46 Turpat, 13. lp.
47 LVVA, 6999. fonds, 44. apr., 489. lieta, 7. lp.
48 Turpat, 52. lp.
49 Turpat, 7. lpp.
50 LVVA, 554. fonds, 3. apr., 1814. lieta, 1. lp.
51 Īvāns G., 21. lp.
52 Turpat.
53 Lūsēns M. Pārbaudes izrakumi Kandavas pulvertornī // Arheologu pētījumi Latvijā 2002. un 2003. gadā – R., 2004., 73.lpp.
54 LVVA, 640. fonds, 3. apraksts, 694.lieta, 91.lapa.
55 LVVA, 6999. fonds, 44. apr., 488. lieta, 6. lp.
56 Turpat, 91.lapa.
57 Lūsēns M. Pārbaudes izrakumi Kandavas pulvertornī // Arheologu pētījumi Latvijā 2002. un 2003. gadā – R., 2004., 73.lpp.
58 LVVA, 6999. fonds, 44. apr., 489. lieta, 4. lp.
59 Turpat, 59. lp.
60 Turpat, 63. lp.
61 Turpat, 67. lp.
62 LVVA, 6999. fonds, 44. apr., 490., 491. lieta.
63 Turpat., 491. lieta, 78. lp.
64 LVVA, 97. fonds, 1. apr., 59. lieta, 47. lp.
65 Vītols V., 31. lpp.
66 LVVA, 96. fonds, 1. apr., 4461. lieta, 15. lp.
67 Turpat, 4. lp.
68 Turpat, 8. lp.
69 Turpat, 3. lp.
70 LVVA, 421. fonds, 1. apr., 152. lieta, 40. lp.
71 TMNM PZa, Nr. 786/3
72 Juškēvics J., 1992., 7. lpp.
73 LVVA, 2728.fonds, 8.apr., 1994.lieta, 8.lp.
74 Juškēvics J. Talsu novada vēsture ordeņa un hercoga laikos // Talsu novads. Enciklopēdisks rakstu krājums - B.v., 1935. - 1937. (turpmāk – Juškēvics J., 1935. – 1937.), 209.lpp.
75 Turpat.
76 Turpat, 210.lpp.
77 Turpat, 208. - 209.lpp
78 Turpat, 211.lpp.; Vītols V., 17. lpp.
79 LVVA, 554.fonds, 1.apr., 1792.lieta, 67.lp.; turpat, 64.-65.lp.
80 Turpat, 60.lpp.
81 Turpat, 61.lpp.
82 Turpat, 64.lpp.
83 LVVA, 796.fonds, 2.apr., 3.lieta, 1.lpp.
84 Vītols V., 18.lpp., Kundziņš K.P. 221.lpp.
85 LVVA, 631.fonds, 1.apr., 23.lieta, 16.lpp.
86 LVVA, 554.fonds, 2.apr., 3023.lieta, 30.lpp.
87 LVVA, 4060.fonds, 2.apr., 528.lieta, 21.lpp.
88 LVVA, 1100.fonds, 13.apr., 724.lieta, 4.lpp.
89 Turpat.
90 LVVA, 6999.fonds, 44.apr., 488.lieta, 29. - 30.lpp.
91 Neue kurländische Güter - Chroniken. Herausgegeben von E. von Fircks. 1.Abt. - Mitau, 1900 (turpmāk - NKGChr), S. 23
92 LVVA, 6999.fonds, 44.apr., 488.lieta, 28.lpp.
93 Juškēvics J. Talsu novada vēsture ordeņa un hercogu laikos // Talsu novads, 211.lpp.
94 NKGChr, Beilage, S. 129
95 LVVA, 6999.fonds, 44.apr., 488.lieta, 29.lpp.
96 Švābe A. Kuršu ķoniņi un novadnieki // Straumes un avoti. - R., 1938., 250.lpp.
97 Klopmann F. Kurländische Güter - Chroniken. 1.Band - Mitau, 1856., S.205
98 NKGChr, S.1
99 Hoheisel A., Starck L. Der landische Mittelstand in Kurland. - Köln, 1991., S.113.
100 Švābe A. Hercoga Jēkaba lauksaimniecības likumi // Latvijas Vēstures Institūta Žurnāls. - R., 1937., Nr. 4., 367.lpp.
101 Turpat, 366.lpp.
102 Visas šīs ziņas par Kandavas hercoga muižu ņemtas no muižas 1699.g. inventārsaraksta - LVVA, 6999.fonds, 44.apr., 488.lieta, 5. - 32.lpp.
103 Kurzemes hercogvalsts // LKV, 10.sēj., 19142.sleja
104 LVVA, 640.fonds, 3.apr., 634.lieta, 43. - 46.lpp.
105 Fircks E. Kurländisches Ritterbuch - Mitau, 1893., S.24
106 Smuškova I. Kandavas pagasta veidošanās un vēstures hronika // Tukuma novada kultūrvēsture. Rakstu krājums - Tukums, 1998., 43.lpp.
107 Dišlere I., Ozola A. Muižas lauku kultūrvidē – Tukums: Tukuma muzejs, 2002. (turpmāk - Dišlere I., Ozola A.), 147. lpp.
108 Kallmeyer Th. Erläuterungen zu Salomons Hennings Schriften // Scriptores Rerum Livonicarum. 2. Band – Riga, Leipzig, 1848, S. 331 – 335. Šinī pašā izdevumā oriģinālvalodā – augšvācu publicēti arī S. Heninga darbi „Kurzemes un Vidzemes hronika“ un „Patiess ziņojums par baznīcas lietu stāvokli“
109 Dišlere I., Ozola A., 143. – 144. lpp.
110 Kundziņš K.P., 215. - 216.lpp.
111 Turpat, 227.lpp.
112 Heyking K. H. Aus Polens und Kurlands letzten Tagen – Berlin, 1897
113 Smuškova I. Kandavas pagasta veidošanās un vēstures hronika // Tukuma novada kultūrvēsture. Rakstu krājums - Tukums, 1998., 44.lpp.
114 Švābe A. Zemes attiecību un zemes reformu vēsture Latvijā// Latvijas agrārā reforma - R., 1930., 102.lpp.
115 Juškēvics J., 1992., 54.lpp.
116 Kundziņš K.P., 227.lpp.
117 Vītols V. Kandavas – Talsu – Tukuma novadu ļaužu gaitas ticības ceļos – B.v., 1994., 52. lpp.
118 Kallmeyer Th. Die evangelische Kirchen und Prediger Kurlands – R., 1910., S. 164
119 Ibidem, S. 165
120 Vītols V., 1994., 89. lpp.
121 Turpat, 90. lpp.
122 Turpat, 60., 61. lpp.
123 Turpat, 64. - 65. lpp.
124 Turpat, 125. lpp.
125 Spārītis O. Skolas un metodes projekcija Zemītes baznīcas altāra atribūcijā // TNK, VIII sēj. – Tukums, 2006., 103.-104. lpp.
126 LVVA, 631.fonds, 1.apr., 23.lieta, 3. - 49. lp.

Kandavas novads Kurzemes – Zemgales hercogistē (1561. – 1795. g.)

#1
Skalagrim

Опубликовано 19 Январь 2015 - 12:27

#2
doors

Опубликовано 03 Февраль 2015 - 00:59

#3
Skalagrim

Опубликовано 03 Февраль 2015 - 01:26

#4
doors

Опубликовано 20 Февраль 2015 - 16:37

#5
Skalagrim

Опубликовано 20 Февраль 2015 - 17:26

Посетителей, читающих эту тему: 1

Kandavas novads Kurzemes – Zemgales hercogistē (1561. – 1795. g.)

#1 Skalagrim Опубликовано 19 Январь 2015 - 12:27

#2 doors Опубликовано 03 Февраль 2015 - 00:59

#3 Skalagrim Опубликовано 03 Февраль 2015 - 01:26

#4 doors Опубликовано 20 Февраль 2015 - 16:37

#5 Skalagrim Опубликовано 20 Февраль 2015 - 17:26