8 ответов в этой теме

[Skalagrim]

https://www.historia..._senvesture.pdf

 

Laika posmu no 5. gadsimta pirms mūsu ēras līdz mūsu ēras 12. gadsimtam Baltijas reģionā dēvē par dzelzs laikmetu. Šis, samērā nelielais vēstures posms savukārt tiek iedalīts četros periodos: senākajā, agrajā, vidējā un vēlajā dzelzs laikmetā, pie tam Latvijas vēsturē senāko dzelzs laikmetu pieskaita senākajam metālu periodam, tādējādi par dzelzs laikmetu faktiski var sākt runāt tikai sākot ar mūsu ēras 1. gadsimtu. Katram no šiem periodiem Latvijas vēsturē bijusi īpaša nozīme un atšķirība no pārējiem, un tajā pašā laikā tie cieši saistījās ar vēstures procesu norisi kaimiņu zemēs un ne tikai tajās, bet arī citos Eiropas reģionos. Līdz ar agrā dzelzs laikmeta sākumu parādās arī vairāk vai mazāk ticamas rakstiskās ziņas par baltiem un to apdzīvotajām teritorijām, tādēļ šo laiku uzskata par Latvijas senvēstures posma sākumu.

[Skalagrim]

Agrais dzelzs laikmets

 

Agrais dzelzs laikmets baltu, īpaši rietumbaltu zemēs tiek datēts no 1. līdz 4. mūsu ēras gadsimtam un dažu vēsturnieku darbos to dēvē par “zelta laikmetu”, vārdu “zelts” lietojot metaforiski strauji pieaugošās materiālās labklājības nozīmē. Šajā periodā ievērojami attīstījās zemkopība, lopkopība, amatniecība un tirdzniecība. Iedibinājās jaunas sabiedrisko attiecību formas, norisēja radniecīgo etnisko grupu saliedēšanās ciltīs, veidojās cilšu savienības, spilgtāk iezīmējās atsevišķo Latvijas novadu kultūras atšķirības un varēja jau izdalīt vēlāko Senlatvijas tautu – kuršu, zemgaļu un sēļu, kā arī Baltijas somu apdzīvoto teritoriju aptuvenas robežas.

 

Kuršu priekšteči Latvijas teritorijā apdzīvoja apgabalu gar Baltijas jūru līdz Ventai – Abavai ziemeļos un aptuveni līdz līnijai Amula – Ezere austrumos, bet tagadējā Lietuvas teritorijā apgabalu gar jūru līdz līnijai Nemunas grīva – Šilute – Plunge – Seda – Vārdavas upe (Ventas kreisā krasta pieteka). Kuršu priekšteču dzīvesvietas visvairāk koncentrējušās tagadējos Klaipēdas un Kretingas rajonos, tādēļ šo novadu var uzskatīt 2 par senkuršu zemju centru, savukārt Ziemeļkurzeme tajā laikā bijusi samērā mazapdzīvota.

 

Senie zemgaļi aizņēmuši teritoriju, kas rietumos robežojusies ar senkuršu zemēm, dienvidaustrumos robeža gājusi aptuveni pa līniju Skaistkalne – Jaunjelgava, turpinoties tālāk aiz Daugavas tagadējā Vidzemē līdz līnijai Skrīveri – Taurupe – Nītaure – Lielstraupe – Vidridži, bet Lietuvas teritorijā apmēram līdz Saločiem – pa Mūsas upi līdz Pasvalei, tālāk līdz Pumpeniem – Šauļiem – Ventas upei. Visapdzīvotākā bijusi Austrumkursas augstienes austrumu un dienvidaustrumu daļa, kā arī apvidi Vidzemē starp piejūras zemieni un Vidzemes augstieni. Arheoloģiskie atklājumi rāda, ka šajā reģionā cilvēki apmetušies galvenokārt ārpus zemkopībai maz piemērotajiem smiltājiem, purviem un smagajiem mālzemju apvidiem. Tādejādi var uzskatīt, ka seno zemgaļu apdzīvotās teritorijas centrs atradies Lielupes baseina dienvidu daļā

 

Sēļu priekšteči apdzīvoja teritoriju, ko norobežoja līnija Skaistkalne – Jaunjelgava Daugavas kreisajā krastā un tālāk, labajā krastā Nītaure – Vecpiebalga – Cesvaine – Lubāna ezers –Līvāni un turpinājās Lietuvas ziemeļaustrumu daļā apmēram līdz līnijai Drisvjatu ezeri – Tauragne – Utena – Svedasi – Subača – Pasvāle – Saloči. Neskaidrs paliek jautājums par to etnisko grupu piederību, kas agrajā dzelzs laikmetā apdzīvoja Latvijas teritorijas austrumdaļu – apmēram tagadējos Preiļu, Daugavpils, Rēzeknes, Ludzas un Krāslavas rajonus. Šajā reģionā, īpaši tā ziemeļdaļā, vēl jūtams samērā liels Baltijas somu etnisko grupu pārsvars, bet dienvidos un dienvidaustrumos – baltu

 

Vēsturnieku starpā vēl līdz šim nav kopējs viedoklis par to, vai šajos apvidos dzīvojošie balti būtu uzskatāmi par seno latgaļu priekštečiem, kas minētajā laika periodā apdzīvojuši tagadējās Lietuvas austrumdaļu un daļēji Baltkrievijas rietumu apgabalus, vai arī pieskaitāmi senajiem sēļiem. Pastāv arī viedokļi, ka šis baltu kultūras grupas būtu piederīgas pie Herodota minētajām neuru ciltīm, kuras, ka jau iepriekš minēts, skitu un sarmatu iebrukumu dēļ bijušas spiestas pamest savas teritorijas un pārceļot tālāk uz ziemeļiem. Šajā sakarībā jāpiebilst, ka 12. gadsimtā dzīvojošā senkrievu hronista Nestora darbā “Pagājušo laiku stāsts’, kas aplūko vēstures norises 9. – 10. gadsimtā, pieminētas mums zināmās baltu ciltis – lietuvji, zemgaļi, kurši un norovi, kā 3 arī baltijas somu cilts – līvi. Interesanti, ka šajā pašā darbā citā vietā baltu ciltis pieminētas tādā pašā secībā, tikai norovu vietā minēti latgaļi. Par neuru jeb norovu klātbūtni Baltijas un tai tuvākajos reģionos liecina daudzie hidronīmi kā Lietuvā, tā Baltkrievijā, Krievijā un Igaunijā, pie tam pastāv uzskats, ka šīs ciltis migrējušas uz Baltijas reģiona ziemeļdaļu ap 5. – 8. gadsimtu, bet latgaļi ienākuši Latvijas teritorijā apmēram 4. – 5. gadsimtā. Šajā sakarībā jāpiebilst, ka daži latviešu vēsturnieki (piemēram Edgars Dunsdorfs) Latvijas teritorijā atzīmē neuru apdzīvotu teritoriju – Nerovu pat vēl 12. – 13. gadsimtā 1 .

 

Bez minētajām baltu ciltīm Latvijas teritorijā – Ziemeļkurzemē, Rīgas līča austrumpiekrastes apgabalos, Ziemeļvidzemē un Ziemeļlatgalē dzīvojuši Baltijas somu etniskās grupas –līvu (mūsdienu lībiešu) un igauņu priekšteči.

[Skalagrim]

Pirmajos mūsu ēras gadsimtos parādās senākās rakstiskās ziņas par baltu apdzīvotās teritorijas rietumdaļā dzīvojošajām ciltīm. Tā, piemēram, senās Romas vēsturnieks Tacits, aprakstīdams Viduseiropas ģermāņu ciltis, piemin arī Svēbu (Baltijas) jūras dienvidaustrumu piekrastē mītošās aistu ciltis (latīniski Aestorium gentes), kas varētu apzīmēt etniskās grupas, kas dzīvojušas austrumos no ģermāņu apdzīvotajām teritorijām. Šis apraksts, kas atticināms uz mūsu ēras pirmo gadsimtu, vēsta, ka aisti esot čaklāki zemkopji par ģermāņiem, kā arī esot vienīgā tauta, kas nodarbojoties ar dzintara vākšanu un tirdzniecību. Aistu jeb estu (austrumnieku) appzīmējumu, attiecinātu uz rietumbaltiem, sastop arī vēlāko gadsimtu Romas vēsturnieku darbos (turpmākajā vēstures gaitā tas kļūst par mūsdienu igauņu tautas nosaukumu). Otrā gadsimta romiešu vēsturnieks un ģeogrāfs Ptolomejs šajās rietumbaltu ciltīs jau izšķir divas atsevišķas grupas – sudavus un galindus. Vēlākajos gadsimtos sudavi tiek dēvēti arī par jātvingiem. Abu minēto baltu cilšu apdzīvotās teritorijas ietilpušas vairākus gadsimtus vēlāk minēto seno prūšu apgabalos. Atrodoties ciešākā saskarē ar Viduseiropas ģermāņu, kā arī topošajām slāvu ciltīm, rietumbalalti agrāk par Latvijas un Lietuvas iedzīvotājiem iepazinās ar Vidus- un Rietumeiropas kultūru. Īpaši plaši šie kultūras sakari veidojās 2. - 3. gadsimtā sakarā ar Romas impērijas paplašināšanos un ar šo procesu saistītajā dzintara 1 Edgars Dunsdorfs. Latvijas vēstures atlants. Melnburna, - 1998. 21. lpp. 4 tirdzniecības pieaugumā,- kā jau zināms, vislielākās dzintara atradnes un ieguves vietas atradās rietumbaltu teritorijās. Jāpiezīmē, ka dzintars un tā izstrādājumi bija ļoti iecienīti Romas impērijas valdošo slāņu sadzīves kultūrā,- par to liecina ievērojamais romiešu monētu, sadzīves priekšmetu un rotaslietu atradumu skaits ne tikai senprūšu un lietuviešu, bet arī Latvijas sentautu, īpaši kuršu un zemgaļu teritorijās. Šajā sakarībā kā apstiprinājums minētajam varētu būt Romas impērijas 1. gadsimta vēsturnieka Plīnija Vecākā rakstītais: “Ģermāņi ieved dzintaru Panonijā. [ .. [ No Karnutas Panonijā līdz jūras piekrastei, no kurienes dzintars tiek atvests, ir ap sešsimt jūdžu, tas ir pavisam nesen apstiprināts fakts. Vēl tagad ir dzīvs viens no jātniekiem, kurus uz turieni sūtīja Juliāns, imperatora Nerona gladiatoru cīņu izrīkotājs, lai sagādātu pietiekamu daudzumu dzintara. Apceļojis šā novada piekrasti un apmeklējis dažādas tirdzniecības vietas, viņš atveda daudz dzintara. Tā pietika pat, lai izrotātu tīklus, kuri sargāja podiju no zvēriem. Ne tikai ieroči, rati un citas ierīces bija izgreznotas ar dzintaru, bet arī katru dienu, kamēr turpinājās izrādes, tika mainītas dzintara dekorācijas. Vislielākais gabals, kuru šis cilvēks atveda uz Romu, svēra trīspadsmit mārciņas.” (Panonija – senās Romas province tagadējās Ungārijas un Austrijas teritorijās). Šajā pašā aprakstā vēsturnieks saka, ka viena pati neliela dzintara figūriņa maksājusi vairāk nekā lieli un veselīgi vergi. Ņemot vērā kaut vai šo vienu piemēru, kļūst saprotams, kādēļ šis laika posms baltu tautu vēsturē nereti tiek dēvēts par “zelta laikmetu”. Tomēr nevajadzētu uzskatīt, ka baltu cilšu pieaugošās labklājības pamatā būtu bijusi tikai dzintara tirdzniecība,- tā veicināja augstāka kultūras līmeņa izaugsmi galvenokārt Sembas pussalā, Rietumlietuvā un Rietumlatvijā, tas ir – tiešajos dzintara ieguves reģionos, bet, kā rāda pētījumi, iedzīvotāju labklājības līmenis cēlies arī pārējās baltu, sevišķi Lietuvas, Latvijas, kā arī Baltkrievijas teritorijās. Šis kultūras izaugsmes process būtu skaidrojams ar aizvien pieaugošo dzelzs darbarīku un ieroču ieviešanos, kas, savukārt, bija iespējams, pilnveidojoties šī metāla ieguves un apstrādes prasmei, vietējo purva rūdu izmantošanai. Senākā un plašākā šī vēstures perioda dzelzs ieguves un apstrādes vieta konstatēta seno sēļu apdzīvotajā Spietiņu apmetnē (Daugavas kreisajā krastā, tagadējā Sēlpils pagasta teritorijā). Šeit konstatēta atsevišķa, ap 400 m2 liela platība, kurā atradušās 6 5 dzelzs ieguves krāsnis. Tās veidotas, izcērtot tuvu zemes virskārtai esošajā dolomīta slānī apmēram 0,25 m dziļu iedobi ap 0,6 m diametrā un tai blakus tik pat dziļu, 0,4 – 0,7 m platu un līdz 1 m garu bedri. Iedobe izklāta ar māliem un virs tās celta no akmeņiem un apmūrēta ar māliem krāsns šahta apmēram 0,2 – 0,3 m diametrā. Krāsns šahtā pamīšus kārtām bērtas kvēlojošas kokogles un sasmalcināta purva rūda, pēc tam šahta no augšas aizmūrēta, atstājot spraugas gāzu izplūdei. Pa krāsns apakšā atstātu atveri ar plēšu palīdzību ticis pievadīts gaiss, līdz ar to panākot pastiprinātu kokogļu kvēlošanu, sasniedzot 12000 – 14000 C augstu temperatūru. Norisēja dzelzs oksīda reducēšanās process, kā rezultātā dzelzs daļiņas saplūda, veidojot jēldzelzs jeb “kricas” gabalus, bet rūdas piemaisījumi izkūstot veidoja izdedžus jeb sārņus, kas nosēdās krāsns apakšā un pa atveri satecēja šahtai blakus esošajā bedrē. Šādā veidā no izejmateriāla kopējā daudzuma varēja iegūt ap 50% jēldzelzs, kuru vajadzēja vairākas reizes pārkalt, lai no porainās masas iegūtu tālākai apstrādei piemērotu viengabalainu materiālu. Kā liecina šo krāšņu atlieku mērījumi, tajās vienā reizē varēja iepildīt apmēram 40 kg rūdas, tādejādi iegūstot ap 20 kg jēldzelzs. Atrastie dzelzs izstrādājumi rāda, ka senie 2. – 3. gadsimta meistari pratuši iegūt un apstrādāt ne tikai kaļamo dzelzi, bet arī samērā augstvērtīgu tēraudu, pratuši darināt dažādus priekšmetus, piemēram cirvjus, veidojot to pamatnes no mazvērtīgākas dzelzs un uzmetinot tām tērauda asmeņus, tādejādi padarot tos lētākus. Tāpat bija pazīstama arī dzelzs velmēšana un stiepļu izgatavošana,- dzelzs plāksnītes un stieples tikušas izmantotas rotaslietu darināšanai. Šādi, 2. – 3. gadsimta Spietiņu apmetnei līdzīgi metalurģiskie centri (tajos apstrādāta ne tikai dzelzs, bet arī bronza) atradušies arī vairākās citās vietās Latvijas teritorijā, kā arī lielā skaitā Lietuvas, īpaši Austrumlietuvas apgabalos. Ir pamats uzskatīt, ka tādu, samērā augsti attīstītu metalurģijas prasmi Lietuvas un Latvijas teritorijā ienesuši 1. gadsimta beigu un 2. gadsimta izceļotāji no baltu apdzīvotā reģiona dienvidaustrumiem un dienvidrietumim. Šajā sakarībā jāatzīmē, ka 1.gadsimtā viena no ģermāņu ciltīm – goti, kas apdzīvoja Baltijas jūras piekrasti apmēram Vislas upes lejteces apgabalus, sāka virzīties uz dienvidaustrumiem, ieņemdami rietumbaltu – aistu, galindu un jātvingu teritorijas, līdz ar to daļa to iedzīvotāju izceļoja uz ziemeļiem 6 un ziemeļaustrumiem. 2. gadsimtā goti iekaroja Melnās jūras ziemeļpiekrastes stepju apgabalus, pakļaujot sarmantus, kā arī seno slāvu priekšteču ciltis un 2. gadsimta beigās – 3. gadsimta pirmajā pusē nodibinot etniski jauktu valstisku veidojumu ar gotu vadoņiem priekšgalā. Sakarā ar gotu invāziju (iebrukumu) sākās jauns austrumbaltu izceļošanas vilnis, kas virzījās uz ziemeļrietumiem un ziemeļaustrumiem, līdz ar to norisēja kārtējā baltu etnisko grupu ieceļošana Lietuvas, Baltkrievijas un Latvijas teritorijā, nesot līdzi savas prasmes un kultūras elementus. Jāatzīmē, ka pēc Melnās jūras reģionu iekarošanas goti kopā ar citām ģermāņu ciltīm, kā arī sarmatiem un slāviem, šajā vēstures periodā vairākkārt iebruka Romas impērijas teritorijās, kuras robežojās ar gotu pakļautībā esošajiem apgabaliem, un ir pamats uzskatīt, ka šajos karagājienos piedalījušies arī balti – galindu un senprūšu (aistu) karavīri, kā arī, iespējams, Baltijas somu cilšu pārstāvji.

[Skalagrim]

Baltu cilšu migrācija veicināja Latvijas teritorijas iedzīvotāju skaita pieaugumu un, līdz ar to, palielinājās saimnieciskajai darbībai nepieciešamās zemes platības, tika apgūti jauni, līdz šim neapdzīvoti vai arī mazapdzīvoti apgabali, norisēja pakāpeniska baltu etnisko grupu iespiešanās Baltijas somu apdzīvotajās teritorijās, galvenokārt zemkopībai piemērotākajos apvidos. Metalurģijas attīstība veicināja aizvien plašāku dzelzs darbarīku izplatību, to pieejamību visiem iedzīvotāju slāņiem. Līdz ar to kļuva iespējama lielāku meža platību izciršana, auglīgo mežu, īpaši platlapju koku audžu augšņu izmantošana lauksaimniecības vajadzībām. Augsnes apstrādei aizvien vairāk kapļu vietā sāka izmantot mājlopu, sevišķi zirgu vilktus arklus, kuriem, sākot ar 2. – 3. gadsimtu, sāka piestiprināt dzelzs lemešus. Uzartās augsnes irdināšanai, kā arī sēklas iestrādāšanai augsnē izmantoja koka, galvenokārt egļu zaru ecēšas. Labību novāca ar dzelzs sirpjiem un, ar 3. gadsimtu, arī ar izkaptīm, pie tam izkaptis labības pļaušanai lietoja galvenokārt Latvijas teritorijas rietumdaļā, bet austrumdaļā vairāk izplatīti bija sirpji. Izkaptis izmantoja arī lopbarības (siena)sagatavošanai. Līdz ar lauksaimniecisko zemju platību palielināšanos aizvien plašāk senās līdumu (kapļa) zemkopības vietā sākās pāreja uz tīruma (arkla) zemkopību, tas ir – mežiem atkaroto un apstrādāto platību ilglaicīgu, regulāru izmantošanu. Lai novērstu augsnes noplicināšanos, ieviesās divlauku zemkopības sistēma,- lauksaimniecības kultūru sējumiem izmantoja pusi no apstrādātajām platībām, otru pusi 7 atstājot papuvē, ļaujot augsnei “atpūsties”, lai nākošajā gadā to apsētu atstājot papuvē iepriekšējā gada sējplatības. Zemkopības attīstība sekmēja arī lopkopības izaugsmi. Aizvien mazāk uzturam tikuši izmantoti medījamie dzīvnieki, bet pieaudzis mājlopu, sevišķi liellopu īpatsvars. Liela nozīme gaļas ieguvei bijusi arī cūku audzēšanai, bet no aitām ieguva ne tikai gaļu, bet arī vilnu apģērbu darināšanai. Sakarā ar zirgu izmantošanu zemkopības darbos, kā arī transportā un militārām vajadzībām, to gaļa uzturā tikusi aizvien mazāk izmantota. Netiešas liecības norāda, ka mājlopi aizvien vairāk turēti īpašās celtnēs – kūtīs, kas sekmējis tīrumu zemkopībai nepieciešamā organiskā mēslojuma – kūtsmēslu uzkrāšanu. Agrajā dzelzs laikmetā tupinājās iepriekšējā vēstures periodā sākusies Latvijas teritorijas iedzīvotāju pāreja no nocietinātajām apmetnēm uz atklātajām. Jau pastāvošajām atklātajām, nenocietinātajām apmetnēm, sakarā ar iedzīvotāju skaita palielināšanos (ne tik daudz migrācijas, kā, pateicoties labvēlīgajai ekonomiskajai situācijai, iedzīvotāju dabiskā pieauguma rezultātā) un jaunu lauksaimniecībai piemērotu reģionu apgūšanu, pievienojās aizvien lielāks skaits šāda veida apdzīvoto vietu. Atšķirībā no senākajām atklātajām apmetnēm, kas bija izvietojušās galvenokārt zemienēs, tiešā ūdeņu – upju vai ezeru tuvumā, jaunās apmetnes aizvien biežāk sastopamas atklātās, sausākās un augstākās vietās. No izpētītajām agrā dzelzs laikmeta atklātajām apmetnēm varētu minēt Vecpiebalgas Ezēnus, Priekuļu Kalnapiļas, Codes Plūdoņus, kā arī citas. Tajā pašā laikā, kaut arī atklātās, nenocietinātās apmetnes uzskatāmas par šī laikmeta raksturīgākajām dzīvesvietām, turpinājās arī nocietināto pilskalnu apdzīvotība, pie tam to aizsardzības sistēmas bija kļuvušas spēcīgākas, pieejas pilskalniem vieglāk aizsargājamas, savukārt uzbrucējiem - grūtāk pārvaramas. Bez apdzīvotajiem nocietinātajiem pilskalniem šajā vēstures periodā sastopami arī atklāto apmetņu tuvumā esoši nocietināti, bet neapdzīvoti pilskalni, kuri, kā secina vēsturnieki, kalpojuši apkaimes iedzīvotājiem kā patvēruma vieta ienaidnieku uzbrukuma gadījumos (tā sauktie “patvēruma pilskalni”). Kā nocietināto, tā arī atklāto apmetņu ēku celtniecībā šajā laikā parādās jaunas iezīmes – senāko stāvkoku būvju vietā aizvien vairāk parādās guļkoku celtnes. 8 Metālapstrādes, zemkopības un lopkopības attīstība ievērojami sekmēja arī plašāku maiņas tirdzniecības izvēršanos. Iepriekš jau minēta dzintara tirdzniecības paplašināšanās, galvenokārt Romas impērijas virzienā, bet šajos tirdzniecības sakaros bija iesaistīti galvenokārt rietumbalti, tomēr romiešu izcelsmes darinājumi, kā arī monētas, sastopami gandrīz visā tagadējā Latvijas teritorijā. Tāpat Latvijas teritorijā satopami visdažādākie izstrādājumi, galvenokārt rotaslietas un ieroči, kas darināti citās baltu zemēs, kā arī ģermāņu, somugru un citu etnosu apdzīvotajās teritorijās. Protams, ka preču apmaiņa norisēja arī starp pašā Latvijas teritorijā dzīvojošajām etniskajām grupām. Ņemot vērā, ka Latvijas teritorijas iedzīvotājiem tiešo tirdzniecisko sakaru ar ģermāņu zemēm, Romas impēriju un citiem tālajiem reģioniem, domājams, nevarētu būt bijuši, var uzskatīt, ka mūsu sentēvi šajā laikmetā pildījuši tirdzniecības starpnieku lomu, tas ir – uzpirkuši rietumzemju darinājumus un pārdevuši tos austrumzemju tirgotājiem un otrādi. Par šādu viedokli liek domāt tas apstāklis, ka lielākā daļa svešzemju izstrādājumu , kā arī monētu, atrasti vietās, kas atradušās pie svarīgākajiem tirdzniecības ceļiem. Kā rāda pētījumi, tad Latvijas teritorijā galvenie satiksmes ceļi veduši gar jūras piekrasti no Vislas lejteces pāri Lietuvas piejūras apgabalam uz Latvijas dienvidrietumdaļu, tālāk pa un gar Ventu uz ziemeļiem līdz Abavas baseinam, Lielupes un Daugavas lejteču novadiem un gar Rīgas līča piekrasti uz Igauniju. Satiksmes ceļi bijuši arī pa un gar Daugavu, Gauju, Lielupi, Aivieksti. No Doles salas Daugavā ceļš gājis virzienā uz tagadējo Bausku un tālāk uz Lietuvu. Arī Aiviekstes ceļš turpinājies pāri Daugavai Sēlpils – Rites – Lietuvas virzienā. Jāsaka, ka šie ceļi pamatos iezīmējušies jau senākajos gadsimtos un turpina pastāvēt, protams, tikai nosacīti, vēl mūsdienās. Latvijas teritorijā vislielākais pieprasījums bija pēc bronzas izstrādājumiem, kā arī neapstrādātas bronzas,- šo metālu plašos apjomos izmantoja dažādu rotaslietu izgatavošanā, un šajā nozarē vietējie amatnieki – rotkaļi bija sasnieguši lielu meistarību. Bez bronzas, neskatoties uz vietējās metalurģijas attīstību, bija arī samŗā plašs pieprasījums arī pēc dzelzs un tā izstrādājumiem, kā arī stikla un emaljētām rotaslietām. Jāpiebilst, ka ar 2.gadsimta beigām – 3. gadsimtu emaljētās rotaslietas sāka darināt arī baltu zemēs,- tagadējās Lietuvas teritorijas Viļnas un Kauņas apvidos, kā arī galindu novados. No šiem 9 reģioniem emaljētie darinājumi, kuru forma bijusi raksturīga tikai baltiem, izplatījušies ne tikai pārējās baltu zemēs, bet arī tagadējā Igaunijā, Viduskrievijā, Krimā,Austrumkrievijā, Austrumukrainā un citur. Minētajos reģionos, kā arī citviet, piemēram ģermāņu apdzīvotajās teritorijās, liels pieprasījums bijis arī pēc citām baltu, to skaitā arī Latvijas teritorijas iedzīvotāju darinātajām rotaslietām. Agrajā dzelzs laikmetā senajiem baltiem nauda kā maiņas priekšmetu ekvivalents vēl nebija pazīstama. (Šajā sakarībā jāpiebilst, ka uz to norāda arī Romas vēsturnieka Tacita iepriekš minētais apraksts par aistiem, kuri, kā rakstīts šajā darbā, “dzintaru neapstrādātu nes tirgū un maksu ņem brīnīdamies”.) Tādēļ maiņas tirdzniecībā kā pretvērtība citu tautu precēm bez rotkaļu darinājumiem no Latvijas teritorijas izvestas zvērādas, īpaši ūdru, bebru un caunu ādas, kā arī mājlopi un to ādas. Neskatoties uz plaši izvērsto maiņas tirdzniecību, nevar uzskatīt, ka šajā laikmetā kādām atsevišķām Latvijas teritorijas iedzīvotāju grupām tirgošanās jau būtu kļuvusi par patstāvīgu nodarbošanos. Tas pats būtu sakāms arī par amatniecību, konkrēti par metālapstrādi. Kaut arī šī nodarbošanās prasīja ļoti augsti izkoptu meistarību, tā tomēr vēl nevarēja pilnībā nodrošināt amatniekiem eksistenci un viņiem vēl aizvien vajadzēja nodarboties arī ar lauksaimniecību (uz šādu pieņēmumu norāda vairākās vietās atrastās apbedījumu piedevas,- mirušajiem līdzdotie priekšmeti: bez kalēja darbarīkiem šajos kapos atradušies arī zemkopja darbarīki).

[Skalagrim]

Agrajā dzelzs laikmetā norisēja samērā būtiskas izmaiņas seno baltu sabiedriskajā dzīvē. Iedzīvotāju skaita pieaugums, kā arī dzelzs darbarīku ieviešanās, kā jau minēts, veicināja jaunu lauksaimniecībai piemērotu teritoriju apgūšanu, līdz ar to cilvēki aizvien vairāk atstāja nocietinātās pilskalnu apmetnes un veidoja atklātās, nenocietinātās apmetnes vietās, kur atradās viņu iekoptie lauki un bija labas ganību vietas un lopbarības sagādes iespējas. Šādos apstākļos savu līdzšinējo lomu kā galvenās saimnieciskās ražošanas vienības zaudēja lielģimenes jeb dzimtas (lielās saimes) un aizvien lielāku nozīmi ieguva no dzimtām izdalījušās atsevišķās ģimenes (mazās saimes), kas kļuva par patstāvīgām ekonomiski organizatoriskām vienībām. Kaut arī apmetnē kopumā dzīvoja vienas dzimtas piederīgie, taču atsevišķās ģimenes šajās apmetnēs sāka veidot katra savu 10 sētu, savu saimniecību, tomēr, kā šķiet, lopkopībai nepieciešamās platības – pļavas un ganības, vēl palikušas dzimtas kopīpašumā. Iedzīvotāju skata pieaugums un ar to saistītā plašāku teritoriju apgūšana saimnieciskajai darbībai, bija par pamatu ne tikai izmaiņām saimnieciskajā, bet arī sabiedriski politiskajā dzīvē. Ja iepriekšējos vēstures posmos sabiedriskā organizācija bija virzīta, lai sekmētu katras atsevišķās dzimtas apmetnes vai apmetņu drošību, tad agrajā dzelzs laikmetā tā aptvēra jau ievērojami plašākus apgabalus, iekļaujot kopējā drošības un administratīvajā sistēmā ne tikai radniecīgās, no vienas dzimtas izdalījušās saimes, bet arī svešas, citām dzimtām piederīgās, tā sauktās “kaimiņu” saimes, kuras tomēr piederēja tai pašai etniskajai grupai vai ciltij. Tomēr nereti bija sastopami arī etniski jaukti novadi, galvenokārt Baltijas somu un baltu etnosu saskares rajonos, kuros laika gaitā pārsvaru ņēma vienas vai otras etniskās grupas kultūra, valoda un dzīvesveids. Agrā dzelzs laikmeta sabiedrības modelis bijis līdzīgs iepriekšējā vēsturiskā laikmeta sistēmai. Administratīvā un politiskā vara piederēja atsevišķo apmetņu, kurus varētu uzskatīt arī par ciemiem, vecākajiem, kas parasti bija dzimtu galvas. Ciemu vecākie subordinācijas (padotības, pakļautības) kārtībā bija pakļauti kāda plašāka novada, kurā ietilpuši vairāki ciemi ( arī savstarpēji neradniecīgi), valdniekam, bet tas, savukārt, bijis padots cilts vadonim. Novadu un cilšu valdnieki kopā ar saviem ģimenes locekļiem un tuvākajiem radiniekiem parasti dzīvojuši pilskalnu apmetnēs un veidojuši iedzīvotāju turīgāko slāni. Turības ziņā nākošo sabiedrības slāni veidojuši karavīri, spēcīgāko saimniecību galvas, iespējams – galvenokārt ciemu vecākie, kuri parasti bijuši tiešās radniecīgās attiecībās ar valdošajiem slāņiem, kā arī citas ietekmīgas, valdniekiem tuvu stāvošas personas. Šo minēto grupu piederīgie pieskaitāmi pie aristokrātu jeb labiešu (grieķu valodā aristos – labākais) kārtas. Labiešiem sekojuši topošās amatnieku un tirgotāju kārtas pārstāvji. Kaut arī, kā jau minēts, amatniecība un tirdzniecība vēl nebija kļuvušas par patstāvīgas iztikas avotiem, tomēr šī sabiedrības slāņa pārstāvji, sevišķi kalēji un rotkaļi, bija sasnieguši ievērojamu turības pakāpi. Šeit jāpiemin, ka metālapstrādes darbnīcas, kā arī tirdzniecības preču noliktavas galvenokārt atradās vai nu nocietinātajos pilskalnos, vai tiešā to tuvumā, iezīmējot turpmākajos gadsimtos topošo senpilsētu pamatus. Šie amatnieki, kā arī maiņas tirdzniecības 11 starpnieki bija pakļauti tieši valdniekam. Trūcīgākos sabiedrības slāņus veidojuši “vienkāršie” zemkopji, bet viszemākajā pakāpē atradušies vienīgi karagājienos iegūtie gūstekņi, kā arī tie cilvēki, kas kāda pārkāpuma vai parādu dēļ bija uz laiku zaudējuši brīvību,- šo kategoriju pārstāvji piederēja pie nebrīvajiem kalpiem, kuriem nācās strādāt brīvo zemkopju, īpaši turīgāko, saimniecībās. Jāsaka, ka turības pakāpes dažādām baltu ciltīm bijušas dažādas. Visturīgākie bijuši piejūras novadu iedzīvotāji, īpaši senprūšu priekšteči – jau pieminētie aisti, kā arī Rietumlietuvas iedzīvotāji un senkurši, savukārt turības līmenis Baltijas reģionā mazinājies austrumu un ziemeļaustrumu virzienā. Šo, salīdzinoši augsto, rietumbaltu turības pakāpi nodrošināja dzintara atradnes, kā arī samērā nelielais attālums līdz Romas impērijas pierobežas apgabaliem, un ar šiem faktoriem saistītais amatniecības un tirdzniecības uzplaukums. Varētu teikt, ka rietumbaltu sabiedrības augstākie slāņi šajā laikmetā sasnieguši ne vairs tikai turību, bet jau ievērojamu bagātības pakāpi, uz ko norāda Rietumlietuvā, Rietumpolijā, kā arī bijušajā Prūsijas teritorijā atklāto valdnieku, vadoņu un citu labiešu, kā arī atsevišķu amatnieku apbedījumu piedevas – grezni ieroči, rotaslietas, ar sudraba un bronzas izstrādājumiem rotātas zirglietas.

[Skalagrim]

Vidējais dzelzs laikmets

 

Baltu tautu vēsturē vidējā dzelzs laikmeta periodu pieņemts datēt ar laika posmu no 5. līdz 9. gadsimtam, bet, ņemot vērā šī laikmeta ekonomikās, politiskās, kā arī etnoģeogrāfiskās norises, varētu pieņemt, ka pārejas process no agrā uz vidējo dzelzs laikmetu sācies jau 4. gadsimta beigās, pareizāk būtu teikt – gadsimta pēdējā ceturksnī. Šajā laikā Melnās jūras ziemeļdaļas stepju joslā iebruka aziātiskas izcelsmes klejotājulopkopju (nomadu) ciltis, kas pazīstamas ar kopēju apzīmējumu huņņi. Iebrucēji izpostīja gotu pārvaldīto polietnisko (daudztautu) valstisko veidojumu, pie tam 375. gadā gāja bojā viens no pēdējiem gotu valdniekiem Ermanrihs. Huņņu spiediena rezultātā goti sāka atstāt savas dzīvesvietas un pārcelties uz citām teritorijām. Šie notikumi izsauca “ķēdes reakciju”,- Eiropā sākās tā dēvētā Lielā tautu staigāšana – nemitīgi kari gan ar 12 huņņiem, gan starp atsevišķām Eiropas tautām un ciltīm un šo karu izraisītā masveida migrācija, kas būtiski izmainīja tā laika Eiropas etnisko karti. Šī tautu, cilšu un etnisko grupu pārceļošana uz citiem reģioniem jūtami ietekmēja arī saimniecisko, politisko un etnisko situāciju Baltijas zemēs. Sabrūkot gotu valsti Melnās jūras reģionā, savas dzīvesvietas sāka atstāt arī tās gotu ciltis, kas bija apmetušās Vislas lejteces apgabalos un viņu vietu ieņēma baltu ciltis – senprūši, kurus daži vēsturnieki identificē ar senajos vēstures avotos minētajiem sembiem. Huņņu iebrukumi skāra arī baltu apdzīvotā reģiona dienvidaustrumu daļu. Jau iepriekšējos gadsimtos skitu, pēc tam – sarmatu ekspansijas rezultātā šīs teritorijas atstāja ievērojams skaits seno baltu, papildinot Lietuvas un Latvijas teritorijas iedzīvotāju skaitu, un tas pats norisēja arī šajā vēstures periodā. 4. gadsimta beigās – 5. gadsimtā no dienvidaustrumu un austrumu apgabaliem Lietuvas teritorijā ienāca jaunas baltu ciltis, no kurām daļa turpināja virzīties uz ziemeļiem un ziemeļaustrumiem, sasniedzot Latvijas teritoriju. Šis migrācijas process bija samērā lēns, un Daugavas labā krasta apgabalus ienācēji varēja sasniegt ap 6. – 7. gadsimtu, pakāpeniski izspiežot no tagadējās Latgales un Austrumvidzemes Baltijas somu ciltis. Konsolidējoties ar senākajiem šajos reģionos dzīvojošajiem baltiem – sēļiem un zemgaļiem, izveidojās jauna etniskā grupa – latgaļi. Šajā laika posmā Vidus- un Dienvideiropā turpinājās dažādu klejotāju-lopkopju cilšu iebrukumi, līdz ar to arī tautu un cilšu pārgrupēšanās un migrācija uz nosacīti mierīgākiem reģioniem. 6. gadsimtā Donavas stepju joslā iebruka nomadu ciltis – avāri, kas, pakļāvuši vietējos iedzīvotājus, nodibināja jaunu valstisko veidojumu – kaganātu. Avāriem bija svarīgi iegūt kontroli pār dzintara tirdzniecības ceļiem, jo, neskatoties uz to, ka Rietumromas impērija jau bija sabrukusi, pieprasījums pēc šī “saules akmens” gan Rietumeiropā, gan Austrumromas impērijā (Bizantijā) vēl aizvien bijis ievērojams. Tādēļ 6. gadsimta otrajā pusē galindu novados Mazūrijā (tagadējā Polijas teritorijā) ienāca spēcīgas avāru karaspēka vienības, kuru sastāvā bija arī ģermāņu cilšu karavīri un, iespējams, arī tie galindi, kuru priekšteči iepriekšējā vēstures periodā bija izceļojuši no savas zemes kopā ar gotiem. Šīs invāzijas rezultātā rietumbaltu – sembju jeb senprūšu un galindu zemēs sāka ieviesties nomadu kultūras iezīmes, kas īpaši izpaudās sabiedrības 13 struktūrā: kamēr “vienkāršā tauta” – zemkopji saglabāja baltu kultūru un paražas, valdošie slāņi ievērojamā mērā pārņēma nomadu tradīcijas, kas izpaudās ne tikai pārvaldes sistēmā, bet arī ieroču un citu karavīra piederumu formā, apbedīšanas tradīcijās un, daļēji, pat uzturā (kā liecina anglosakšu ceļotāja Vulfstana apraksts, aistu (senprūšu) vadoņi un citi labieši uzturā lietojuši zirgu gaļu un dzēruši ķēvju pienu, kas ir tipiska nomadu tautu pārtika, bet vienkāršie ļaudis dzēruši “medus miestiņu” – baltiem raksturīgo dzērienu. Nomadu sabiedrisko formāciju ietekmē rietumbaltu zemēs jau 8. gadsimtā ieviesās tam laikmetam progresīvas militāras formācijas – kara draudzes,- vadonim tieši pakļautas un uzticamas profesionālu karavīru vienības. Jāpiebilst, ka Skandināvijas zemēs karadraudzes sāka veidoties tikai apmēram gadsimtu vēlāk. Spēcīgā militārā struktūra deva iespēju rietumbaltiem izveidot drošas aizsardzības sistēmas, kas, savukārt, sekmēja nozīmīgu administratīvo un tirdzniecības centru rašanos, īpaši Sembas pussalā un citos lielākajos dzintara ieguves reģionos.

[Skalagrim]

Lielās tautu staigāšanas procesu ietekmē sākās arī kādas, agrāk mazāk nozīmīgas etniskās grupas – Pleskavas un Novgorodas teritorijas sasniedzu migrācija kā rietumu, tā dienvidu un austrumu virzienā. Slāvi sākotnēji apdzīvoja teritorijas Odras un Vislas upju augšteces baseinos. 1. – 2. gadsimtā, kā jau iepriekš minēts, daļa no slāvu ciltīm nokļuva gotu pakļautībā un kopā ar tiem kā arī toreizējiem Melnās jūras stepju apgabalu iedzīvotājiem – sarmatiem iekļāvās gotu pārvaldītajā valstī, izveidodami slāvu etnisko atzaru - austrumslāvu grupu, kas, pēc gotu valsts sabrukuma huņņu iekarojumu rezultātā, atbrīvojušies no virskundzības, sāka apgūt jaunas teritorijas tagadējās Ukrainas dienviddaļā. Tajā pašā laikā citas dzīvesvietas sāka meklēt arī rietumslāvi, ieceļodami ģermāņu atstātajos apgabalos Odras un Elbas upju lejtecēs. Pakāpeniski slāvu cilšu migrācija aptvēra lielu daļu Eiropas teritorijas: 6. –7. gadsimtā viņi ieceļoja un kolonizēja Balkānu pussalu, tagadējo Čehiju, Slovākiju, Vācijas teritorijas daļu līdz Dānijai, bet austrumslāvi aizvien vairāk iespiedās Dņepras baseina zemēs, pakļaudami un asimilēdami austrumbaltu ciltis, daļa no kurām izceļoja ziemeļu – ziemeļrietumu virzienā, iespiezdamies Baltijas somu teritorijās, to skaitā arī tagadējā Igaunijā. Laika posmā no 5. līdz 8. gadsimtam balti, kā domājams, Igaunijā ieceļojuši vairākkārt, 14 atstādami iespaidu ne tikai uz Baltijas somu cilšu kultūras attīstību, galvenokārt ietekmējot zemkopību un celtniecību, un papildinot somugru valodu ar indoeiropiskas cilmes vārdiem, bet arī, sajaucoties ar vietējiem iedzīvotājiem, sekmējot Baltijas somu antropoloģiskā tipa, kas ievērojami atšķiras no austrumu un ziemeļaustrumu somugriem, izveidošanos. Kā rāda pētījumi, igauņu antropoloģiskais tips, tas ir – ķermeņa uzbūve, saglabājis samērā maz mongoloīdas rases iezīmes, bet salīdzinoši tuvs ir baltu, īpaši seno zemgaļu antropoloģiskajam tipam. Tādejādi varētu uzskatīt, ka, ienākot tagadējā Latvijas teritorijā senajiem latgaļiem, kāda daļa Vidzemē dzīvojošo zemgaļu pārcēlušies tālāk uz ziemeļiem, kur sajaukušies ar vietējām Baltijas somu ciltīm. Pastāv arī uzskats, ka seno igauņu un citu, tagadējās Krievijas ziemeļrietumu apgabalos dzīvojošo somugru teritorijās, kā jau iepriekš minēts, šajā laika posmā ienākušas austrumbaltu cilšu grupas no Baltkrievijas un Ukrainas apvidiem. 7 . – 9. gadsimtā slāvu ekspansija turpinājās. Iespējams, ka šajā laikā tagadējās Krievijas ziemeļrietumu apgabalos ieceļojušas rietumslāvu cilšu grupas, virzīdamās caur Rietumbaltkrieviju un Nemunas upes augšteces baseinu, aizņemot tagadējo Pleskavas un Novgorodas apgabalu teritorijas. Sajaucoties ar šajās teritorijās dzīvojošajiem somugriem un baltiem, izveidojās slāviskās slovēņu jeb Ilmeņa slāvu un kriviču etniskās vienības. Šajā sakarībā jāatzīmē, ka daļa valodnieku un vēsturnieku uzskata, ka kriviči sākotnēji bijuši latgaļiem radniecīgi balti, un slāvi, asimilēdami šo baltu etnisko grupu, pārņēmuši tās nosaukumu (no kriviču nosaukuma latviešu valodā atvasināti jēdzieni “krievi” un “Krievzeme”, vēlāk “Krievija”). Slāvu cilšu migrācija uz ziemeļaustrumiem turpinājās līdz 10. gadsimtam un tās rezultātā ievērojama daļa austrumbaltu apdzīvoto teritoriju tika pārslāvotas, tomēr atsevišķās vietās Dņepras augšteces baseinā un austrumos līdz Okai vēl saglabājās dažas baltu apdzīvotas “saliņas”. Tā, piemēram, vāl 12. gadsimta vēstures avoti vēsta par spēcīgo galindu cilti (iespējams, kādu rietumgalindu atzaru) kas dzīvojusi tagadējā Maskavas apgabalā un visilgāk pretojusies slāvu ekspansijai, tomēr, neskatoties uz gadsimtiem ilgo cīņu, arī šī pēdējā baltu etniskā grupa tagadējās Krievijas teritorijā tika pakļauta un asimilēta. Līdz ar to vidējā akmens laikmeta beigās – vēlā dzelzs 15 laikmeta sākumā balti bija zaudējuši ievērojami plašas teritorijas un faktiski atradās slāvu “ielenkumā”,- vienīgi vēl atlikušo baltu zemju ziemeļdaļā to kaimiņi bija Baltijas somi. Sākot jau ar 5. gadsimtu baltu zemes, īpaši Baltijas jūras dienvidaustrumu un austrumu piekrastes apgabalus sāka apdraudēt arī skandināvi, īpaši Gotlandes salas, Zviedrijas un Dānijas jūrasbraucēji,- vienlaikus tirgotāji un sirotāji. Skandināvu sirojumi skāra arī citas Baltijas jūras reģiona piekrastes un laika gaitā guva aizvien plašākus apmērus, līdz kamēr 8. gadsimtā izvērsās tā dēvētajā vikingu ekspansijā, kas ietekmēja daudzas Eiropas zemes un izpaudās ne tikai kā laupīšanas karagājieni, bet arī kā jaunu teritoriju iegūšana un kolonizācija (par jēdziena vikings izcelšanos un nozīmi pastāv vairāki viedokļi, no kuriem, iespējams, pieņemamākais varētu būt zviedru zinātnieku uzskats, ka šis jēdziens atvasināts no senskandināvu vārda vikja – pagriezties, novirzīties, un tas varētu apzīmēt cilvēku, kas “aizgājis projām, atstājis dzimteni”)2 . Vikingu kustības pamatā, iespējams, bija lauksaimniecībā izmantojamo zemju trūkums, kas, pieaugot iedzīvotāju skaitam, kļuva aizvien jūtamāks. Vikingu ekspansija norisēja dažādos virzienos: tagadējās Dānijas un Norvēģijas iedzīvotāji pārsvarā devās uz Rietumeiropu, bet Gotlandes salas un Zviedrijas – Uz Austrumeiropu. Ar saviem kuģiem, kas bija piemēroti ne tikai tāliem un ilgstošiem jūras braucieniem, bet arī kuģošanai pa upēm, pie tam, izmantojot apaļkokus, tos varēja pārvilkt pa sauszemi no vienas ūdenskrātuves uz citu, vikingi praktiski varēja nokļūt jebkurā reģionā, kur vien bija kuģošanai daudzmaz piemērotas upes un ezeri. Pirmais zināmais lielākais vikingu jeb, kā viņus dēvēja Rietumeiropā,- normaņu (“ziemeļu vīru”) iebrukums norisējis 793. gadā Ziemeļanglijas piekrastē, kur tika izlaupīts spēcīgais Lindisfarnas klosteris. Divus gadus vēlāk normaņi iebrukuši Īrijā, bet ar 9. gadsimta sākumu sirotāji veica iebrukumus Frīzijā (tagadējās Nīderlandes teritorijā), Ziemeļvācijā, Francijā un Anglijā, kā arī Spānijā un Itālijā, pieveicot un izlaupot tādas pilsētas, kā Parīzi, Ruānu un Šartru Francijā, Kadisu un Seviļu Spānijā, Lisabonu Portugālē un citas. Tā laikmeta nelielās Rietumeiropas valstiņas bija spiestas atpirkties no normāņiem, samaksājot viņu vadoņiem – konungiem tā saukto “dāņu naudu”, kas 2 Vilnis Pāvulāns. Skandināvija agrajos viduslaikos. LU, - 1976. 27. lpp. 16 reizēm sasniedza ļoti ievērojamas summas. 861. gadā Dānijas vikingi sagrāba gandrīz visu Anglijas teritoriju, izņemot Veseksas novadu, kura valdnieks Alfrēds Lielais bija spējis noorganizēt spēcīgu pretestību. 9. gadsimta beigās normaņu jūrasbraucēji nokļuva Islandes salā, kuru samērā īsā laikā kolonizēja Skandināvijas emigranti. Jāpiebilst, ka vikingu sirojumi, kā arī citu zemju kolonizācija turpinājās arī nākošajā vēstures periodā – 10. – 11. gadsimtā. Šajā laikā tika atklāta un kolonizēta Grenlande un neilgu laiku pastāvējusi skandināvu kolonija pat Ziemeļamerikas piekrastē – tagadējā Ņufaundlendā (no tā izriet, ka Eiropas jūrasbraucēji jau 500 gadus pirms Kristofora Kolumba ekspedīcijas sasnieguši Amerikas kontinentu, tikai vēlākajos gadsimtos pēc vikingu ceļojuma šis fakts ir bijis aizmirsts). 10. gadsimtā normaņi kā izpirkumu no Francijas karaļa ieguva plašu teritoriju Francijas ziemeļrietumos – vēlāko Normandijas hercogisti, kā arī sāka kolonizēt Itālijas dienvidpiekrasti un Sicīlijas salu Vidusjūrā, laika gaitā izveidojot Sicīlijas karalisti. Turpinājās arī regulāri iebrukumi Anglijā, kuras valdnieki bija spiesti maksāt milzīgas “dāņu naudas”, lai pasargātos no pārmērīgiem postījumiem. Austrumu virzienā, kā jau minēts, devās galvenokārt Gotlandes un zviedrijas vikingi, kurus austrumslāvi dēvēja par “varjagiem”, bet Bizantijā – par “varingiem”. 9. gadsimtā izveidojās tā sauktais “ceļš no varjagiem uz grieķiem”, tas ir – no Skandināvijas uz Bizantiju. Šis ceļš gāja pa Baltijas jūru un Somu līci, tālāk pa Ņevu, Ilmeņa ezeru, Lovati un Dņepru līdz Melnajai jūrai. Viens šī ceļa atzars gāja arī no Rīgas līča pa Daugavu. Posmos starp Lovati, Daugavas augšteci un Dņepru, kā arī dažās citās vietās, kuģi tika pārvilkti pa sauszemi. Cits ūdensceļš veda pa Volgu uz Kaspijas jūru. Vairākos svarīgākajos ūdensceļu krustpunktos varjagi nodibināja militārus tirdzniecības atbalsta punktus,- iespējams, ka šajās vietās jau līdz tam pastāvējuši slāvu tirdzniecības centri. Kā vēsta senkrievu Nestora hronika, ap 862. gadu Ilmeņa slāvi, kuru galvenais politiskais un saimnieciskais centrs atradies tagadējā Novgorodā, aicinājuši kādu varjagu vadoni (konungu) – Rjuriku – par sava novada valdnieku jeb kņazu (slāviskais vārds “kņazs” varētu būt atvasināts no skandināvu konung). No Rjurika pēctečiem laika gaitā cēlušies gandrīz visi senās Krievzemes novadu kņazi un pirmie apvienotās Krievijas valdnieki. (Rjuriku dinastija izbeigusies tikai 1584. gadā ar Krievijas cara Ivana IV Bargā nāvi.) 17 882. gadā Rjuriku dzimtas konungs Oļegs (skandināvu Helgi) sāka pārvaldīt ievērojamo tirdzniecības centru Dņepras vidustecē Kijevu, kas ar laiku kļuva par senās Krievzemes (Kijevas Krievzemes) galvaspilsētu. Pirmie Krievzemes novadu kņazi saglabāja ciešus sakarus ar Skandināviju, viņu militārie spēki – kara draudzes veidojās galvenokārt no varjagu karavīriem, bet jau pēc dažām paaudzēm tie aizvien vairāk pārslāvojās. Vikingu iebrukumi un sagrābto teritoriju kolonizācijas tieksmes skāra arī tagadējo Latvijas teritoriju, īpaši kuršu novadus, kurus skandināvu jūrasbraucējiem bija visvieglāk sasniegt. Kā vēsta senskandināvu sāgas (seni mutvārdu vēstījumi, kas stāsta par dažādiem vēsturiskiem, mitoloģiskiem un sadzīves notikumiem,- sākti pierakstīt ap 12. gadsimtu), 7. gadsimtā kuršu un Baltijas somu zemēs daudzas uzvaras esot guvis dāņu vikings Ivars Vīdfamne, tomēr nav nekādu ticamu pierādījumu, ka šiem iebrukumiem būtu bijušas daudzmaz jūtamas sekas. Nozīmīgāks ir sāgu vēstījums par kuršu zemes pakļaušanu ap 650. gadu. Vadoties no šī vēstījuma, Liepājas apkaimē pie Grobiņas tika veikti arheoloģiskie izrakumi un izrādījās, ka šeit tiešām 7. un 8. gadsimtā atradusies skandināvu, domājams, ka seno zviedru (sveju) un gotlandiešu militāra tirdzniecības apmetne, tomēr skandināvu kolonistu ietekme aptvērusi tikai samērā nelielu reģionu. 8. gadsimta beigās vai 9. gadsimta sākumā kurši svešzemniekus padzinuši un kolonija izbeigusi pastāvēt. 852. vai 853. gadā kuršu piekrastei uzbrukusi spēcīga dāņu flote konunga Horeka Vecākā Godfredsona vadībā. Dāņi cietuši smagu sakāvi, zaudējot pusi karavīru un pusi no kuģiem, kurus sagrābuši kuršu karavīri, līdz ar kuģiem iegūstot arī bagātīgu kara laupījumu. Konungs Horeks pēc šīs sakāves esot zaudējis arī savu varu Dānijā. Gadu pēc šī notikuma kāds zviedru konungs – Ulofs (arī Olafs), kurš valdījis Birkas pilsētā (netālu no tagadējās Stokholmas), sapulcinājis ievērojamu karaspēku, iebrucis kuršu zemēs, lai iegūtu Horeka bagātības. Skandināvi aplenkuši spēcīgo Apoles pili (tagadējā Lietuvas teritorijā), bet neesot varējuši to ieņemt. Pēc deviņu dienu ilgām kaujām, izsīkstot pārtikas krājumiem, kurši tomēr atzinuši sevi par uzvarētiem, atdevuši konungam Ulofam dāņiem atņemto sudrabu un zeltu, kā arī samaksājuši “dāņu naudu”. Senskandināvu sāgas vēsta arī par citiem valdniekiem un vikingu vadoņiem, kas šajā 18 vēstures periodā iebrukuši tagadējā Latvijas, kā arī Lietuvas un senprūšu zemēs tomēr nav guvuši īpaši nozīmīgus panākumus. Šajā vēstures periodā kurši, kā arī Baltijas somi – līvi un igauņi – ne tikai atvairīja skandināvu sirotājus un kolonizatorus, bet samērā aktīvi arī paši sāka doties pāri jūrai atbildes sirojumos, kā arī nereti iesaistījās skandināvu konungu savstarpējās cīņās. Tā, piemēram, senie nostāsti vēsta par kauju, kas ap 750. gadu norisējusi starp dāņu konungu Haraldu Hilditandu (“Cīņzobi”) un sveju (zviedru) konungu Ringu. Šī kauja norisējusi pie Bravallas (arī Brovalla, Bravellira, Brauika un vēl citi nosaukumi) Dienvidzviedrijā, Smolandes piekrastē, un šajā cīņā piedalījušies arī kuršu un, kā minēts vēstījumā, estu,- vai nu līvu, vai igauņu priekšteču karavīri. Šajā sakarībā gan jāpiebilst, ka ziņas par Bravallas kauju ir tik trūcīgas, ka nav iespējams noteikt, vai tas tiešām ir vēstures fakts, vai arī tikai leģenda,- arī minētās Bravallas precīza atrašanās vieta nav zināma

[Skalagrim]

Viss iepriekš minētais norāda, ka vidējais dzelzs laikmets Latvijas teritorijā un citās baltu, kā arī Baltijas somu zemēs, raksturojams kā nemitīgs cilšu un atsevišķu etnisko grupu migrācijas un savstarpējo cīņu process, kura laikā notiek etnisko grupu konsolidēšanās, cilšu apvienību un atsevišķu tautību veidošanās un etnokultūru apgabalu robežu spilgtāka iezīmēšanās. Jāpiebilst, ka līdzīgi procesi norisēja arī citos Eiropas reģionos. Kā jau minēts, šajā laikmetā ievērojami pieauga Latvijas teritorijas iedzīvotāju skaits, līdz ar to atsevišķos reģionos palielinājās apdzīvotības blīvums, īpaši Daugavai piegulošajos apvidos, kā arī tika apgūtas jaunas, līdz tam neapdzīvotas teritorijas, piemēram – Lielupes baseina austrumdaļa Zemgalē, Grobiņas – Durbes – Vērgales rajons Kurzemē, kā arī citviet. Jaunu etnisko grupu ienākšana ne vienmēr norisēja miermīlīgi,- nereti veidojās militāri konflikti starp senākajiem iedzīvotājiem un ienācējiem, kas ievērojamā skaitā ieplūda sevišķi Austrumlatvijā, izspiežot no agrākajām dzīvesvietām Baltijas somus. Baltijas somu izspiešana norisēja arī Rie3tumlatvijā, kuršiem apgūstot jaunas teritorijas Vidus- un Ziemeļkurzemē . Militāri konflikti izcēlās arī starp atsevišķām baltu etniskajām grupām un pat starp atsevišķām dzimtām,- tie bija saistīti galvenokārt ar spēcīgāko dzimtu savstarpējo konkurenci, centieniem gūt plašāku politisko un ekonomisko varu iespējami plašākā novadā. Bez šiem, iekšējiem 19 militārajiem konfliktiem, pastāvēja arī ārējie: Latvijas teritorijas novadu iedzīvotājiem bieži vien nācās uz laiku aizmirst savstarpējās ķildas un apvienot spēkus pret skandināvu sirotājiem un kolonizatoriem, kā arī pret slāvu ekspansijas tieksmēm. Visi šie minētie apstākļi veicināja sabiedrības militarizāciju un sociālo noslāņošanos,- veidojās, salīdzinot ar iepriekšējiem vēstures posmiem, ietekmīgāks dižciltīgo labiešu slānis, no kura izvirzījās vadoņi (kungi), lielāku ietekmi guva vadoņiem pakļautās bruņotās vienības – karadraudzes, kuru locekļi, izsakoties mūsdienu vārdiem, bija profesionāli karotāji un parasti dzīvoja pilskalnā jeb pilī kopā ar konkrētā novada vadoni - pilskungu, veicot sardzes dienestu un izlūkdarbību. Militāru konfliktu gadījumos karadraudzes sastādīja galveno bruņoto spēku – jātnieku vienības, kurām pievienojās arī turīgākie labieši – zemkopji, savukārt sabiedrības vidējais slānis – vienkāršie zemkopji veidoja kājnieku vienības, kuras vadīja kādi no karadraudzes locekļiem, vai arī, iespējams, ietekmīgākie labieši, spēcīgāko dzimtu vecākie. Tādejādi var uzskatīt, ka katra atsevišķa novada vadonim jeb pilskungam pakļautās teritorijas – pilsnovada militāro spēku veidoja visi šīs teritorijas kaujasspējīgie vīrieši. Iespējams, ka atsevišķos gadījumos kara darbībā, īpaši aizstāvēšanās cīņās, iesaistīts arī iedzīvotāju zemākais slānis – nebrīvie ļaudis jeb dreļļi (vārds “drellis” pārņemts no skandināvu valodas trell – kalps, vergs). Šeit gan jāpiebilst, ka dreļļu esamība šajā vēstures posmā Latvijas teritorijā ir tikai pieņēmums, secinājums, salīdzinot Latvijas teritorijas iedzīvotāju sabiedrisko noslāņošanos ar kaimiņtautām – ģermāņiem un skandināviem, par kurām ir drošas ziņas par nebrīvo ļaužu kategorijas pastāvēšanu un to sabiedrisko stāvokli attiecībā pret brīvajiem ļaudīm. Nav zināms arī tas, kad tieši šie nebrīvie ļaudis, ja tādi vidējā dzelzs laikmetā Latvijas teritorijā bijuši, sākti dēvēt par “dreļļiem” jeb kalpiem, jo rakstītajos vētures avotos, attiecībā uz tagadējo Latviju, šis jēdziens parādās tikai ar 13. – 14. gadsimtu. Biežie iekšējie militārie konflikti, kā arī ārējie draudi prasīja ne tikai sabiedrības militarizācju, bet arī aizsardzības sistēmu pilnveidošanu. Ja agrajā dzelzs laikmetā nocietinātās apmetnes – pilskalni lielā mērā bija zaudējuši savu nozīmi un cilvēki pārsvarā dzīvoja nenocietinātajās apmetnēs – ciemos, tad vidējā dzelzs laikmetā pilskalni no jauna atguva vadošo lomu politiskajā un saimnieciskajā dzīvē. Pastāvošajos pilskalnos 20 tika celti spēcīgāki nocietinājumi (piemēram Ķentes, Kokneses, Daugmales, Dignājas un citos) apbūvēja un no jauna nocietināja pamestos, pilnveidoja un sāka apdzīvot līdzšinējos patvēruma pilskalnus, kā arī izraudzījās jaunus (piemēram Obzerkalnu tagadējā Madonas rajona Dzelzavas pagastā, Mežmaļu pilskalnu pie Pļaviņām un citviet). Atšķirībā no iepriekšējā vēstures posma, kad nocietinājumus pārsvarā cēla atsevišķi stāvošos pakalnos, tagad vairumā gadījumu piļu celtniecībai izraudzījās vietas ar vairāk izteiktiem dabiskajiem šķēršļiem,- ar gravām norobežotus augstieņu stūrus (Tērvetes, Altenes, Lokstenes un citi pilskalni), vai arī uz morēnu kaupres (izstieptas, garenas pauguru virsotnes) ar abpusējām stāvām nogāzēm. Dabiskie šķēršļi tika papildināti, veicot darbietilpīgus zemesdarbus,- norokot nogāžu lēzenākās vietas, lai tās būtu stāvākas, kaupru galos izrokot platus un dziļus aizsarggrāvjus un uzberot gar pauguru plaknēm vienu vai vairākus zemes vaļņus, kuri tika nostiprināti ar akmens krāvumiem. Vaļņi tika uzbērti vairāku metru (piemēram Daugmales pilskalnā ap 7 m) augstumā un dažu metru platumā. Lai pasargātu tos no nobrukumiem, vairākos pilskalnos tikušas izbūvētas guļbūves konstrukcijas četrstūrīgas koka kameras, kas pildītas ar akmeņiem un zemi. Vaļņu virsa bijusi apbūvēta ar vienkārtīgu vai vairākkārtīgu baļķu sētu, kā arī noklāta ar apaļkoku klājienu, bet aizsardzībai nozīmīgākajās vietās, īpaši pie ieejas vārtiem, celti aizsargtorņi. Zemes valnī iebūvētas kameras kalpoja ne tikai kā vaļņus stiprinošs elements, bet arī kā koka aizsargbūvju pamati, piešķirot tām lielāku stabilitāti. Nocietinājumu iekšpusē atradās pilskunga un karadraudzes locekļu dzīvojamās un saimniecības ēkas, celtas guļbūves konstrukcijā, kā arī atsevišķas koniskas stāvkoku celtnes, tā sauktie “namiņi”, izmantotas, kā domājams, ēdienu gatavošanai vasaras periodā. Dzīvojamās ēkas šī laikmeta sākumā vēl apkurinātas ar atklātajiem pavardiem, bet 8. – 9. gadsimtā aizvien vairāk tikušas izmantotas akmens krāvuma krāsnis, kuras gan bijuša vēl bez dūmvada: dūmi izplūduši no telpas tāpat, kā pie pavardu apkures, pa jumta spraugām un ēkas sienās izcirstajiem nelielajiem lodziņiem. Lielākajos pilskalnos apdzīvotā platība nereti ar vaļņiem un koka aizsargbūvēm tikusi sadalīta vairākas daļās (parasti divās), pie tam spēcīgāk nocietinātajā un grūtāk pieejamākajā daļā bijusi pilskunga un karadraudzes dzīvesvieta, bet pārējā atradušās galvenokārt pilskungam 21 tuvāk stāvošo labiešu mītnes, kā arī amatnieku darbnīcas. Bez apdzīvotās platības nocietinājumu sistēmā ietilpušas arī viena vai divas tā sauktās priekšpilis – neapdzīvotas platības starp pirmo un otro nocietinājumu valni. Tādejādi iebrucējiem, lai iekļūtu pils galvenajā daļā, nācās pārvarēt vairākas nocietinājumu sienas. Pilskalnu pakājēs izveidojās mazākas vai lielākas - līdz 2 un vairāk hektāru platībā – apmetnes, kuru iedzīvotāji nodarbojušies ar zemkopību, kā arī amatniecību un tirdzniecību. Šajās apmetnēs, atkarībā no pilskalna nozīmīguma, iedzīvotāju skaits varējis sasniegt vairākus simtus (Ķentes pilskalna apmetnē dzīvojuši apmēram 300 cilvēki). Īpatnēju nocietināto apmetņu kategoriju Latvijas teritorijā veidojošas ezerpilis, kas konstatētas galvenokārt tagadējā Vidzemē. Tās celtas ezeru salās vai sēkļos uz pāļu balstiem. Ezerpiļu atliekas atklātas tagadējā Cēsu rajona Āraišu, Auļukalna, Bricu un Dūķu, Madonas rajona Bakanu, Ižezera, Liezeres un Salu, un Glbenes rajona Lisas un Ušuru ezeros. To iedzīvotāji, spriežot pēc atrastajām senlietām, bijuši latgaļi. Vislabāk no visām atklātajām ezerpiļu atliekām saglabājusies Āraišu ezera apmetne, kas atradusies uz nelielas applūstošas saliņas ap 60 metru attālumā no krasta. Apmetnes apbūve aizņēmusi apmēram 800 m2 lielu laukumu, kas bijis segts ar apaļkoku klāstu, kurš, savukārt, balstījies uz koka konstrukcijas pmatrežģiem,- tie kalpojuši ne tikai kā apbūves laukuma pamati, bet arī kā savdabīga drenāžas sistēma, pasargājot celtnes no ezera līmeņa svārstībām. Apmetni ar krastu savienojis uzbērts dambis, klāts ar apaļkokiem. Kā liecina pētījumi, šajā apmetnē vienlaicīgi varējuši dzīvot ap 70 – 100 cilvēku. Bez dzīvojamām un saimniecības ēkām tajā atradušās arī amatnieku darbnīcas. Āraišu ezerpils bijusi apdzīvota 9. gadsimta otrajā pusē un pastāvējusi līdz 10. gadsimta pirmajai pusei, kad, iespējams, kāda ienaidnieku iebrukuma rezultātā, gājusi bojā spēcīgā ugunsgrēkā un turpmāk vairs nav atjaunota. Vēlākajos laikos, paaugstinoties ezera ūdens līmenim, apmetnes vieta applūdusi, sekmējot seno celtņu atlieku saglabāšanos. Mūsdienās, balstoties uz veiktajiem izpētes darbiem, šī apbūve tiek rekonstruēta, jo tā ir vienīgā Latvijā un viena no nedaudzajām visā Baltijas teritorijā, kas sniedz tik pilnīgu ieskatu 9. gadsimta apbūves plānojumā un ēku celtniecības paņēmienos. 22 Bez nocietinātajām apmetnēm, kas, kā jau minēts, bijušas lielāku vai mazāku teritoriju administratīvi politiskie un saimnieciskie centri, kuros koncentrējies sabiedrības vadošais slānis, kā arī amatnieki īpaši ieročkaļi un rotkaļu amatu matu meistari, kā arī tirdzniecības starpnieki, pastāvējušas arī atklātās apmetnes – zemkopju ciemi, kā arī atsevišķas viensētas vai viensētu grupas. Daļa atklāto apmetņu, kā zināms, pastāvējušas jau no iepriekšējā vēstures laikmeta, bet daļa no tām veidojušās no jauna sakarā ar iedzīvotāju skaita pieaugumu. Jaunu lauksaimniecības zemju apgūšana bija saistīta ar mežu izciršanu – līdumu līšanu, ko ievērojami atvieglināja labāku, izturīgāku darbarīku _ dzelzs cirvju, kapļu un raukņu (koka kātam piestiprināts īss, ieliekts asmens sīko krūmu un sakņu griešanai) pieejamība. Augsnes apstrādei, tāpat kā senāk, izmantoja vienlemeša koka arklus, tikai to darbīgo daļu – lemesi sāka izgatavot no dzelzs (senākais līdz šim Latvijas teritorijā atrastais dzelzs lemesis varētu būt datējams ar 6. gadsimtu), līdz ar to ievērojami palielinot augsnes apstrādes kvalitāti. Augsnes irdināšanai, nezāļu sakņu izvilkšanai, kā arī sēklas iestrādāšanai augsnē izmantoja ecēšas, kuras izgatavoja no egļu stumbriem, īsi apcērtot tiem zarus un stumbrus pāršķeļot uz pusēm. Labību, tāpat kā senāk, novāca vai nu ar sirpjiem, vai izkaptīm,- izkaptis labības pļaušanai izmantoja kā kuršu zemēs, tā arī tagadējā Vidzemē, pie tam kuršu labības pļaujamās izkaptis bijušas, tāpat kā zāles pļaujamās, gariem kātiem (“garkātes”), divrocīgas, bet Vidzemes zemkopji lietojuši izkaptis ar īsiem kātiem – vienrocīgas (“vienroces”). Zemgales novadā, kā rāda arheoloģiskie atradumi, varētu būt pielietotas gan izkaptis, gan sirpji, bet Austrumlatvijā – pārsvarā tikai sirpji (jāpiebilst, šādas atšķirības labības novākšanas darbarīku izvēlē atsevišķajos Latvijas novados daļēji saglabājās līdz 20. gadsimtam). Konstatēts, ka vidējā dzelzs laikmeta periodā audzētas jau ap 20 dažādas laukaugu kultūras,- bez galvenajiem pārtikas graudaugiem audzēti arī lopbarības augi (piemēram vīķi), kā arī kaņepes, ķimenes, magones, baltās sinepes un apiņi. Plaši izplatīti bijuši vieni no senākajiem Latvijas teritorijā pazīstamajiem dārzeņiem – rāceņi. Graudu pārstrādei – malšanai vēl aizvien izmantoti akmens graudberži, tomēr arī tie bijuši jau vairāk uzlaboti: nelielā vienrocīgā beržamā akmens vietā lietoti lielāki, divrocīgi akmeņi, ar kuriem varēja samalt ievērojami vairāk graudu

[Skalagrim]

Vienlaikus ar zemkopības attīstību plašāk izvērsās arī lopkopība, pieauga mājdzīvnieku, īpaši zirgu un liellopu skaits. No mājputniem šajā laikā bija pazīstamas tikai vistas. Konstatēts, ka ar 5.gadsimtu zemkopjiem nācis palīgā labākais sīko grauzēju – peļu apkarotājs kaķis. Atšķirībā no iepriekšējā vēstures perioda, kad mājlopu mitekļi – kūtis pārsvarā bija vēl samērā primitīvas, tikai vienkāršas segtas nojumes, vidējā dzelzs laikmeta posmā tās sāka būvēt kā slēgtas guļkoku konstrukcijas ēkas ar atsevišķiem nodalījumiem zirgiem, liellopiem un sīklopiem. Iespējams, ka atsevišķās sētās bijušas arī vairākas kūtis. Īpaša gādība tikusi izrādīta par zirgiem, kas, kā zināms, bija neatsverami palīgi gan zemkopjiem, gan karavīriem, gan arī tirgotājiem. Par to, kādā cieņā bijuši zirgi, liecina pētnieku atklātie kapulauki, visvairāk tagadējā Lietuvas teritorijā, kuros zirgi apglabāti kopā ar saviem saimniekiem, kā arī atsevišķās kapu vietās un apbedījumos atrastās zirglietu atliekas – iemauktu un seglu fragmenti, kas bijuši vairāk vai mazāk bagātīgi izrotāti ar dzelzs, bronzas un pat sudraba apkalumiem. Spriežot pēc atrastajiem zirgu kauliem var secināt, ka tie bijuši samērā nelieli, bet ļoti izturīgi dzīvnieki. Dažviet atklātie apbedījumi ļauj uzskatīt, ka kara vajadzībām audzēti arī lielāki, masīvāki zirgi. Aizvien vairāk paplašinoties zemkopībai un lopkopībai, turpināja samazināties medību un zvejas saimnieciskā nozīme, un tās bija kļuvušas vienīgi par iztikas iegūšanas palīgnozarēm, kas palīdzēja papildināt gaļas krājumus un dažādot ēdienu. Kā galvenie medījamie dzīvnieki mināmi aļņi un mežacūkas, kā arī sumbri, kuru skaits Latvijas teritorijas mežos gan bija jau ievērojami samazinājies. Samērā lielā skaitā medīti bebri, galvenokārt vērtīgās ādas dēļ, bet arī to gaļa lietota uzturam. Tajā pašā laikā jāatzīmē, ka tipiskie kažokādu zvēri – ūdri, caunas un vāveres šajā vēstures periodā medīti ļoti mazos apjomos, līdz ar to var secināt, ka tajā laika posmā ārējā tirdzniecībā nav bijis plašāks pieprasījums pēc šo, samērā grūti iegūstamo, zvēriņu vērtīgajām ādiņām. Latvijas teritorijas iedzīvotāju saimniecībā aizvien lielāku nozīmi sāka iegūt meža dravniecība. Bišu medus jau no seniem laikiem bija vienīgais produkts, ko izmantoja ēdienu saldināšanai, dažādu dzērienu izgatavošanai un, lielā mērā, arī medicīnā, bet sākotnēji to ieguva, vienkārši izlaupot dabiskajos koku dobumos mājojošās bišu saimes,- medu ar visām šūnām izņēma no dobuma, atstājot bites bez pārtikas uzkrājumiem, līdz ar 24 to tās aizgāja bojā. Ap 5. gadsimta beigām – 6. gadsimtā sāka veidoties apzināta dravniecība, virzīta uz bišu saimju saglabāšanu un to skaita palielināšanu. Šim nolūkam tika veidotas mākslīgas bišu ligzdas, paplašinot nelielos koku dobumus, kā arī izkaļot koku stumbros jaunus. Šādas, cilvēku rokām darinātas, bišu ligzdas tiek sauktas par dorēm. Doru izciršanai jeb “dēšanai” izmantoja kaltus, cirvjus ar šauru asmeni un citus darbarīkus, bet piekļūt tai varēja pa vienkāršām kāpnēm, kuras gatavoja no zaraina koka, parasti egles stumbra, īsi apcērtot tam zarus. Lai atvieglotu bišu ielidošanu dorē, tās ieeju atbrīvoja, nocērtot traucējošos biškoka zarus. Ar 9. gadsimtu meža dravniecībā sāka lietot speciālu, samērā sarežģītu ierīci – dzeini, ar kuru dravnieks varēja uzvilkt kokā pats sevi līdz ar visiem nepieciešamajiem darba rīkiem un ērti veikt visas nepieciešamās darbības. Līdz ar dravniecības attīstību sāka veidoties arī īpaša ieradumu (paražu) tiesību sistēma, kas regulēja īpašuma tiesības uz biškokiem, doru ierīkošanu un meža dravu izmantošanu. Vidējā dzelzs laikmeta saimniecības attīstībā liela nozīme bija amatniecībai, sevišķi kalēju un rotkaļu amatiem. To straujāku pilnveidošanos veicināja aizvien lielākais pieprasījums pēc dzelzs darbarīkiem un ieročiem, kā arī turīgākā iedzīvotāju slāņa – labiešu augošās vajadzības pēc prestiža priekšmetiem, galvenokārt dažādām rotaslietām, kuras tika izgatavotas ne tikai no dzelzs vai bronzas, bet arī no dārgmetāliem, pamatā no sudraba, bet bija sastopami arī ar zeltu pārklāti (apzeltīti) greznuma priekšmeti. Ieroču kalēju un rotkaļu darinājumi ne tikai apmierināja vietējo pieprasījumu, bet kļuva arī par maiņas preci ārējā tirdzniecībā. Pārējās amatniecības nozares – podniecība, koka, kaula un ādu apstrāde, kā arī aušana un apģērbu darināšana vāl aizvien saglabāja mājražošanas raksturu, tas ir – šos ražojumus darināja katras konkrētās apmetnes iedzīvotāji savām vajadzībām, tomēr atsevišķi atradumi rāda, ka daži izstrādājumi, īpaši audumi un apģērbi, tikuši gatavoti pēc turīgāko ļaužu pasūtījuma un to darināšanai bijusi nepieciešama īpaša meistara prasme,- par to liecina sarežģītā tehnikā austi audumi, īpaši sieviešu apmetņi – villaines ar tajās iestrādātiem metāla, parasti bronzas, rotājumiem. Arī dažādo ēku un citu būvju celtniecībā nav darbojušies profesionāli amatmeistari, tomēr jāatzīmē, ka daudzos gadījumos, īpaši nocietināto apmetņu plānošanā un aizsargbūvju konstruēšanā bija 25 nepieciešamas speciālas zināšanas, tādēļ var uzskatīt, ka šos priekšdarbus veikuši un darbus vadījuši pieredzējuši būvmeistari. Salīdzinot ar iepriekšējo vēstures periodu, vidējā dzelzs laikmetā daļēji izmainījās nozīmīgākie maiņas tirdzniecības virzieni. Sabrūkot Rietumromas impērijai, pārtrūka arī Baltijas zemju sakari ar šo bijušo lielvalsti, toties pieauga Bizantijas, kā arī Avāru kaganāta, kas bija izveidojies aptuveni mūsdienu Ungārijas teritorijā, interese par Baltijas reģiona precēm, līdz ar to – par tirdzniecisko sakaru nodibināšanu ar šīm zemēm, īpaši ar dzintara ieguves rajoniem. Palielinoties tirdznieciskajiem sakariem ar Melnās jūras un Balkānu reģiona iedzīvotājiem, baltu, īpašu rietumbaltu zemēs, ievērojamā vairumā ieplūda sudrabs un tā izstrādājumi, kā arī turpinājās bronzas un bronzas priekšmetu ievedums. Ar skandināvu vikingu starpniecību Latvijas teritorijā ienāca arī arābu zemju ražojumi, galvenokārt krāsaina stikla krelles, kā arī arābu monētas – dirhemi. Sākot ar 7. gadsimtu Latvijas teritorijā parādījās arī kauri gliemežvāki (kauri gliemeži mājo Indijas un Klusā okeāna rietumu daļā), kurus izmantoja rotaslietu darināšanā un bija plaši pieprasīti kā Eiropā, tā Āzijā un Āfrikā. Šeit gan jāpiebilst, ka Latvijas teritorijā vidējā dzelzs laikmeta posmā kauri gliemežvāki bijuši izplatīti tikai tās austrumdaļā. Šajā laikā sāka nostiprināties Latvijas teritorijas iedzīvotāju tirdznieciskie sakari arī ar skandināvu zemēm, galvenokārt Gotlandes salu un Viduszviedriju, kā arī ar tagadējās Igaunijas iedzīvotājiem. No Latvijas teritorijas kā maiņas produkti tika izvesti lauksaimniecības ražojumi (labība, žāvēta gaļa un citi), mājdzīvnieku un medījumu ādas, medus, vasks, kā arī rotaslietas, dzintars un tā izstrādājumi, ieroči un, iespējams, arī citi kalēju darinājumi. Latvijas teritorijas iedzīvotāju saimnieciskajā dzīvē aizvien lielāku nozīmi ieguva atsevišķo ģimeņu jeb “mazo saimju” darbība, un tās kļuva par patstāvīgām sociāli ekonomiskām vienībām, tajā pašā laikā iekļaudamās kopējā kādas teritoriālās vienības politiski administratīvajā sistēmā, līdz ar to būdamas pakļautas vadošajam slānim – labiešiem. Šī pakļautība izpaudās galvenokārt kā pienākums piedalīties pilskalnu nocietinājumu un citu aizsargbūvju celtniecībā, ņemt līdzdalību plašākos karagājienos un sava pilsnovada aizsardzībā, kā arī, iespējams, dot pilskungam nodevas karadraudzes 26 uzturēšanai un pārtikas rezervju uzkrāšanai stihisko nelaimju (plūdi, neraža un citas) un ilgstošu nocietināto pilskalnu aplenkuma gadījumiem.